Rakstu par sevi un ceru, lasītāji man piedos kļūdas. Esmu mācījies, šo to saprotu no dzīves, bet, redz, daudzi domā, kas ta es par rakstnieku. Te mans stāsts par to, kas ar mani notika, kā notika un ko varu vēstīt arī citiem.

PEDRO LAIME

Uznāca ziema, mana kailā galva to nespēja panest – cepuri ar Nike nadziņu. Ausis aplipa sniega ļeckām, kad devos uz ezermalu pie Jūdas. Tā kurpnieka štelle nedeva ne santīma.

Jūda jau pats vairs arī neko nevarēja, visu dzīvi staigāja lepns divrindu pogām – laikam jau ticība tāda, vienmēr izsūdzēt grēkus. Tad, kad bija baznīciņā grēkus izsūdzējis, pops lūdza, lai Jurijs saimniecībā ko padara, nu varēja kādu brīdi tam popam jau kaut ko tajā piemājas zemē viņš palīdzēt, pa druskai no visa tad tika draudzes sieviņām un kaut kā tā dzīvība izrādījās sīksta arī jēriem un teļam, ko popa sieviņa, vārdā Jūlija, turpat kūts stūrītī ziemā izmitināja, taču kūts darbos jau varēja derēt vien vīrieša rokas. Kautrīgais Jūlijas dēls Ravilo nesa pa divi lāgi teļam ūdeni padzert un pie reizes iegāja baznīciņā arī svečturus nospodrināt. Jūda tur zināja katru kaktiņu, viņam jau viegli bija kūtī visu dzīvo radību atpazīt. Nu, bet es saku, nebija viņš strādātājs kūtī. Neko vairāk kā pilsētas trokšņus un gaisu viņam nevajadzēja, ja nu vien tās divrindu pogājamās žaketes ar saņurcītu kabatlakatiņu krūškabatiņā viņu saistīja vairāk par visu. Musori jau tādām bija pilni palaikam. Tagad vairs ne. Tad katru žaketi panēsājis, meklēja atkal jaunu. Jutās kā ministrs. Es jau tad sapazinos ar viņu, reiz bijām aizbraukuši līdz tai pilsētiņai. Iedevām santīmus šoferim, tas lādējās, par maz esot, bet galā tikām.

Bet, kā šodien atceros, mana kautrīgā daba neļāva topiektdien blenzt uz skaisto meiteni zilajā jakā ar spožajām pogām. Bija atnākusi arī sen neredzētā skolotāja Berta, Jurijs tā man vēlāk teica un skaidroja, kā vajagot par viņu abu sakaru stāstīt, ja kas. Neesmu nevienam stāstījis. Es jau nemaz nezinu, kas viņam ar to skolotāju bija. Vēl Jurijs teica, ka jēri ziemas spelgonī aizlaižas uz meža pusi. Pēc nedēļas ļaudis tomēr kaut kādā avīzē laikam bija ierakstījuši, ka pēc mums esot jēra galvu kaut kur manījuši uz ceļa.

Tā man tagad noskatoties uz sava drauga Jūdas fraciņu, bilde ataust atmiņā, jo visu pagājušo ziemu izdzīvojāmies pa viņa laivas būdā. Ar jēriem tas bija vēl iepriekš to ziemu, tad auksts un slapjš decembris bija. Par tām izdarībām laukos daudz neko tālāk nerunājām. Tagad jau atkal esmu pilsētā. Tās pašas laivas būdā, kurai nācās visu laiku kaut ko pielabot, lai pavasarī pabrauktu caur doņiem un paskatītu, kā gulbju perē. Skaisti izskatās. Tos putnus var noķert acīm ciet, jo gulbji jau māņu putni – tādi smuki tikai izskatās, bet garšīga gaļa arī, ja labi pasutina. Un mēs ar Jūdu meklējām visu ziemu caurumus laivas malai, lai to savu gulbju vaktēšanu varētu droši laivā sēžot nodarīt. Ēst jau vajag. Nepareizi jau tas ir, bet man nav ziņu, ko ar tādu noķertu putnu vēl citu varētu darīt?

