Grāmatas izdevējs ir Liepājas Kultūras pārvalde. Šis izdevums turpina izcilu autoru pētniecisko darbu sēriju, kurā tapušas grāmatas: Imanta Lancmaņa “Bertschy. Arhitekta Paula Maksa Berči un viņa dēlu devums Liepājai” un Jāņa Krastiņa “Liepāja: Jūgendstila arhitektūra”, norāda pārvaldes vadītājs Juris Jirgens.

“Gunta Šnipke ir bijusi lielā mērā motors tam, ka šādas grāmatas secīgi top,” Liepājas arhitektes lomu uzsver J. Dripe.

“Zinu, ka viņai padomā ir vēl viena, lai šo ciklu noslēgtu. Tad Liepājas arhitektūras vēsture būs dokumentēta.”

J. Lejnieks stāsta, ka grāmatā iekļauta gan pilsētas attīstības vēsturiska secība, gan arī skatītas apkaimes, sākot ar Vecliepāju un beidzot ar autoru jaunatklājumu – nelielu, bet amizantu vietu Jaunā pasaule. “Ar pazīšanos bija iespēja iekļūt vecajās rūpnīcās, Tosmares kuģu rūpnīcā un dokos, kas ir fenomenāli spēcīga inženierarhitektūra,” viņš saka.

Lasot jauno grāmatu, Liepājas domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš sajutis pilsētas attīstības garšu: “Pilsēta auga arī no ekonomiskā viedokļa, un tas šajā grāmatā ir pat ļoti spilgti attēlots.”

Liepājas pilsētas būvvaldes vadītājs Arvīds Vitāls priecājas, ka nosaukumā minēti ezeri daudzskaitlī, jo visbiežāk Tosmares ezers tiekot aizmirsts, bet Liepāja ir “arī tur, augšā” – ar Karostu, Tosmari un militāro mantojumu.

Arhitektiem ir pārdomas un secinājumi pēc paveiktās Liepājas izpētes. “Likās dīvaini, ka laiks tik ātri skrien. Tas, kas tapa, Uldim Pīlēnam atbraucot, visi postmodernie Andra Kokina jaunības darbi patiesībā ir jau zudušas vērtības. Jaunās, skaistās lietas no 80. gadu beigām – 90. gadu sākuma jau ir vēsture,” atzīmē J. Dripe.

“Tas Pīlēna faktors jau drusku ir aizgājis, gribētos atkal to vibrējošo kultūras sajūtu. Jums vajag jaunu bibliotēku un vēl dažas lietas, jo tad kultūras un sporta infrastruktūra būtu sabalansēta un Liepāja būtu patiesa rietumkrasta metropole. Manuprāt, Karosta ir drusku pamesta un neatgūta vērtība, kurai sākumā redzēja potenciālu, bet nekas nenotika.”

J. Lejnieks papildina, ka Karostā bijis uzrāviens, kad tur darbojās Karls Bjošmarks. “Vienmēr ir vajadzīgi līderi. Arhitekta diktāts pat ir vajadzīgs, lai galvenais arhitekts var uzsist ar dūri uz galda,” saka arhitekts, kuram radusies sajūta, ka liepājnieki ne pārāk grib lepoties ar savu militāro mantojumu.

“Taču no tūrisma viedokļa nemaz nav tik daudz tādu objektu. Karostas manēžu vai kuģu remonta angāru ar stikla jumtu vajadzētu atgriezt kultūras dzīvē, piemēram, kā laikmetīgās mākslas galeriju,” min J. Lejnieks.

Kopumā Liepājas arhitektūras mantojums esot labi glabāts. “Mēs no Rīgas pārdzīvojam, skatoties, ka kādam no Berči fabrīķiem pazūd kāds korpusiņš vai akmens,” saka J. Dripe. “Tomēr politika ir pareiza, jums ir skaidra vīzija vērtīgāko saglabāt, bet kaut kas ir zudis vai nav atradis savu funkciju.” Par pareizu virzienu liecinot ķeršanās pie Peldu iestādes, bet Kungu ielas kvartāls ir izcils piemērs, domā arhitekti.

14Skatīt galeriju