– Vai režisori tev izteikuši interesantus piedāvājumus?

– Piedāvātas trīs atšķirīgas lomas. Sezonu sākšu ar režisores Ineses Mičules iestudējumu “Cilvēki laivās”. Tēlošu cilvēku no tautas, vienu no trijām vārnu kodējām.

Izrāde par kuršiem un prūšiem ir simboliska, ar ārkārtīgi skaistu Riharda Zaļupes mūziku, lakonisku un brīnišķīgu Ginta Sippo scenogrāfiju.

Manuprāt, Latvijas Nacionālais teātris izvēlējies interesantu darbu, ar kuru atklāt jauno sezonu 12. septembrī.

Pagodinājums būt starp aktieriem, kas uzaicināti uz lielās skatuves atklāt teātra sezonu.

Divas nedēļas vēlāk būšu pilnīgi citā vidē, smalkajās aprindās, jo sāksim mēģināt Indras Rogas “Lielisko Getsbiju”.

Pavasarī Klāvs Mellis iestudēs “Dumpīgo Rīgu”. Vēl nezinu, kura būs mana loma, taču zinu, ka sastrādāšanās būs interesanta. Jaunais režisors pilns trakulīgām idejām, tās mani “pavelk”.

– Vai tavu uzmanību piesaistījusi kāda izrāde, kurā nespēlē?

– Interesē, kāds Pēterim Krilovam sanāks “Ilgu tramvajs”. Viņš mūsu teātrī sen neko nav iestudējis, turklāt man ļoti patīk, kā viņš strādā ar aktieriem.

Žēl, ka šajā darbā nebūs manis, taču teātrī bieži vien notiek tā, ka iedomātā skaistākā loma reizēm atnāk negaidīti.

Prātā nāk titulloma Ināras Sluckas komēdijā “Dzimusi vakardien” 2021. gadā.

Reizē ar pirmajiem mēģinājumiem paliku stāvoklī. Biju gatava darbu šajā izrādē pārtraukt, tomēr Ināra atbildēja, ka vēlas, lai turpinu. Man bija dublante, un darbs sanāca feins, to aizvien spēlējam.

Man ļoti patīk žanrs – laikos, kad daudziem cilvēkiem dzīve nav rožaina, nav nemaz tik viegli panākt, ka viņi teātrī smejas.

– Vai strādāsi arī ārpus teātra?

– Turpināšu brīnišķīgu projektu – ar aktieri Raimondu Celmu un Rīgas saksofonu kvartetu izpildām teātra un kino mūziku.

Šis ir sirds projekts, tāpēc prieks par to, ka, lai gan visi esam aizņemti, izdodas salikt kopīgu grafiku.

Vēl turpināšu filmēties seriālā “Nemīlētie”.

– Ko gūsti no šādiem projektiem?

– Jo vecāka palieku, jo uzmanīgāk izvērtēju, kam vēlos veltīt savu laiku. Gan filmējoties, gan koncertējot strādāju ar svešiem radošiem cilvēkiem, kuri mani iedvesmo.

Dažreiz viegli, dažreiz grūti, toties dzīve nav garlaicīga.

Ārpus teātra izeju no komforta zonas, var teikt, ka pārbaudu savus profesionālos ieročus.

– Vai pēc 20 gadiem teātra mākslā vēl nejūties gana varoša un pieredzējusi?

– Manā profesijā visskaistākais – uz ideālu jātiecas visu laiku.

Otrkārt, aktierim vienīgais atskaites punkts ir nulle – tas, ka biji labs vakar, nenozīmē, ka tāds esi šodien un būsi rīt. Vakar labi nospēlēta izrāde neko nenozīmē, jo šodien tā jānospēlē no jauna.

Ar gadiem iemācījos tik ļoti nesatraukties par niekiem un to, ka kaut kas nesanāk uzreiz, tāpēc savā profesijā un teātra mākslas radīšanā jūtos harmoniski. Pat lielos izaicinājumos.

Dzīves pieredze iemāca uz visu raudzīties plašāk.

Man mēģinājumi domāti, lai kļūdītos, riskētu, meklētu un atrastu.

– Tu gadu veidoji raidierakstu “Klausies Nacionālo!”. Ko gūsti no dialogiem ar kolēģiem?

– Avantūra man patika, taču vairāku iemeslu dēļ apdomāju, vai šogad to turpināšu. Kaut vai tāpēc, ka žurnālists ir profesionālis, bet es tāda neesmu.

Mani nepārliecina arguments, ka šajos laikos katrs drīkst būt profesionālis jomā, kurā sadomājis. Dažbrīd man bija lielas šaubas, tāpēc paldies par iedrošinošiem vārdiem, kurus saņēmu no klausītājiem!

Ļoti iedvesmojos no pirmā podkāsta – kaut visas sarunas būtu bijušas tik vieglas kā ar Mārtiņu Brūveru! Ar viņu esam bieži filmējušies, Mārtiņš ikdienā daudz joko, bet dziļu sarunu līdz tam nebija bijis.