Un mums jau kaut kā bija jāsavelk gali kopā, nevarējām būt utaini, kraupjaini, jo tad mums vairs atliktu tik vien kā pa kastēm un gruženēm staigāt. Kā Māksliniekam. Uz mūsu pilsētas baznīcu arī gājiens izskatītos paskarbs –  iet divi vīri, katram pa putnam padusē, kurš ticēs, ka ēdamo sagādājām, ne jau ko sliktu dabai, tikai ēšanai. Kā vilki toreiz tos jērus noskrējušos tak mēs norijām.

Bet putni? Pa divi lāgi nācām atkal uz laivas būdu rokas mazgāt, aplipušas ar putnu spalvām bija un pašiem tās dūnas jau spilvenā arī nelikās tādas visai mīkstas. Tas ēdiens bija viss, ko mēs gribējām, un Jūda nemaz neticēja, ka abi būsim sveikā izsprukuši no gulbju tēviņu spārniem. Kurš tad nezina, kā putni viens otru vaktē! Pagaidījuši būtu ilgāk, nekā no tā visa ezerā nebūtu, kur tad ūdenī putnu noķert, nu, nekādi.

Labi. Ziema atnāca, kā noprotat, pavisam negaidot un kādu dienu sanākuši kopā, es, Mākslinieks un Jūda, saspriedām, ka vajag tagad kaut ko tādu nopietnu uzsākt, un, izmetuši mazo aliņu, iedevu sev pa pier – veči, kurpes vajag labot! Kaut kā taču visi tās kurpes nostaigā šķības. Un es vēl teicu, atceros, man ir viss, ko vajag amatniekam –  nu gan abi smējās, tie jau neticēja,  bet tad es viņus pārliecināju, jo man aiz skapja vecajā ūdenstornī bija visādas labas mantas paslēptas.

Parunājām un nākamajā dienā Mākslinieks nomira… Tā sanāca, ka nokrita pie tirgus un cauri. Tāpēc atceros, ka aliņš vien mums bija uz trim.

Tornī citus nelaidu un policisti neko neteica, vien pieklaudzināja pie sienas, sak, vecais, ja šito torni nokurināsi, tu te vairs mierīgs i ne laivas būdā dzīvosi, nekā.

Jurijs nedrīkstēja te palikt. Nu, bet Jūdam arī kaut kur jādzīvo, visu laiku nevarēja tak tajā popa paspārnē, noskatīja pamestu laivu būdu, es atkal to torni sapravīju un tad , kad ievācos tornī, tad nu katram bija jādomā, kā sasildīties un loģiska jau to policistu runa arī. Es tur mitinos nelegāli. Un tā, kādā vakara nokrēslī, kad vēl līdz ziemai kāds garāks strēķītis, atnāca mans Jurijs un atnesa vēl citus krāmus. Bet tas jau nemaz nav slikti, ka atnāk draugs un uzdāvina mantas. Nu, nederīgas man viņas bija, tiesa, taču Trakā Ausma jau bija izošņājusi, kā Jurijs toreiz sacīja, visus tukšos ūķīšus un rīkus pati sakārojusi pareizajā secībā. Tā arī esot sacījusi – rīki pareizajā secībā.

Ak, Ausma, Ausma… Kā es viņu pazīstu? Kā visus citus, katram tik savs stāsts. Trakā Ausma ziemas vakarā gājusi uz slimnīcu, aizgājusi nepareizā virzienā, nu dzīvojas pa vecajiem šķūneļiem, kad prasu, kur mājas, saka, neatceroties. Nu, šitādas lietas. Viņai mans kurpnieka amats likās tīri ciešama padarīšana. Tāpēc nebija skopa, atdeva visu, kas tādai kurpnieka lietai varētu noderēt.

