“Tie ir rakstīti ar sirdi un dvēseli,” par Ainas Pāvulītes dzejoļiem, kas iekļauti viņas nupat iznākušajā otrajā lirikas krājumā “Vecenīte”, teica dzejnieces māsa Ruta Kuzmiča. Autore grāmatas atvēršanā Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā (LCZB) bija klātesoša savās dzejas rindās, kuras lasīja aktrise Ilga Martinsone. Visi sanākušie – Liepājas literāti, lasītāji un interesenti – vēlēja Ainai labu veselību.

LCZB vadītāja Ilga Erba raksturoja A. Pāvulīti kā brīnišķīgu dzejnieci, kurai “visu mūžu sirds bijusi rakstīšanas pusē”. Dzejniece dzimusi Priekulē 1942. gada maijā. Mācījusies Nīcā un Liepājas 1. vidusskolā. Lauksaimniecības akadēmijā viņa ieguvusi mežsaimniecības izglītību, strādājusi kokapstrādes cehā “Baltija”. Taču drīz viņas darba gaitas aizveda tuvāk vārda mākslai. A. Pāvulīte strādājusi laikrakstos “Komunists” un “Ļeņina Ceļš”, vēlāk – “Kursas Laiks”. Viņa ir Žurnālistu savienības biedre no 1986. gada.

Rakstnieks Ēriks Kūlis, kas atbalstījis krājuma “Vecenīte” izdošanu, pastāstīja, ka ar A. Pāvulīti vienos ierakumos bijuši kopš Brežņeva laikiem. Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs arī bijis par iemeslu Ainas atlaišanai no darba. “Bijām korektori “Komunistā”. Pirmajā lapā bija Brežņeva portrets ar parakstu – PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs Leonīds Iļjičs Brežņevs. Laikam nolēmām, ka viņam tas amats ir par daudz augsts, un uztaisījām par vietnieku. Bija jāiet prom tam, kam rokās bija oriģināls. Tā Aina aizgāja uz “Ļeņina Ceļu”,” atminējās Ē. Kūlis. “Man patīk, kā Aina dzejo, tas skarbais piesitiens smeldzīgajā dzejā vien ir ko vērts.”

I. Erbu ļoti uzrunājis fakts, ka A. Pāvulīte ir tā pati Katrīna Bozis, kas rakstīja žurnālā “Dadzis”. Tas ir viņas Nīcas vecmāmiņas vārds. Bērnības zemei Nīcai veltīts dzejnieces pirmais krājums “Garais sauciens” (1982). Dzīvesstāstus, ko cilvēki viņai uzticējuši žurnālistes gaitās, 2017. gadā autore izdeva grāmatā “Biju savā latviešu mētelītī tā pārsalusi. Atmiņu stāsti. Vēstis no 20. gadu simteņa”.

A. Pāvulītes dialogus ar vārnu I. Martinsone lasīja tik dzīvi, ka dzejnieces tēlotās ainas pašas uzbūrās acu priekšā. “Man ir gods atvērt šo brīnišķīgo grāmatu. Tā ir neparasta – dzejnieces saruna ar vārnu. Izlasīju vienā paņēmienā, nevarēju atrauties kā no interesanta romāna,” teica aktrise.

“No Ainas paldies visiem, kas ieradās un noklausījās šos dzejoļus,” teica R. Kuzmiča. Daudz skaistu ziedu un laba vēlējumu ar māsas starpniecību aizceļoja pie dzejnieces.