Literārs darbs. Pūka ieskrējās un palēcās, ieskrējās un palēcās, pie katra lēciena saukdama:
– Op! Op! Op! Vispirms viņa dieba uz vienas kājas, tad palēcās uz otras, tad atspērās uz trešās, tad apstājās brīdi un ieskrējusies nesās tik ātri, cik ļāva neskaitāmās kājas.

Pūku neviens nepazina šeit un nezināja, no kurienes tā nāca un uz kurieni tā gāja. Pirmo Pūka savā ceļā satika Ceļa uzraugu Grantiņu, kas pārzināja ceļus un taciņas un saveda tos kārtībā. Viņš bija lietas kursā, kur katrs iet vai brauc. Grantiņš bieži it kā saplūda ar apkārtni, jo bija liels un zaļš un dzīvoja tādā pašā zaļā mājā.

– Kur diedama? – viņš jautāja, ieraudzīdams Pūku plīvojot uz Lauku peļu galvenās takas.

– Es gribu lidot, gribu lidot! – sauca Pūka un ieskrējusies atkal sastinga uz vienas kājas.

– Mūzikas stundas pasniedz Zaļsvārcis – Samtabiksis fon Sienāzis, runas mākslu Kvāke de Kvakē kundze, bet lidot… Pag, jāpadomā!

– Man nav laika gaidīt, kamēr tu domāsi. Es baidos, ka vairs negribēšu lidot, kamēr tu domāsi.

Viņa ieskrējās un aiztrauca pa Lauku peļu taku. Ceļu uzraugs Grantiņš sāka ravēt taku apmalītes, jo te mēdza staigāt pats peļu Ķēniņš Miežagrauds.

Pūka skrēja, ripoja pa Lauku peļu taku, Stirnu ceļu līdz sāka ripot pa melnu, grubuļainu tīrumu un peļu taka izzuda atmiņā.

– Palīgā! – sauca Pūka, – Nomaldījos… Vai te ir kāds, kas māca lidot?

Melna kalna galā stāvēja daudzu zemju īpašniece Slieka Rautinga un kustināja savu lokano augumu saulē.

–  Kur skrien kā aptrakusi maijvabole ? – tirinādama apaļās miesas, cenzdamies nokratīt zemes kukuržņus, uzsauca Slieka Rautinga.
– Neesmu maijvabole, esmu Pūka un gribu lidot. Nezini, kas var iemācīt lidot?
– Pagājušo gadu mācījos dejot, tad dziedāt, bet lidot… Interesanti…
– Es protu līst, rāpot, vairoties. Varu izmērīt tavu apkārtmēru, to man iemācīja drēbnieks Siseņbolis. Priekš kam tev jālido? Kaut kā nepiedienīgi meitenei…
– Man ļoti gribas lidot un visu no augšas vērot, bet ne pa zemi ripināties. Es jau ripinos nezin no kurienes un jau ilgi.
– Laikam no pieneņu pļavām? Ripinies, mācies lidot, veiksmi tev! Nevar jau visi pa mākoņiem dzīvot, kādam jāirdina arī zeme, – daudznozīmīgi, vairāk pati sev, noteica Rautinga.
– Ū,Ū,Ū! – Dobji kāds sauca. Pūka pat mazliet palecās augstāk, kā parasti, ja zemes īpašniece Slieka Rautinga mērītu, būtu +3 metri ar astīti.
– Ū,ū,ū,ū! – Kas te grib mācīties lidot , kur ir tas drošsirdis?

Pūkai ietrīcējās sirds, viņa tirināja savas kājiņas un griezās uz riņķi. Viņas priekšā, stalti izslējies, stāvēja Klaidonis Vējš, mazliet mākslinieks, mazliet neprātis, vārdu sakot, liels auša, ietinies baltā vēsmas šallē.

– E-ē-es! – novilka Pūka.

Galanti paņēmis Pūku zem rokas, viņš pacēla to virs galvas un sagriezās virpulī kā piruetē .

–  Es lidoju, lidoju!– Sauca Pūka.
– Uz kurieni lidosim? – vaicāja Vējš.
– Kur acis rāda, kur acis rāda, – un ieķērās viņam matos un jutās drošībā.

Pūka jutās ļoti svarīgi, ka skaistulis Klaidonis Vējš tieši viņu šodien uzrunāja.
– Lidojam, lidojam!

Viņš ieskrējās un nesa Pūku pāri simtām Lauku peļu takām, Stirnu ceļiem, Melno kalnu gravām, līdz atsitās pret kaut ko caurspīdīgu, un Pūka ieraudzīja savu attēlu. Tas bija atvērts liels logs, kurā spoguļojās debesis un Pūka. No trieciena Pūka ievēlās uz palodzes noliktajā puķu podā, bet Klaidonis Vējš, pamājis Pūkai ardievas, aiztrauca tālāk, vēsmas šalli zibinādams.

Vasara gāja uz beigām. meitene piegāja pie loga un sauca:
– Mamma! Kāda neredzēta sarkana puķe uzziedējusi!
– Tā taču magone, vējš būs atnesis…

Pūka jutās laimīga. Viņa bija iemācījusies lidot, iepazinusies ar Klaidoni Vēju un piedzīvojusi Brīnumainās pārvērtības.

2009. gada 9. februāris

BRINDA CERIŅA

________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].