“Kāds bizness jāsāk”, saku šiem tajā vakarā, “kurpes labošu, būs paikai, aliņam”. “Āaaa”, šie sanesa arī. Smuki, Jurijs visu uzreiz, vienā naktī tak atstiepa, pat ar veco ķerriņu savilka. Man gan bija grūtāk –  vajadzēja smagumus ar savu reiz izmeģīto kāju vilkt pa kāpnēm tornī augšā. Es vēl iedomājos, ja tagad atnāktu tie policistiņi, puikas man palīdzētu uznest, nebūtu tā jānopūlas, bet tas jau ir cits stāsts, ka jauniem nav nekad laika, vai strādā, vai dzer, abēji visi laika trūkumā nonāk. Un tad jau arī Jūda bija atkal klāt un pēc kāda laika trakā Ausma kā no zemes izlīda, nu kā sēne, tā hopsā! Un laukā. Kurpnieka āmuriņu dabūjusi.

 – Ei, kur tu to nes? Pa maliņu, gar dadžiem, lai kājas sausas, –  Ausmai acis kā zalkši, šņāc vien un mutuļo dzirksteles no krāsniņas gaisā, kad tumsā Jurijs atstiepis zābaku labojamo kraģīti.

– Ko tu maisies, vellata tāda! Tie nav dadži, bet biškrēsliņi, cērmju zāles.Un tu, Pedro, neesi duraks, saki, lai viņa tev palīdz, ne kliedz aizkautā jēra balsī, – Jūda mani  aizstāv vienmēr, bet tā jēra pieminēšana man toreiz nepatika. Pat tad, ja nejūtos tā īsti vainīgs, dzīvnieku vārdi  sprūst rīklē. Laikam tā izdzīvošana mums trinkšķina nervus. Tikai Trakā Ausma zina, kā mēs tos putnus galējam. Citi ne. Un jērus. Ja Jurijs izpļāpājies. Nevar būt. Sievietēm tādas lietas nevajag zināt. Tad kaut kas samisējās.

Pēc brīža, krītot jau pa kāpnēm, manu, kāja riktīgi būs pagalam. Ausmas stāvs kā tāds vilka augums izliecās lejā starp manu galvu un rumpi, un man jau šķita, ka es pats esmu jērs un Ausma mani tūlīt nogalēs. Iedomājos, kā viņa mani ēd un biju gandrīz beigts un pagalam lejā nogāžoties. Tāpēc nevaru atminēt, kas bija pa priekšu, kritiens vai Trakās Ausmas līganais rumpis.

Pēdējā brīdī Jūda mani aiz bikšu malas saķēris, turēja un kliedza, –  Nu, dullā, ko stāvi, neredzi, cilvēkam galva sagriezās!

Un Jūda uzreiz bija pilnīgi pārņemts ar manis glābšanu, bet es, redz, nelaikā krītot ar galvu pa priekšu, atkal iedomājos par mazo baznīciņu pilsētiņā, kur norisinājās vēl citi, nu jau atmiņā gaist sākuši notikumi.

Tajā ēkā jau daudzi negāja, jo pops neprata labi runāt. Un viņš runāja dialektā, ko es galīgi nesapratu. Kad visi izgāja no turienes, man vienmēr gribējās pajautāt: “Godātais, kas tas ir, ko jūs piesaucat?”, bet tad jau atkal viņam bija jāsteidzas un es paliku viens un nesaprasts kā toreiz, kad sapazinos ar skaisto meiteni zilajā jakā.

Viņu sauca Alma. Maigām acīm Alma raudzījās manī un man to visu sajūtot sacēlās. Nu, kas? Nu, loceklis gāja uz augšu un es metos pa galvu, pa kaklu no veikala  toreiz ārā. Kad attapos, Alma jau bija pienākusi man klāt no otras puses un atkal man vajadzēja saņemties, lai viņai nešķistu, ka esmu tāds pavisam nepieskaitāms. Alma tā paslējās, izrieza pumpurus un jautāja mīlīgā balsī: ”Tu esi Pedro?”

