Šoreiz, septītajā tikšanās reizē, runājamies Ludviķa ielas 3. mājas kāpņu telpā, jo mākslinieks Aivars Kleins tagad strādā te. Kā lai aicina ciemiņus uz nākamo galeriju, ja viņiem jāiet cauri gadu desmitos piešmucētai ieejai? Ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu Aivara skolnieks Jānis Judins atjaunojis un Aivars nokrāsojis mājas vecās ārdurvis. Taču, iekams tās ielikt atpakaļ savā vietā, Aivars steidz izkrāsot arī kāpņu telpu līdz ar laukumiņu pirmajā stāvā.

Angļu sarkanais

Kāpņu laukumiņā pret sienu atslietas restaurētās durvis. Šādi tās izskatās milzīgas, augstas. Tām ielikts vecu laiku rokturis, kuru Aivars atradis pie kāda pazīstama antikvāra. Rokturis ir pamatīgs, piederējis biezākām durvīm nekā šīs, “bet autentisks, tā laika” – saka Aivars. Atrasta arī iederīga liela atslēga. Oriģināls te nebija saglabājies. “Bērnībā mājām visā ezermalā bija kliņķi ar lauviņām. Tagad – nekur. Kur tie palikuši? Nebija jau no krāsainā metāla, lietais dzelzis,” pasūrojas mākslinieks, kuram svarīgs īstums.

Detaļas notīrītas, nostiprinātas, pieliktas jaunas trūkstošo vietā. “Bet nav pārmērīgi špaktelēts, lai jūtams tomēr tas senatnības gars.” Beigās nokrāsotas ar lineļļas krāsu, kādu gatavo Kuldīgas meistari restaurējamām ēku detaļām. Uz ārpusi “angļu sarkanais”, bet uz iekšpusi – ziloņkaula zilganais. Tāpēc ka šīs krāsas atbilst mājas vēsturiskumam. Šīs krāsas žūst ļoti, ļoti lēni – gandrīz mēnesi. “Bet turēsies labi, pigments ļoti labs.” Starp daudzo gadu krāsojumiem atklāts, ka apmēram 19.–20. gadsimta mijā durvis bijušas nokrāsotas tā, ka imitēta koka šķiedra – vienulaik bijusi tāda mode. Bet tagad jaunais krāsojums ir “senais brūnais, pats pirmais tonis, cits to definējis par angļu sarkano”. Vienlaikus notīrīti vecie krāsu un netīrumu slāņi no ieejas portāla, un tas jau vienreiz ir nokrāsots, bet būs jākrāso vēl. Tagad pēkšņi var ļoti labi ieraudzīt volūtas kokgriezumus – kā jaunas izceļas akanta lapas ar apaļu podziņu rindām. Ieeja būs ļoti koša. Bet, ja “Liepājas namu apsaimniekotājam” izdosies atjaunot ēkas fasādi, kurai paredzēts pelēcīgs tonis, kopskats būs labs – spriež gleznotājs.
         

“Stukāts klāt”

Viņš stāsta, ka šeit māja augusi līdz ar durvīm. Durvju apakša izskatījusies nopuvusi, tur jau senāk “stukāts klāt”. Ludviķa ielas 3. ēka veidojusies no divām mājām. Vecākā ir tā daļa, kuru Aivars kopš pagājušās vasaras remontējis mākslas telpas iekārtošanai. Pēc tam piebūvēts klāt vienstāva nams, kuram vēlāk piecelts otrs stāvs. Šajā mājas daļā arī atrodas galvenā ieeja – sākumā tā bijusi citāda, durvis bijušas mazākas. Iespējams, uz tām veduši uz ielas izvirzīti pakāpieni, kā tas Liepājas senākajām mājām bija raksturīgi, bet vēlāk, ēku pārbūvējot un paplašinot, pakāpieni nojaukti un izbūvēta tagadējā kāpņu telpa – tā ir versija, bet ticama.

Mākslinieks spriež, ka te var redzēt – paplašinoties mājas saimnieki diezgan knapinājušies, visur taupījuši. “Lielākā bramanība bija, kad bija tā mazā mājiņa. Likteņi bijuši tādi, ka ir bijuši labi laiki un grūti laiki. 19. gadsimta otrajā pusē šo māju audzējuši divstāvīgu. Un šīs durvis noteikti ir no tā laika, un tāpēc, ka oriģinālas, tās ir ļoti kvalitatīvi taisītas. Vēlāk, var redzēt, materiāls bijis slikts, nav vairs bijusi tā rocība. Vai arī saimnieki mainījušies. Var redzēt, ka ēka celta uz maziem pamatiem, tagad sprēgā un sēžas.”