Šis podkāsts man deva spārnus!

Ja man būtu jāstrādā televīzijā, sapņotu veidot autorraidījumu, kurš atklāj cilvēku personību.

Varonis ne vienmēr būtu slavenība vai kāds, kam milzīgi sasniegumi. Mani interesē arī vienkāršu cilvēku dzīves ceļš, viņu redzējums uz pasauli un domas gaita.

– Vai citkārt teātrī atliek laika dziļākām sarunām?

– Esam liels kolektīvs, tāpēc saku: man palaimējies, ka ir arī tādi kolēģi, ar kuriem pārrunāt lielas, arī sāpīgas vai skaistas lietas vai kuru zināšanas un viedoklis mani interesē.

Esmu no tiem cilvēkiem, kurš kolektīvu nesauc par ģimeni; man svarīgi, lai  būtu ļoti labi kolēģi.

– Latvijas Nacionālais teātris cildina tevi par raksturlomām. Kad apzinājies, ka tev ir pa spēkam citu acīs kardināli mainīties?

– Teātrī veidus un paņēmienus iemācīja brīnišķīgs pasniedzējs Juris Rijnieks. Prasmi izkopu pirmajos teātra gados, kad spēlēju “Teātra Žurkā”, jo īsā laikā bija jāpārtop atšķirīgos tēlos.

Man nekad nav interesējušas vienveidīgas varones, meklēto nereti atrodu otrā vai trešā plāna lomā.

Aktiera profesijas būtība ir spējā mainīties un no nekā radīt dažādus raksturus. Tieši tāpēc man šī sezona šķiet ārkārtīgi interesanta – būšu gan nabadzīga veca kuršu sieva, gan miljonāra mīļākā.

Katram tēlam cita fizionomija, gaita, domāšana, raksturs.

– Par tavām dotībām izlasīju divus atšķirīgus vērtējumus. Viens apgalvo, ka tavs talants visspēcīgāk mirdz tēlos no pagājušiem gadsimtiem, otrs – tu esot viena no nedaudzajām savas paaudzes aktrisēm, kas izprot mūsdienu sievieti. Kā šķiet pašai?

– Aktieris nav vienīgais tēla radītājs, manuprāt, īstā atslēga ir pārējie izrādes cilvēki.

Liela nozīme tam, kādi kauliņi izkrīt sadarbībai ar režisoru un izrādes tēmas rezonansei manī. Patiesībā katra lielā vai skaistā loma ir daudzu apstākļu summa.

Prātā nāk trakule no “Svina garšas”. Es, Līga, dzīvē ne tā darītu, ne runātu; šāda apziņa mani zināmā mērā pat atbrīvoja lomai. Mans tēls bija vaļīgs, lai gan neko tādu uz skatuves nedarīju!

Tikai vēlāk sapratu: ar horeogrāfijas palīdzību tika atraisīta skatītāju iztēle, un viņi redzēja vairāk, nekā parādīju. Režisors Valters Sīlis nostrādāja fascinējoši precīzi.

– Kādā recenzijā izlasīju, ka nebaidies no sulīgām krāsām. Ko tavā profesijā nozīmē drosme?

– Loma “Svina garšā” zināmā mērā prasīja drosmi. No otras puses,

man nekad nav bijis bail no tā, ko citi padomās par mani. Šajā profesijā šādu “greznību” nevar atļauties.

Protams, ka bija jāiemācās sadzīvot ar svešinieku viedokli par to, ko un kā man vajadzēja vai vajadzētu darīt, taču kopumā skatītāji vienmēr bijuši brīnišķīgi. Viņu labie vārdi atsver pāris nepatīkamu repliku.

– Daudzi aktieri nevairās publiski runāt par alkām pēc radošas brīvības. Kas tevi radoši atbrīvo, kas – ierobežo?

– Mani var ierobežot tikai es pati, neviens cits. Vislielākais, ar ko dzīvē esmu cīnījusies, bija mani kompleksi, raksturs, slinkums. Dzīvē tikai viens princips – ej un dari! Nepatīk tur? Ej citur, meklē!

Parakstīt līgumu ar teātri nozīmē piekrist būt daļai no sistēmas, es tajā nevaru būt superbrīva. Un pati par to parakstījos.

– Vai pēc 24 gadiem Rīgā tevī palicis kaut kas no Saldus meitenes?

– Ģenētiskais kodols un galvenās vērtības nemainās. Agrākā Līga varbūt bija romantiskāka un jūtīgāka, mazliet kompleksaina.

Man pret Saldu saglabājušās siltas jūtas, tāpēc žēl, ka uz to atbraucu labi ja reizi gadā.

Mīļi, ka saldenieki man teātrī atstāj ziedus ar zīmīti “No Saldus”. Ļoti aizkustina sveicieni no mājām, kuru man Saldū vairs nav. Paldies!