– Jā, Pēteris.
– Pēteris?
– Nu, kā tad, tu laikam gribēji, lai man kāds cits vārds būtu?
– Nē, vārdam nav nekāda vaina. Paklau, Pedro, es lasīju sludinājumu, tur.
Un Alma pašķieba galvu uz centra pusi.
– Uz staba. Skaidrs.
– Kāds te pārdod īpašumu. Nezini, kā tā māja tur – labā stāvoklī?Esi vietējais?
– Nu, mmmmm… Nu,  es varu uzzināt. Tur mācītājs dzīvo. Viņš zinās. Pagaidi.
– Tad rīt, labi?
– Pagaidi, kas tad tā runā? Rīt… Kas… es tev, izsūtāmais, vai? Nu, labi, labi, uzzināšu. Saki savu vārdu. Citādi nekas mums nesanāks.
– Alma.
– Paliec… Es tūlīt. Nu, pakalpot, pag… Cik dosi…
– Eh, tu…

Alma tik tikko uzsmaidījusi, prom bija. Tas arī viss. Mīla no pirmā acu skata. Nebiju ķemmējies torīt. Laikam. Kaut kā knosījos. Vilku džemperi te uz vienu, te otru gurnu. Drusku smirdēju laikam.

Šitik muļķīgi sen nebiju juties. Es tak tajā pilsētā biju ieradies ar Juriju tos jērus zagt. Citu neko. Bet to meiteni ar acīm apēst biju gatavs. Nu, tik smuka meitene. Tajā reizē pirmoreiz nolēmu kļūt par kurpnieku. Lai nav uz krūtīm jālūr.

– Paklausies, tu, vecais ēzeli, –  Jūda pavilka mani aiz kājas un sāpošais sāns atsauca realitātē.

– Es neesmu nekāds ēzelis, – atnācu no sapņa par Almu, jutos kā atlīmējusies tapete un nosvīdis kā murgojot. Jurijs par manu mīlestību nekad neuzzinās. Zvēru. Tā ir mana mīla. Vienīgā. Es to gribēju nopirkt.

Jūda turēja mani aiz bikšu malas un pats jau gatavojās velties lejā pa kāpnēm kopā ar mani.

 – Ei, tu ļauj cilvēkam pašam nokrist! –  Uzradusies no jauna, Trakā Ausma komandēja parādi.

– Ja mēs te laužam kaklu, tad abi reizē, – Jūdas divrindu pogājamais mētelītis noplīvoja un mēs, noripojuši līdz dēļiem, izgāzāmies cauri grīdai un nožāvāmies uz veca, sapelējuša matrača. Kā nekā tornim bija trīs daļas. Pirmais stāvs, otrais un trešais. Mēs bijām kaut kur apakšā.

– Fu, – Jūda noskurinājās un man atlika secināt, ka esmu viņam uzgāzies virsū.

– Klau, tu vari pabīdīties?

– Nevaru, kāja bremzē, – man visu laiku guļot naktīs jau bija šķitis, ka tajā matracī ir kāda vaļīgāka atspere, tā arī bija. Ar troksni iegāzušies guļvietā, bijām atlaiduši atsperi savvaļā un nu caur izirušo drēbi, atspere šņirkstēja tā, ka mana kāja bija gauži salocījusies starp metāla spīlēm kā ermoņikas plēšas, kad tās cieši saspiež un atrauj. Saspiež un atrauj… Esmu makten saplosīts savā tornī, nodomāju un, Dies’zina labāk, laikam arī atslēdzos. Kādu sekundi, tad gan atkal galva tapa skaidra.

– Nu, kas jums tur ir? – Trakā Ausma uzbļāva kaut kur mums virs galvām, jo viņa vēl nebija nokritusi. Velna bāba. Izturīga.

Dēlis kaut kā nošūpojās, un, kad iedomājos, ka šī pasmagā vārava uzgāztos man tagad virsū, es acumirklī nosvīdis no bailēm jutu, kaut kas manī tā kā sakustas. Un tā bija Alma. Uz mirkli baiļu sajūta ielīda smadzenēs, pazuzināja un tad jau varēju sākt kustināt kāju. Almai nemaz to visu nevajadzētu redzēt.

– Paklau, Jūda, tu tagad esi man apakšā un es nevaru piecelties.

– Labi, labi, beidz nīdēt, kurpniek, – Jūda rāpās ārā no manas dibenapakšas un trakā Ausma ieplētusi muti, teju jau kaut ko laikam grasījās teikt, bet tajā mirklī ienāca vēl kāds.

