Viens no viņa nesenajiem garadarbiem – mūzika animācijas filmai “Straume” – vienaldzīgu neatstāja nevienu, ko apliecina arī kinodarbam piešķirtā Oskara statuete.

4. maijā Rihards kopā ar pārējo filmas veidotāju komandu saņems arī Triju Zvaigžņu ordeni par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā.

No klasikas līdz kino ekrāniem

Riharda izvēle padziļināti izpētīt mūzikas pasauli iezīmējās pamatskolas laikā – ap 9. klasi, kad nācās nopietni domāt par nākotni.

“Bija jāpieņem kaut kāds lēmums, un man bija pilnīgi skaidrs, ka mūzika ir tas, kas man izdodas vislabāk,”

viņš atceras.

Iedvesmu sniedza arī Toms Juhņevičs, kurš jau bija devies uz Rīgu mācīties mūziku, savukārt galīgo iedrošinājumu deva skolotājs Aleksandrs Jalaņeckis, vienkārši pasakot: “Tev jābrauc uz Rīgu mācīties.” Un tā tas arī notika.

Mīlestība pret filmām un to skaņu celiņiem komponistam ir bijusi klātesoša jau sen. “Tas bija tāds žanrs, kas mani visvairāk iedvesmoja klausīšanās laikā.

Studiju laikā, kad man vajadzēja nopirkt kādu disku, mana pirmā izvēle vienmēr bija par labu filmu mūzikai,”

atceras Rihards.

“Mācoties Vācijā, atceros, kad nopirku “Gredzenu pavēlnieka” disku paku ar trim diskiem. Es to zināju no galvas. Tāpat kā zināju arī “Gladiatora” mūziku no galvas,” atminas Rihards, akcentējot tieši Hansa Cimmera daiļradi kā kaut ko īpašu, kas iedvesmojis un būtiski mainījis viņa izpratni par šo žanru.

Paradoksāli, tomēr pirmais praktiskais solis filmu mūzikas komponēšanā bijis nejaušs un sākotnēji raisījis šaubas – pirms aptuveni 20 gadiem sadarbība ar režisori Lauru Grozu kādā no viņas studentu projektiem, kurā Rihards ticis uzrunāts un piekritis sarakstīt mūziku.

“Toreiz man šķita, ka velti tērēju laiku, ko varētu veltīt sitaminstrumentiem,”

viņš atceras.

Tomēr atskatoties šī pieredze izrādījās ne tikai vērtīga, bet ļoti zīmīga ceļā uz kino mūzikas industriju.

Riharda pirmais filmu mūzikas projekts bija 2014. gada Māra Martinsona filma “Oki – okeāna vidū”, kura laikā viņš iepazinās ar amerikāņu komponistu Viljamu Goldšteinu.

Tajā laikā Rihards apsvēra domu pārcelties uz Losandželosu, jo šķita – ja gribi rakstīt mūziku, tad Holivuda ir vieta, kur būt.

Taču Goldšteins teicis:

“Nekādā gadījumā nebrauc uz Holivudu. Paliec Latvijā, piepildi savus sapņus un tici man – tu tiksi tur, kur tev jātiek.”

Šos vārdus Rihards atceras ar pateicību vēl šodien – īpaši, satiekot Viljamu Holivudā dienu pēc “Straumes” triumfa “Oskara” ceremonijā.

Rihards uzsver, ka Latvija ir pateicīga vieta jaunajiem komponistiem – pilna radošu iespēju un iedvesmas, kas nereti zūd lielajās industrijās, kā Holivudā.  

Kad mūzika kalpo stāstam

Arī akadēmiskai mūzikai ir būtiska nozīme Riharda daiļradē. “Es domāju, ka šīs abas formas man ir ļoti vajadzīgas, jo bez vienas vai otras būtu grūti eksistēt,” skaidro komponists.

Tomēr filmu mūzikā viņu īpaši uzrunā emocionalitāte, tai skaitā mūzikas spēja iedarboties zemapziņas līmenī – būt klātesošai, bet nemanāmai, spēja kontrolēt gala rezultātu, kā arī komandas darbs, veidojot radošu sinerģiju.

Šāds koprades process arī spilgti izpaudies darbā pie animācijas filmas “Straume” mūzikas, Rihardam sadarbojoties ar filmas režisoru Gintu Zilbalodi.

