Literārs darbs. Nav jau nekas neparasts – dzīvojot pie jūras, smiltis jābrien. Un nekāds ej, tautieti, tu pa priekšu arī nesanāk – kājas metas tajās pēdiņās. Ar tām pēdām tā arī nav sanācis un nesanāk. Varmācība, diskriminācija, izlikšanās un tukši sapuvuši vārdi kā augoņi brokāta korsetēs viens pēc otra izverd. Gadsimtiem cauri un ik dienas.

Acis vien kā lidojošas zivis, kā skabargas tik uzskrien debesīs tur, kur domas par tevi. Tur, kur elpa par tevi. Tur, kur tev palikt un lejā nenonākt. Tev palikt iedvesmai. Dvesmai. Ar drēbju stūriem mēs sakaramies garām ejot, ar smieklu un smaidu vai skatienu. Tam tā arī palikt. Tu nenāksi pie manis un neiešu pie tevis. Un nevar zināt, vai  tā ir brīvība atraisīties vai brīvība palikt. Vai brīvība ir turēties sapnim pie rokas vai kopā dzert brokastu tēju? Brīvība domāt par tevi – jā,  un brīvība satikt – arī, un brīvība doties tālāk it kā nekas nebūtu noticis… Sagriezās kaiju mākonis – jau tējas ūdens uzvārījies bez brīvības satikt. It kā nekas jau nebūtu noticis arī bez brīvības palikt… Rokas siltums uz spilvena stūra galu galā, kur tevi vienmēr satikt. Un tā tālāk…

Lūk, ietinies plecu lakatā blāvi rozā vakars māj kuģim. Tā viņš vienmēr dara. Nav jau nekas neparasts – dzīvojot pie jūras. Kuģi kuģo, vakari vakaro, smilšu bridēji brien. Viens pēc otra pārvēršas smilšu skulptūrās laicīgās un ļaujas vējam drupināt, bērniem ārdīt un kovārņiem tekalēt. Un izglāstīties – no laukakmeņiem vijolēs, piemēram, un no koku saknēm – pirkstos.  Pirkstos, ko smiltis birdināt un bērnam matus bužināt. Pirkstos , ar kuriem viļņa pārskrējušās slapjās smiltīs ierakstīt jūrai atdodamos vārdus… Tomēr acis kā skabargas knieš – ja es nedomāšu par tevi, es nebūšu nekas starp rīta kafiju un miega zālēm naktī. Raudās vientuļš bērns un apjuks pieaugušais manī. Tāpēc es domāju tevi. Ar drēbju stūriem mēs sakaramies garām ejot, ar smieklu un smaidu vai skatienu. Miglā kūpam no pieskārieniem. Miglā klūpam pār pieskārieniem. Pār laukakmeņu vijolēs izglāstītu un koku sakņu pierakstītu ornamentu. Un nav jau nekas neparasts – dzīvojot pie jūras esi daudz tuvāk.

INETA STADGALE

__________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e–pastu [email protected].