liepajniekiem.lv
Galvenais ir svinēt
“Ļaudīm tradicionālās kultūras jomā Jāņi ir viens bagātīgs periods,” stāsta S. Kūlaine. Viņa svētkus sāka svinēt jau 19. jūnijā, kad bija pirmais aicinājums piedalīties kādā pasākumā.
“Mani audzēkņi saka, ka tā Jāņos vajag, ka mēs dodamies pie cilvēkiem un stāstām, rādām un iesaistām viņus. Un no tā paši gūstam prieku. Tā jau rodas svētku svinēšanas sajūta.”
Viņa gan ir pārliecināta, ka nav vienas pareizās receptes, kā tieši būtu jāsvin Jāņi. Tāpēc priecājas redzot, ka Liepājā un novadā cilvēki izvēlas svētkos ne tikai sarīkot zaļumballi, bet iekļauj arī kādu senāku tradīciju.
Par to, kurā datumā tieši ir īstie Jāņi, S. Kūlaine galvu nelauza. Galvenais ir tos svinēt, viņa piebilst.
“Runāju ar Ilgu Reiznieci par šo jautājumu. Viņa saka, ka vismaz tik, cik var izsekot līdzi pēdējos 300 gadus, tie Jāņi ir 23. jūnijā svinēti.
Ja mēs aizietu līdz laikiem, kad tikai pēc Saules pulksteņa dzīvoja, tad, protams, būtu jāskatās, kurā brīdī ir tā īsākā nakts,”
skaidro folkloriste.
Svinēšanas laiku katra saime izvēlas pati. Būtiskāk ir tas, ka cilvēki izvēlas to nakti negulēt un lemj, kam par godu to negulēs – varbūt veselībai, auglībai, varbūt veiksmei.
Saules sagaidīšana neko nemaksā, uzsver tradīciju uzturētāja.
Mīļākās lietas Solveigai Jāņos ir uguns un vainagi. Tās ir lietas, kas izdzīvojušas cauri laikiem, jo pat tad, ja kāds svinētājs vienkārši grib atpūsties, iedzert alu un apēst kādu gaļas gabalu, visticamāk, tiks iekurts arī ugunskurs.
Savukārt daiļā dzimuma pārstāvēm joprojām patīk vainagi. S. Kūlaine atzīst, ka negrib noniecināt mākslīgo ziedu vainagus, bet, viņasprāt, nekas nav labāks par svaigo ziedu vainagu, vismaz tad katru gadu nav jāliek galvā viens un tas pats.
“Man ļoti patīk, ka es vienreiz gadā arī saņemos un sasienu sieru. Dažreiz man arī neizdodas.
Es apbrīnoju tos manus līdzcilvēkus, kas darbojas Otaņķu etnogrāfiskajā ansamblī un prot visas veco laiku receptes,” viņa Jāņus izmanto kā ieganstu, lai izmēģinātu to, ko pati tik labi neprot vai iepriekš nav pieticis dūšas pieķerties.
Ar ģimenes atbalstu
“Ir tāds teiciens – atrodi darbu, kas tev ļoti patīk, un tev nekad nebūs jāstrādā. “Nē, mīlīši, jūs strādāsiet nepārtraukti,” es saku saviem audzēkņiem, saviem bērniem.
Viņa pati vienu brīdi skrien un strādā, bet jau nākamajā priecājas un pasākumus bauda kā apmeklētāja.
S. Kūlaine savu darbu joprojām uztver kā kaut ko līdzīgu vaļaspriekam, abus atdalīt ir neiespējami. Tradīciju uzturēšana un kopšana viņai kļuvusi jau par dzīvesveidu. Lai gan netrūkstot brīžu, kad tautastērpu gribas arī novilkt.
“Dažreiz saku, ka novilkšu savas darba drēbes,”
viņa smejot teic.
Savu darbu liepājniece dala arī ar vīru Sandiju, viņi tic, ka dzīve kļūst nedaudz vienkāršāka, ja abi kopā gan strādā, gan atpūšas.
Solveiga smejot atklāj, ka šādi vismaz izvairās no situācijām, kad vīrs dusmīgs gaida mājās, kamēr pati ir aizsvinējusies.
Iesākumā vīrs tikai atbalstījis Solveigu. Vēlāk Otaņķu etnogrāfiskajā ansamblī viņu ievilkusi iepriekšējā vadītāja. Tagad viņš ir liels palīgs arī folkloras kopā “Ķocis” – ja vajag, pārvieto mūzikas instrumentus, palīdz mazajiem tikt līdz labierīcībām mēģinājuma vai pasākums laikā.
“Viņam es to varu droši uzticēt, jo zinu, ka viss būs kārtībā. Tas ir tikpat kā paļauties uz otru “es”.”
Vadot ansambli un kopu, S. Kūlaine piedzīvojusi ļoti daudz. Visspilgtākās atmiņas ir no pagājušā gada Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, kad viņa stāvēja Mežaparka estrādē un viena pati nodziedāja Lejaskurzemes garo saucienu.
Tāpat neaizmirstams bija ceļojums uz starptautisku folkloriādi Meksikā.
Ārzemēs gozējoties tautastērpos, apkārtējo interese ir milzīga. Daudzi nāk klāt un tērpus patausta, jautā, vai drīkst kopā nofotografēties.
“No sākuma tas tīri labi patīk, bet, ejot jau nez kurai stundai, krājas nogurums no tā, ka pie tevis nāk un visu laiku fotografējas.
Tāpēc galīgi neapskaužu slavenības. Viņiem nav viegli.”
Jāņu laikā arī tepat netrūkstot vietējo, kas, ieraugot skaisto tērpu un meistarīgi uzpīto vainadziņu, steidzot klāt.
Dažkārt uz pasākumiem jādodas reizē ar abiem kolektīviem, un vadītāja atzīst, ka tas ir grūti, jo Solveigu vienmēr nomāc sajūta, ka kāds palicis novārtā. Kad uzstājas viens kolektīvs, viņa nevar būt blakus otram.
“Es tajā brīdī nevaru paskatīties, vai manām vecāka gadagājuma sievām, piemēram, nespīd saule virsū, vai viņas var apsēsties, varbūt kādai vajag atpūsties. Tie nav profesionāļi, tie ir vienkārši cilvēki, kas dara to, kas viņiem patīk. Un par viņiem jārūpējas.”
Ir īstajā vietā
Otaņķu etnogrāfisko ansambli S. Kūlaine vada jau vienpadsmito gadu, savukārt “Ķoci” – tuvu pie septiņpadsmitā.
Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa dziedātāja Ilga Skābarde pastāsta, ka atrast kopīgu valodu ar jauno kolektīva vadītāju nebija grūti.
“Bija mazliet sarežģīti tāpēc, ka ļoti cienīta bija iepriekšējā vadītāja. Solveiga teica, ka viņa bija vairāk nobijusies nekā dziedātāji. Viņa ilgu laiku mācījās no pieredzējušajām dziedātājām. Koncertos un uzstāšanās reizēs ansamblis var paļauties uz viņu.
Liekas, ja blakus ir Solveiga, tad nekad nenoies greizi,”
viņa stāsta.
I. Skābarde piemin, ka S. Kūlaine ir ļoti cilvēcīga vadītāja. Jā, viņa ir prasīga, bet vienlaikus arī saprotoša, strādājot ar dažādu paaudžu dziedātājiem.
“Visiem viena pieeja un attieksme neder. Kādreiz pa rājienam saņem gan jaunie, gan pieredzējušie dziedātāji. Viņa ir ļoti zinoša folklorā, etnogrāfijā, ir muzikāla,” dalībniece uzsver, ka ansamblī liepājnieci ļoti ciena.
“Gribēju, lai maniem bērniem būtu laba kompānija un draugi. Tagad skatos uz tiem jauniešiem, kas jau gadiem ir noturējušies pie manis, un ceru, ka viņi būs draugi uz mūžu.
Viņi mācēs, zinās un gribēs svinēt Jāņus ar tādiem cilvēkiem, kas viņus saprot un atbalsta,”
par to, kāpēc pārņēma “Ķoci”, stāsta S. Kūlaine.
Arī pašas vadītājas pirmsākumi folklorā meklējami ģimenē. S. Kūlaines mamma bija Liepājas amatierteātra un Bērnu teātra režisore Vita Pētersone.