Mazāks sākotnēji bijis arī durvju virsgaismas logs – tā pēdas var pamanīt aplodā. Aivars grib man tās parādīt, un mudina skatīties uz “ķempeli, uz šito knābi, to sauc arī par lāseni, cits viņu sauc par ūdensdegunu” – tā vienā rāvienā iegūstu četrus gardus vārdus vienai necilai būvdetaļai – izvirzījumam virs durvju vērtnēm. Tā ir vieta, pa kuru notek ūdens, ja līst. Virsgaismas logu Jānis Judins izgatavojis pilnīgi no jauna. Iepriekšējais bijis bez rūtojuma, neverams, to nav varēts pat īsti izņemt atjaunošanai, jo logu no  kāpņu laukumiņa nodala neizkustināmas restes. Jaunais logs veidots no divām daļām, ar rūtojumu – tas izskatās nedaudz greznāks – atzīst gleznotājs.

Savukārt kāpņu telpā, parubinot nost sienas eļļas krāsojumu slāņus, atsegusies šaura, vienkārša balti zila ornamenta josliņa. Šis rakstiņš būs redzams arī pēc tam, kad siena būs nokrāsota – augša balta, apakšpuse ziloņkaula krāsā, kā ārdurvju iekšiene.

Kamēr viss tiek krāsots, kāpņu grīdu Aivars nobēris ar ēveļskaidām, lai netīrumus pēcāk varētu ērtāk savākt. Turēdams rokā baltās krāsas rullīti, viņš pamanās gan krāsot, gan runāt, gan jokojoties palepoties: “Esmu cilvēks orķestris. Celtniecībā vajadzīgs galdnieks, sanitārtehniķis, elektriķis, krāsotājs, visur svarīga darbu plānošana – bet es esmu viens pats. Nav uz ko dusmoties, ja kāds kaut ko neizdara tā, kā vajag. No viena gala jāiet uz priekšu.” Uz jau nokrāsotā baltā fona gadu desmitiem notraipītās, nočurātās sienas izskatās vēl briesmīgākas nekā pirms tam. “Bet tā ir tā glezniecība,” viņš ironizē. “To jau tagad var pasniegt kā laikmetīgo mākslu. Uz izstāžu zālēm nes. Uz mani šāda laikmetīgā māksla neiedarbojas, jo redzu to diendienā drausmīgā daudzumā. Visas šīs instalācijas, provokācijas.” Un vecu un jaunu vadu pinekļi – kā liānas Indijas džungļos.   

Nākamreiz – uz atklāšanu

Iepriekšējā reizē Aivaru satikām, veicot vienu no pēdējiem darbiem topošajā galerijas telpā – viņš ķitēja ciet grīdas spraugas, pirms dēļus eļļot un lakot. Tagad grīda ir gatava – paraugu ar pirkstiem. Neticami līdzena, starpas starp dēļiem nav sataustāmas. Telpā visi remonta darbi ir pabeigti. “Kultūras pulsā” sākām sekot tiem līdzi kopš pagājušā gada augusta. Pārmaiņas šķistu neticamas, ja pati neredzētu, kā gleznotājs ar savām rokām, meistarību, izdomu un ar dažu palīgu atbalstu te visu pārvērta. Cik sākumā viss izskatījās bezcerīgs un cik rezultāts ir glezniecisks. Logi, durvis, krāsns, griesti, gleznojumi, grīda, durvis. Tiesa – telpa vēl ir pilna dažādiem materiāliem, kas nepieciešami kāpņu telpas remontam. Tā no jauna pieputekļota, būs viss atkal par jaunu jāmazgā. Un tomēr – lielākais darbs ir galā.

Taču māksliniekam tāpat rūpju ir gana. Tukšā telpa vēl jāpiepilda ar mākslas galerijai nepieciešamām lietām. Cits kreņķis aizvien vēl saistīts ar būvdarbiem. Telpas gala ārsienai akūti nepieciešams pilnīgs remonts. Pagājušajā rudenī Aivars salaboja apmetumu ap savu īpašumu, taču otrajā stāvā, kur vecais apmetums nokritis, ir redzams, ka sienas baļķi ir bojāti un mitrumam ir brīvs ceļš aizlīst starp baļķiem un Aivara remontēto apmetumu. Aivars vēlētos visu gala sienu apdarināt ar dēļiem trinīti. Jautājums – vai vēsturnieki un Būvvalde tādam risinājumam piekritīs. Aivars cer uz kompromisu starp “ortodoksālu viedokli” un to, ka, nesagaidot investīcijas un restaurāciju, “pusi Liepājas jau esam nogrāvuši”.

Bet mēs nākamreiz uz Ludviķa ielu iesim, kad mākslas telpa būs atvērta apmeklētājiem.