A. Manfeldes ceturtā dzeju grāmata ”Poēma ar mammu” un I. Kamparas debijas krājums ”Svilpaunieces” iznākuši jau pirms kāda laika.

Atkal Liepājā uz dzīvi atgriezusies A. Manfelde bija meklējusi vietu, kur sarīkot atvēršanas svētkus, un atklājusi, ka Hoijeres kundzes viesu nams taču tepat netālu no viņas mājām.

”Esam iepazinušās caur mammām,” saka skrundeniece I. Kampara. Viņas māmiņas piedzīvotais izsūtījumā devis nosaukumu A. Manfeldes stāstu grāmatai ”Mājās pārnāca basa”.

Andra atminas, ka Intas mamma teikusi, ka Sibīrijas mātēm bērni esot bišķi jocīgi. ”Tā arī ir.

Kad es pārnāku mājās, man momentā vajag glāzi ūdens un šķēli maizes. Nemāku pateikt, no kurienes man tas nāk. Tas ir kaut kas, kas kādreiz bijis mammai un pārgājis uz mani,” pastāsta dzejniece.

Mātes, vecmāmiņas un vecvecmāmiņas ielikušas stipru pamatu, par kuru pārāk maz aizdomājoties, viņa uzskata. ”Norakstīju nost, ja reiz man tas ir dots, – to, ko mamma izjuta, ko oma izjuta,” pastāsta I. Kampara.

Pie I. Kamparas dzejoļi atnākot ”žvikt, špukt un ātri”. ”Pagaidām mans pirmais un, domāju, – ļoti ilgi mans pirmais,” viņa nosmaida, jo nevarējusi saņemties, – ”Svilpaunieces” tapa 12 gadus.

”Grāmata ir unikāla, jo tie ir dzejoļi, bet tai pašā laikā izstāsta stāstu,” savu krājumu raksturo A. Manfelde.

Viņa ļoti gribējusi uzrakstīt par saviem laukiem, par ”Kalniešiem” starp Kuldīgu un Laidiem, par Rudzīšu lielo akmeni. Atnācis pirmais dzejolis, tad vēl daži. ”Es bērnībā daudz lasīju,” tā iesācies A. Manfeldes ceļš uz literatūru.

Otra iedvesmotāja bez grāmatām esot daba, bez kuras viņa nevarot. ”No sāpēm izkristalizējas mantojums, spēks, kas mūs tur,” arī viņa atsaucas uz savu dzimtu, stiprajām sievietēm.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.