Liepājniece pastāsta, ka mamma vienmēr Jāņu laikā organizēja brīvdabas izrādes, pēc kurām varēja papriecāties arī par citām interesantām izdarībām.
S. Kūlaine akcentē, ka vēlas izveidot bērniem un jauniešiem draudzīgu vidi. Viņa grib, lai kolektīvā vienmēr valdītu patīkama atmosfēra.
To, ka tā tas arī ir, apstiprina “Ķoča” dalībniece Akvelīna Gertnere. Septiņpadsmitgadīgā jauniete kolektīvā darbojas jau 11 gadus – kopš 1. klases.
“Kopš pirmās dienas, kad mamma mani tur aizveda, es gribēju tur palikt. Man patīk, ka tur jūtamies kā vēl vienā ģimenē, tur vienmēr ir foršas sajūtas. Mēs visi esam draudzīgi, kopīgi muzicējam. Nav tā, ka ejam piespiedu kārtā, mums tiešām patīk to visu kopā darīt,” stāsta Akvelīna.
Viņa savu kopas vadītāju raksturo kā ļoti aktīvu sievieti un piemin, ka S. Kūlaine vienmēr palīdzēs, ja tas būs nepieciešams.
Studiju laikā S. Kūlaine iesaistījusies universitātes folkloras kopā “Baļķi”. Vēlāk tālaika “Ķoča” vadītāja viņai piedāvājusi pārņemt folkloras kopu. Tādā pašā veidā viņai vēlāk uzdāvināts arī Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis.
“Var teikt, ka tie cilvēki manī kaut ko saskatīja, un es viņiem nevaru to pārmest, jo šķiet, ka esmu īstajā vietā,” ar smaidu atzīst vadītāja.
Mana klase ir “Ķocis”
“Esmu izmācījusies par kārtīgu učeni. Pārtraucu strādāt par vispārizglītojošās skolas skolotāju tajā brīdī, kad dabūju savu “Ķoci”, jo es sapratu, ka tā jau ir tā mana klase.
Sapratu, ka nevarēšu apvienot, jo es gribēšu doties uz koncertiem. Un kas tās stundas aizvietos?”
par lēmumu neturpināt skolotājas darbu stāsta liepājniece.
Liepājas Centra sākumskolā viņa gan strādā, bet par bibliotekāri.
S. Kūlaine labprāt dodas arī uz literatūras stundām un bērniem stāsta par dažādiem rakstniekiem, jo viens no viņas mērķiem ir ietekmēt jaunās paaudzes lasītprasmi.
Pati beidzamā laikā lasa tikai dažādus materiālus par tradīcijām un tautas garamantām. Viens no personīgajiem mērķiem ir sakrāt dažādus oriģinālos rakstu darbus. Līdz šim sadabūjusi gandrīz visas Jēkaba Vītoliņa grāmatas.
“Ja kādam mājās būtu Jēkaba Vītoliņa darba dziesmu krājums, es to ļoti labprāt iegādātos. Tas ir krājums, kura man vēl nav. Daudz ko cilvēki ir uzdāvinājuši, atdevuši. Esmu arī piesolījusi, ka maksāšu bargu naudu, un, lūk, man ir!
Tie ir mani darba ieroči. Viss ir arī saskenēts, sakopēts, bet tad, kad meklēju papildinājumu repertuāram vai vajadzīga iedvesma, parasti stiepjos pēc oriģinālajām grāmatām,” atklāj S. Kūlaine.
Vizītkarte
Solveiga Kūlaine
- Dzimusi 1978. gadā Aizputē, bet augusi Liepājā.
- Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa un folkloras kopas “Ķocis” vadītāja.
- Dienvidkurzemes un Liepājas pilsētas bērnu un jauniešu folkloras kopu koordinatore.
- Liepājas Universitātē apguvusi sākumskolas skolotājas profesiju, ieguvusi papildu specialitātes – konsultante psiholoģijā, mūzikas skolotāja un kordiriģente pamatskolā.
- Sapņo par ceļojumu uz Portugāli.
- Hobiji – riteņbraukšana, pastaigas dabā, peldēšana, teātra, koncertu vai festivālu apmeklēšana.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
