Dzidra Ķestere ar dēlu Arni ir priecīgi aplūkot skaisto un labi noformēto izstādi. ”Mēs pazinām gandrīz visus cilvēkus, kas šeit minēti,” saka Dz. Ķestere. ”Teodors Eniņš mūs ārstēja. Lielāko daļu to notikumu skatījāmies televīzijā.”

Viņasprāt, tagad pandēmija nomākusi cilvēkus, kļuvuši neiecietīgi, nervozi un depresīvi. ”Mēs priecājamies, ka varam paiet, jo dēlam nesen bija smaga operācija. Divi vien jau nesvinēsim. Pulcēties vēl nedrīkst, un man jau te nekādu radu nav, tikai viens mazdēls ir Liepājā. Visi ir prom uz Angliju, Īriju un Zviedriju,” pastāsta kundze.

Nils Kuncītis ar sievu Ingu un meitiņu Dārtu apzināti izvēlējušies atnākt uz izstādi, jo vēlas jaunajai paaudzei radīt un ieaudzināt Latvijas svētku sajūtu. Ar Dārtu runājot par Latvijas karogu, ko viņa pazīst, par to, ka dzīvojam Latvijā. Vakarā vēl būšot kāds svētku našķis.

”Žēl, ka šī ir vienīgā ar 4.maiju saistītā aktivitāte Liepājā. Saprotu, ka ir kovidlaiks, bet būtu gribējies kaut ko vairāk,” atzīmē N. Kuncītis.

Viņa bērnības atmiņās ir palicis 1991.gads un augusta pučs. ”Jo mamma mani biedēja – ja es viņu neklausīšu, man pakaļ atbrauks omonieši. Tāpēc tie ir bubulis no bērnības dienām,” viņš atklāj.

Trauksmainajā laikā Ingrīda Bluķe strādāja par audēju uzņēmumā ”Lauma”, pēc viņas teiktā, ”riktīgā pūznī”. ”Tautfrontiešu tur bija maz. Es biju viena no tiem, kas dalīja laikrakstu ”Atmoda”. Gāju uz stellēm, visi cilvēki stāvēja klusi, bet gaiss vibrēja. Pārliecība man bija pāri pār galvu. Jutu, ka citiem cilvēkiem bija bail,” viņa stāsta.

Latvijas sarkanbaltsarkano karogu I. Bluķe bērnībā aplūkojusi vecajos žurnālos ”Atpūta”.

Kad es pirmo reizi redzēju, ka pa mūsu ielām iet ar sarkanbaltsarkano karogu, aizgāju aiz stūra un raudāju. Vēl tagad jāraud, kad to atceros,” viņa saka.

Liepājniece Ineta Stadgale atgādina, kā armija apsargāja Ļenina pieminekli: ”Noskaņa Liepājā bija kā uz naža asmens, bija jūtama divu spēku klātesamība. Atmoda Liepājā sākās jau 80.gadu otrajā pusē – ar slepenām sanāksmēm skolās, slepenu auseklīša zīmes valkāšanu. Kopā ar citiem liepājniekiem braucu stāties Baltijas ceļā.”

Divi pasauļu esamību spilgti varēja just arī Latvijas Universitātē, kur lekciju sarakstā bija PSKP vēsture un PSRS vēsture, kur to pašus notikumu jau skatījās no cita skatupunkta. Studenti bija ļoti aktīvi – sarīkoja zinātniskā komunisma apglabāšanas procesiju.

”1991.gadā man vispār nebija jautājumu, kad dzirdēju pa radio, ka cilvēkus aicina uz barikādēm. Esmu saglabājusi studenta mēnešbiļeti, uz kuras biju uzrakstījusi vārdu, uzvārdu un asinsgrupu. Ja nu kas, ātrajiem būs kāda informācija. Daudz kas ir izbālējis pa šiem gadu desmitiem, bet šīs atmiņas neizbāl. Esmu ļoti priecīga, ka beidzās okupācija. Jo tā bija ne tikai zemes okupācija, bet arī prāta, jūtu un vērtību okupācija,” viņa atzīst.

Izstādi J. Čakstes laukumā varēs aplūkot līdz 9.maijam.