Lai gan režisoram jau bija izkristalizējies redzējums par to, kādu mūziku viņš vēlas savā animācijas filmā iesaistīt, sākotnēji nebijis skaidrs, vai un kā kāds spētu realizēt un pilnveidot viņa idejas.

“Līdzko mēs nonācām līdz tai sākuma idejai, kā tas viss varētu izklausīties kopā, viņš saprata, ka tas viņu apmierina, un viņš man uzticējās,”

atceras Rihards.

Tā brīnišķīgā sadarbībā tapa skaņu celiņš, kurā savijās režisora “skices”, kā viņš pats tās esot dēvējis, un Riharda muzikālais redzējums.

“Es mēģināju no viņa materiāla, no viņa skicēm, izvilkt ārā esenci – gan tēmas, gan motīvus, ko viņš pats pat neapzināti bija izveidojis”, stāsta komponists.

Vienlaikus Rihards rūpējās arī par dziļāku muzikālo struktūru – veidoja spēcīgas tēmas, sasaistīja naratīvu, kā arī veidoja orķestrāciju un attīstīja meditatīvo noskaņu.

Aktīvā darba posms pie filmas mūzikas aizņēma aptuveni četrus mēnešus, un Rihards ar lielu gandarījumu atskatās uz šo īpašo sadarbību.

“Ne es, ne Gints nevarētu viens pats tādu skaņu celiņu radīt,”

vērtē komponists, uztverot to kā vērtīgu piemēru tam, kā divi radoši cilvēki spēj radīt kopīgu mākslas darbu, kas pārsniedz abu individuālās robežas.

Starp Everestu un Gaiziņu

Runājot par līdzsvaru starp iedvesmu un mūzikas radīšanu pēc pasūtījuma, komponists atzīst, ka tas nav tikai jautājums par mūziku, bet plašāk – par cilvēka attiecībām ar procesu un mērķi.

Metaforiski Rihards savu radošu darbību salīdzina ar kāpšanu kalnos: “Ir forši tiekties pēc kalnu virsotnēm,” viņš saka,

“bet pats ceļš, kā tu to kalnu virsotni sasniedz, ir vissvarīgākais.”

Tomēr radošais process nav lineārs. “Ir reizes, kad es apsēžos un man neko negribas darīt, bet es vienkārši sevi piespiežu meklēt kaut ko jaunu. Un tad pienāk mirklis, kad kaut kas jauns atnāk un pēkšņi tu pazūdi laikā un telpā,” stāsta komponists, akcentējot disciplīnu kā vienu no radošuma priekšnosacījumiem. 

Attiecībā uz iedvesmas avotiem viņš norāda, ka tas vairāk ir iekšējs stāvoklis, nevis konkrēta metode: “Es vienkārši mēģinu katru dienu strādāt ar sevi. Mēģinu būt labākā sevis versija visos iespējamos stāvokļos.”

Viņš daudz lasa, klausās mūziku, dzied, kā arī pievērš uzmanību garīgajai attīstībai. Komponists arī uzskata, ka atvērtība ir svarīga, lai spētu ko radīt.

“Man tas liekas forši – ka tu esi atvērts pret pasauli kā tādu, pret cilvēkiem un pret atšķirībām starp cilvēkiem.”

Rihards ir veidojis mūziku ļoti dažādiem žanriem, tomēr viņam ir vēlme izpētīt arvien jaunus formātus, iespējams, nākotnē pat videospēļu pasauli.

Savukārt atbildot par sapņu sadarbībām, komponists atklāj, ka nākotnē vēlētos sadarboties ar režisoru Denī Vilnēvu, mūziķi Stingu, kā arī komponistu Hansu Cimmeru.

Neskatoties uz aizsniegtajām virsotnēm, dzimtā vieta – Talsi – joprojām ieņem siltu vietu komponista sirdī.

Rihards atzīst, ka viņam ir vēlme nākotnē Talsos realizēt kādus radošus projektus, un ar prieku raugās uz to, kā arī citi talsinieki – Intars Busulis un Raimonds Tiguls – aktīvi darbojas pilsētā un iedvesmo atgriezties pie savām saknēm.

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: