Atvaram Lakstīgalam patiešām nav daudz laika garām sarunām, jo Liepājā viņš ieradies uz dažām dienām, un tāpēc to grafiks ir visai saspringts, taču viss iekārtots tā, ka arī šajā steigā atrodas kāds mirklis atelpai un dažiem jautājumiem par mūziku un viņa jauno amatu, uz kuriem Liepājas Simfoniskā orķestra jaunais galvenais diriģents vaļsirdīgi atbild.

– Nu jau pagājis mēnesis, kopš esat kļuvis par orķestra galveno diriģentu. Kā esat iejuties?
– Nevaru teikt, ka esmu jau iejuties galvenā diriģenta amatā, jo pirmo programmu sagatavoju, būdams no rīta Liepājā, bet vakarā jau Rīgā. Tagad esmu atradis sev dzīvokli pilsētas centrā, taču mana dzīve tik un tā lielākoties paies ceļā starp Rīgu, Liepāju, manām mājām Ogrē un studijām Berlīnē. Šeit strādāšu, gatavojot savas programmas, pēc iespējas esot kopā ar orķestri arī tad, kad ar mūziķiem strādās viesdiriģenti, lai sekotu orķestra darbam.

– Vai šādā modelī jūsu darbs galvenā diriģenta amatā būs pietiekami produktīvs?
– Grūti teikt, taču katrā ziņā arī citos orķestros galvenais diriģents nebūt nav nemitīgi uz vietas, jo, piemēram, vienlaikus vada vēl vairākus kolektīvus, turklāt katru savā pasaules malā. Tāpēc ļoti būtiski ir izveidot savu komandu, kāda man Liepājā ir no pašu mūziķu vidus izvēlētā mākslinieciskā padome, ar kuru kopā kontrolēsim orķestra māksliniecisko līmeni. Esam jau tikušies un pārrunājuši būtiskākās lietas.

– Bet ko jums pašam nozīmē galvenā diriģenta amats – izaicinājumu vai labu platformu profesionālajai izaugsmei?
– Tas, protams, ir izaicinājums, un, pirms pieņemt šo piedāvājumu, es ilgu laiku mocījos smagās pārdomās. Vēl pirms gada es neko tādu nevarēju pat iedomāties un biju priecīgs, ja mani dažkārt uzaicināja strādāt ar orķestri kā viesdiriģentu. Tas man vienmēr sagādāja milzu gandarījumu un atstāja patīkamas emocijas.

Amats man uzliek daudz jaunu pienākumu un arī lielāku atbildību, protams. Sākot ar orķestra tradīciju un vēstures izzināšanu, iepriekšējā repertuāra politikas izpēte, saprotot, kas ir tas, ko tieši liepājnieki vēlas vairāk dzirdēt, lai varam sākt plānot nākošo sezonu.

– Un kādu jūs redzat savu pirmo sezonu Liepājā tieši muzikālā satura ziņā?
– Jebkurā pasaules pilsētā, kur cilvēkiem lielākoties nav saistības ar mūziku, klausītāji atsaucas komponistiem un skaņdarbiem, kas viņiem ir pazīstami. Mēs vēlētos arī klausītājiem Liepājā piedāvāt pasaules klasikas hītus, lai piesaistītu un ieinteresētu publiku. Man gribētos saprast arī, kādi vēl instrumenti bez klavierēm un orķestra spētu izraisīt interesi klausītājos, bet tas nav iespējams, nesarunājoties ar klausītājiem.

– Ar kādu attieksmi no liepājnieku puses esat sastapies savā darbā?
– Attieksme ir pārsteidzoši pozitīva, es izjūtu apbrīnojami lielu mīlestību no cilvēkiem, ar kuriem šeit satiekos. Rīgā varbūt ir vairāk skeptiskas attieksmes, šaubu un kaut kādu pārmetumu nekā šeit. Un tieši tāpēc es lūdzu mūziķu balsojumu, lai saprastu, vai man ir pietiekams atbalsts. Citādi es nesaskatīju iespējas uzņemties orķestra vadību. Vēl viens arguments bija tas, ka pārmaiņas orķestra darbā būtu notikušas tik un tā – ja nebūtu piekritis uzņemties šo amatu, orķestris strādātu bez galvenā diriģenta, un mans atteikums neglābtu mana cienījamā profesora Imanta Rešņa situāciju.

– Vai jūsu studenta – profesora attiecības nav mainījušās šīs profesionālās izvēles dēļ?
– Nē. Nekādā ziņā.

– Bet ko īsti nozīmē būt Imanta Rešņa studentam? Kā jūs satikāties?
– Kad beidzu Latvijas Mūzikas akadēmiju kā mežradznieks, skaidri zināju, ka gribu turpināt studēt par diriģentu, un jau tolaik skaidri zināju, ka gribu mācīties tieši pie Imanta Rešņa, kurš pats ir instrumentālists un nācis no orķestra tāpat kā es un lieliski pazīst orķestra sarežģīto organismu.

– Un kas ir būtiskākais, ko pa šiem četriem gadiem esat apguvis?
– Nenoliedzami tā ir viņa intelekta un erudīcijas bagāža, kas ir ļoti nozīmīga diriģenta darbā. To, ka nevar vienkārši iemācīties notis un partitūras, bet, ka ir jāizprot darba rašanās vēsture, jāpazīst autors un laiks, kurā viņš rakstījis konkrēto skaņdarbu, tā ietekmi. Imants Resnis man iemācījis arī, cik būtiska ir attieksme pret katru mazāko niansi, to, ka nekas nav nejaušs. Esmu pārliecināts, ka nebūtu sasniedzis to, ko tagad, ja nebūtu mācījies pie profesora Rešņa. Esmu ļoti pateicīgs viņam par to, un viņš to zina.

– Tomēr arī Liepājā esmu dzirdējusi bažas par to, ka esat vēl pārāk jauns un nepieredzējis galvenā diriģenta amatam.  
– Nebiju šādus pārmetumus dzirdējis, bet domāju, ka jaunība nevar būt netikums. Iespējams, ka citu orķestru piemēru piesaukšana kādam var nepatikt, bet arī Andri Nelsonu Latvijas Nacionālās operas orķestra galvenā diriģenta amatā apstiprināja, šķiet, 24 gadu vecumā, un operas direktors Andrejs Žagars saņēma daudz pārmetumu par šādu rīcību. Tagad ir labi redzams, ka šāda uzticība attaisnojās, un Latvija vispār ir pasaulē pazīstama tieši ar jauniem, spējīgiem mūziķiem.

– Bet kas, jūsuprāt, ir būtiskākais, lai tiktu galā ar simfonisko orķestri?
– Lai gan Liepājas Simfoniskais orķestris ir viens no vecākajiem orķestriem Baltijā, savā būtībā un enerģijā šis ir ļoti jauns orķestris. Tas ir pārsteidzošs fenomens, ko sajutu pirms diviem gadiem, strādājot ar orķestri pirmo reizi. Pēc četru stundu mēģinājuma es nejutos noguris, bet enerģētiski uzlādēts! Un es redzu, ka mūziķiem ir līdzīgi – viņi grib sevi pierādīt, un viņiem patīk tas, ko viņi dara. Nevienā citā orķestrī es neesmu sajutis neko līdzīgu!

Domāju, ka no manis sagaida prasīgumu. Neviens negaida, ka katru glaudīšu pa spalvai un piedošu kļūdas un neizdarību. Tāpat būtiski ir saglabāt orķestra tradīcijas, veidot interesantas koncertprogrammas, kas patiktu klausītājiem un veicinātu orķestra attīstību. Man jāmeklē koncertēšanas iespējas gan Latvijā, gan ārpus tās, lai iepazīstinātu ar Liepājas Simfonisko orķestri.

Pats no sevis un arī no citiem prasīšu degsmi par katru programmu, katru mēģinājuma minūti, lai pavadītu to laiku pēc iespējas produktīvāk un radītu mūziķos iedvesmu. Katrā ziņā to es pats kā operas orķestra mūziķis iepriekšējos deviņus gadus gaidīju no diriģentiem.

– Jā, starp citu, kāpēc orķestranti vēlas kļūt par diriģentiem? Jūs taču neesat pirmais šāds piemērs.
– Ne vienmēr tā ir. Bet, ja runājam par mani, tad es zināju, ka vēlos būt diriģents vēl pirms studijām Mūzikas akadēmijā. Mani tas patiešām aizrāva un interesēja. Dzīve mani aizveda pie mežraga spēles, un es daudz spēlēju, braucu uz konkursiem, tomēr nespēju savu iekšējo emocionālo pasauli izpaust tā, kā to vēlējos. Diriģējot orķestri, es varu pilnībā skaņdarbu atskaņot tā, kā esmu to iztēlojies, un tā ir tā diriģenta privilēģija, ka viņš var veidot savu interpretāciju.

Diriģentam vēl, pirms viņš nāk pie orķestra, ir jābūt skaidrai arhitektūrai un mērķim, kā viņš vēlas, lai konkrētais skaņdarbs skanētu. Tas, protams, var nedaudz mainīties darba gaitā, bet diriģents nevar mācīties pie pults.

 – Kāda mūzika jums pašam šķiet visinteresantākā?
– Pēc dabas esmu romantiķis. Neslēpšu, ka pašlaik apzināti izvairos no Vīnes klasicisma – Haidna, Mocarta, jo man bail šo mūziku par daudz saromantizēt. Ar to esmu ļoti piesardzīgs un šo komponistu skaņdarbus tikai pamazām iekļauju savās programmās.

Man ļoti patīk vācu vēlīnais romantisms – Rihards Štrauss, Rihards Vāgners, krievu mūzika − Čaikovskis, Stravinskis, Rahmaņinovs. Viens no maniem mīļākajiem skaņdarbiem ir Hektora Berlioza “Fantastiskā simfonija”, kuru, iespējams, mēs kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri atskaņosim jau sezonas nobeigumā, piesaistot papildu mūziķus, jo ar pašreizējo orķestra sastāvu mūsu repertuārs ir ierobežots.

– Pastāstiet, kā jūs nokļuvāt studēt Berlīnē?
– Ar profesoru Lucu Kēleru iepazinos Rīgā 2008. gada rudenī, kad viņš bija uzaicināts par Latvijas Mūzikas akadēmijas orķestra viesdiriģentu, bet es tiku pieaicināts kā solists, lai atskaņotu Riharda Štrausa pirmo mežraga koncertu. Kopā muzicējām, biju audzēknis viņa vadītajā meistarklasē, un daudz runājāmies. Viņš piedāvāja man izmantot iespēju piedalīties konkursā, lai mācītos maģistrantūrā pie viņa Berlīnē, un toreiz vēl nemaz nezināju, ka viņš ir vadošais diriģentu pedagogs pasaulē. Pēc pusgada notika iestājeksāmeni, un biju starp tiem vairākiem desmitiem, kas pretendēja uz vienīgo studiju vietu. Es nezinu, kādi spēki to visvairāk ietekmēja, bet tieši es tiku pie šīs vietas. Tas, protams, ir ļoti patīkams novērtējums, un es nemaz nedrīkstu šo iespēju laist garām, jo viss, ko tur iemācos, man noder arī darbā ar orķestri. Arī kultūras bagāžas ziņā tā man ir nenovērtējama pieredze, kuras dēļ ir vērts regulāri doties uz Berlīni, kas, protams, nav vienkārši.

– Kāpēc savai pirmajai programmai Liepājā jūs izvēlējāties sadarbību ar Vestardu Šimku, kas ir viens no talantīgākajiem Latvijas mūziķiem?
– Nē, mēs iepriekš nebijām pazīstami. Bet viņam bija liela interese par iespējamo sadarbību, jo viņš iepriekš nekad nebija strādājis ar Liepājas Simfonisko orķestri. Un uztvēra šo piedāvājumu ar lielu pagodinājumu. Es domāju, ka tas būs ieguvums arī orķestrim, jo Vestards vienkārši ir unikāla parādība Latvijas mūzikā savas dabīgās muzikalitātes dēļ un fantastiskā enerģētiskā strāvojuma dēļ.

– Vai šis koncerts jums būs kā eksāmens?
– Nē. Pirms tā jūtos ļoti labi.

– Vai jums nav bail, kā izdosies pirmā atrādīšanās Liepājas publikai?
– Mazliet ir, taču es esmu ļoti pārliecināts par programmas izvēli un apzināti sākumā izvēlējos vismaz kādu skaņdarbu, ko jau iepriekš esmu diriģējis, jo, protams, mana pieredze ar simfonisko repertuāru vēl ir nepietiekama. Rahmaņinova skaņdarbs, ko spēlēsim kopā ar Vestardu, ir tas pats, ko ar Liepājas orķestri jau sagatavoju pirms diviem gadiem. Arī tīri simboliski es gribu atgādināt par savu debiju.

– Bet jūs taču salīdzinās ar Imantu Resni. Vai tas jūs neuztrauc?
– Kritiku es uztveru ļoti veselīgi, jo esmu jauns mūziķis, un bez kļūdām neviens neiztiek. Vienmēr var labāk, un varbūt kaut ko pārspīlēju savā jaunības maksimālismā, taču man patīk arī, ja man par to pasaka, lai varu savas kļūdas labot.

– Vai tad jums nav ambīciju pierādīt, ka neesat nekāds studentiņš?
– Diriģents nevar pastāvēt bez ambīcijām, vai tās būtu labas vai sliktas. Diriģentam ir jābūt lielai autoritātei, un viņam tā ir jāapzinās, bet tomēr viņam ir jābūt labsirdīgam darbā ar orķestri. Pats kā mūziķis esmu pieredzējis, ka rodas pretreakcija, ja diriģents sevi uzskata par galvas tiesu pārāku par orķestri. Mans princips ir, ka diriģents ir orķestra sastāvdaļa un mēs kopā gādājam par rezultātu. Orķestris ir dzīvs organisms, bet diriģents ir orķestra sirds, kas kontrolē iekšējos procesus. Un tas neizslēdz to, ka viņš ir ļoti prasīgs un harizmātisks – to sagaidu arī pats no sevis šajā amatā. Man svarīgākais ir, lai nezaudētu to uguntiņu mūziķu acīs.

– Jums ir acu priekšā šāda diriģenta tēls, uz kuru vēlaties tiekties pats?
– Kaut ko iemācīties var no katra diriģenta. Opera man ir bijusi ļoti laba diriģēšanas skola, jo katru vakaru ir izrāde un katru vakaru orķestra priekšā nāk cits diriģents. Esmu varējis gan mācīties viņu pieeju, gan analizēt manu kolēģu mūziķu reakciju uz vienām vai citām darba metodēm. Esmu centies to visu ņemt vērā, un viena no manām lielākajām autoritātēm ir diriģents Mariss Jansons, par godu kuram izvēlējos arī sava divarpus gadus vecā dēla vārdu. Mani fascinē tas, ar kādu attieksmi viņš visu panāk, kā viņš prot katra mūzikas instrumenta skanējumā atrast vajadzīgo krāsu atbilstoši katram stilam un skaņdarba vajadzībām. Viņa darbs ar pilnu atdevi no pirmās līdz pēdējai notij aizrauj ikvienu.

– Kāds jums ir labi nodiriģēts koncerts?
– Katrs diriģents vērtē savu darbu, bet dažreiz tas nav vienkārši. Kad pirmo reizi diriģēju operā “Traviatu”, pēc izrādes neko neatcerējos, jo tik ļoti iejutos mūzikā, ka zaudēju savas fiziskās sajūtas un tikai ierakstā varēju izsekot līdzi tam, ko darīju. Protams, ikvienam ir patīkami, ja publikā ir ovācijas, bet tas nav pašmērķis.

Es gribētu, lai liepājnieki nav vīlušies, lai viņi redz, ka orķestris joprojām spēlē visaugstākajā līmenī.

– Vai jums ir arī dzīve ārpus mūzikas?
– Praktiski nav. Pat mašīnā man lielākoties skan “Radio Klasika”, lai gan dažreiz es labprātāk atslodzei klausos klusumu vai radio “SWH”. Mana sieviņa ir vijolniece operas orķestrī, un viņa ir pietiekami noslogota, tāpēc ļoti bieži mums palīgā nāk vecmāmiņas un ģimene, lai ar visu varam tikt galā. Pieļauju, ka kādreiz mums uz Liepāju būs jābrauc abiem ar dēlu, bet ceru, ka būs nedēļas, kad visi kopā varēsim šeit dzīvot.

– Bet vai jūs zināt, ko darīsit pēc, piemēram, pieciem gadiem?
– To ir ļoti grūti pateikt. Līgums ar Liepājas Simfonisko orķestri man ir uz pusotru gadu, un es lūdzu, lai pēc gada mūziķi vēlreiz balso par to, vai viņi vēlas turpināt sadarbību ar mani, vai viņi nav vīlušies. Es ceru, ka tā nebūs, bet, ja orķestris mani neatbalstīs, tad man nebūs tiesību turpināt to vadīt. 

Man ir bijuši arī citi darba piedāvājumi, bet tie ir tikai sarunu līmenī, turklāt viena no manām prioritātēm pašlaik ir arī studijas Berlīnē. Lai gan man nebūtu nekas pretī, ja dzīve sakārtotos tā, ka es varētu vismaz dažus gadus īstenot savus radošos plānus vienā kolektīvā, lai vēlāk turpinātu sadarboties ar orķestri vismaz viesdiriģenta statusā.

Vizītkarte

Atvars Lakstīgala
– Liepājas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents;
– 28 gadus jauns ogrēnietis;
– precējies, sieva Laila, Latvijas Nacionālās operas orķestra vijolniece, dēls Mariss (2,5 gadi);
– pirmo reizi diriģējis klasiskās mūzikas koncertus, bērnībā stāvot pie televizora;
– kā mežradznieks muzicējis vairākos orķestros, veiksmīgi sevi parādījis arī kā solists, gūstot balvas dažādos starptautiskos konkursos;
– deviņus gadus spēlējis Latvijas Nacionālās operas orķestrī mežragu un kā diriģents strādājis ar vairākiem Latvijas pūtēju orķestriem;
– Absolvējis Latvijas Mūzikas akadēmiju kā mežradznieks un simfoniskā orķestra diriģents, turpina maģistrantūras studijas Berlīnes Mākslu universitātē.

Anda Pūce,

Atvars Lakstīgala nebaidās, ka viņu salīdzinās ar Imantu Resni, un pirms pirmā koncerta, kuru vadīs kā orķestra jaunais galvenais diriģents, nejūtas kā pirms eksāmena.