– Ak, jēziņ, te nu gan ir bardaks, – zēniņš nostājās plati ieplētis kājas pie durvīm. – Ko te laužas, nu, vai nebija noruna, ka torni, veči, nekad neviens ne skaidrā, ne pālī, neārdīs?

– Labi, jau labi, nāc un mani atāķē labāk, – biju gatavs jau celties, bet puika stāv un mazpamazām sejā ievelk te vienu, te otru tādu kā grumbiņu. Baterejas acs ir kā spoka acs. Taču tas nav spoks, bet policists.

– Nu, ko stāvi, – Trakā Ausma no augšas sāk nervozēt. – Neredzi, cilvēks bez kājas te grasās palikt, palīdzēt vajag!

Nu tad jau mums bija vieglāk. Policists, viņu vārdā te neviens nesauca, tāpēc nav nozīmes atcerēties, ka puikam vārds ir Bruno, tāpat Bruno viņš ir draugiem, bet mēs jau draugi nekad neesam bijuši, taču Bruno gribēja zināt vēl šo un to un es laikam tajā reizē par darbarīkiem viņam neizstāstīju. Taču puika man ir tāds mīļš, jo viņam visa bērnība te, gar torni dauzoties, esot pagājusi.

Kā es viņu zinu? Brunītis. Kurš tad nezina Bruno tēvu? Bijām kopā savulaik makšķerēt gājuši, bet nu jau vecais Roberts zem zemes, sabijis par latvietību  mātuškas zemē, teica reiz,  un Brunītim jau nu sava ģimene. Kaut kad par to puiku ar Robertu arī parunājām, bet viņš pats, nu, Bruno – jaunais policists,  mani pēc skata vai nostāstiem no sava tēva Roberta laikam pazina un atcerējās, kad pirmo reizi mani te, tornī makteni sabiedēja.

Faktiski visu to stāstu, jo ceru, viņš nekad tomēr neuzzinās, ka norāvām gulbim kaklu, lai aukstumā un drēgnumā justos nedaudz aristokrātiski un visvareni pilsētas ļaudis.

Tad, kad tiku vaļā no tām atsperēm, man atkal vajadzēja domāt par lietām, kuras nekad nepiepildīsies ne man, ne Jurijam, nedz Trakajai Ausmai – mūsu dzīve ir tik tāda pasaka ar laimīgām beigām, jo tornis jau nesagruva, bet mana kāja tāda pakliba un kurpes remontēt jau šaislaikos ir goda darbs. Domāju, nāks viens citpakaļ citam, tik jāuzliek izkārtne.

Vēl jau agrs rudens un es beidzot saprotu, kāpēc tas bizness mums nesanāca. Bijām aizmirsuši pašu galveno. Pareklamēties. PR, tā teikt.

Bruno aizbraucis uz Īriju. Vakar uzzināju. Ar ģimeni, velns. Es gan nekur nebraukšu. Ne pie Almas, ne uz Šveici. Atradu finieri. Būs labi. Tāda smuka mums būs reklāma uz torņa sienas, re, ar ogli:

REMONTĒJU KURPES. ADRESE – TORNĪ PIE DZELZCEĻA SLIEDĒM, KUR VILCIENI NEVED UZ SIBĪRIJU.

– Par tevi, Robert! – esmu sentimentāls un raudu. Uz bļitkošanas laiku kanālā vēl jānogaida.

– Viens malciņš par labo kurpnieku Pedro. Dzīvot vajag ar smeķi. Raudi, vecais, paraudi.

– Pareizi, Jurij. Viss ir pareizi, – esmu laimīgs. – Pat bez kļūdām uzrakstīts.

Brunītis mani saprastu. Eh… Labi. Tagad mēs sāksim jaunu dzīvi.

– Par tavu torni, Pēter! – un Jurijs vai vienkārši Jūda, izvelk spirtoto alus trauku reizē ar nēzdodziņu un tas ir neparasti balts nēzdodziņš.

– No tavas mutes Dieva ausī, – noslaucījusi muti ar plaukstas virspusi –

Trakā Ausma klusi pieceļas un aiziet. Un tas viss šajā dzīvē mani priecē, jo ceļš mūs visus ved tur, kur mēs ejam.

Ar sveicieniem – Pedro

___________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].