Lai arī varētu šķist, ka aktieri vasarā bauda atvaļinājumu, tā gluži nav. Uzrunājām vairākus, kas paspējuši nofilmēties neparastos kinoprojektos gan pie latviešu, gan ārvalstu režisoriem, gan tepat Latvijā, gan tālu prom.

Starp vesternu un drāmu

“Ir interesanti, aizraujoši,” saka Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska par filmēšanos režisora Matīsa Kažas vesternā “Kur vedīs ceļš”.

“Pēc manas līdzšinējās pieredzes, tas, kas notiek filmēšanas laukumā, atbilst pieteiktajam žanram.” Filmas darbība risinās 19. gadsimta beigās, kad no kādas baltvācu barona muižas īsi pirms kāzām pazūd līgava. Liepājas teātra aktrise atveido Magdu – sievieti, kas uzņēmusies rūpes par filmas galveno varoni Evu pēc tam, kad gājuši bojā abi viņas vecāki. “Es meiteni audzinu un skoloju,” atklāj I. Kučinska.

Filmas režisoram M. Kažam ir tikai 23 gadi. Bet aktrise uzteic viņa mērķtiecīgo virzību uz iecerēto. Tāpat Inese paslavē atlasīto aktieru komandu, kurā ir kolēģi no dažādiem Latvijas teātriem un arī tādi, kuri līdz šim kino nav bijuši bieži redzami. Vēl I. Kučinska īpaši uzteic kostīmu mākslinieci Līgu Krāsoni. “Tu uzvelc tērpu, un rodas sajūta, ka tu ienirsti tajā laikā. Uzreiz iztaisnojas mugura, tu sāc elpot kopā ar to kostīmu. Tā ir ļoti svarīga lieta aktierim.” Arī galvenā mākslinieka Jurģa Krāsona radošais pieskāriens dod vajadzīgo atmosfēru.

Inese profesionālas treneres vadībā mācījusies spēlēt tenisu ar vecajām koka raketēm. “Ir tāds āķis lūpā, ka gribas iet uz Liepājas tenisa kortiem un uzspēlēt.” Jāšanas prasmju apgūšana vesternā aktieriem bijis īpašs izaicinājums.

“Man arī ir ainas zirga mugurā. Braucu mazliet uz “Jura staļļiem” Grobiņā patrenēties. Zirgi man ļoti patīk.” Tomēr Inese līdz galam brīvi justies zirga mugurā tā arī neesot spējusi, nemaz nerunājot par sarežģītu manevru vai triku izpildi.

Šovasar I. Kučinska filmējusies arī režisores Daces Pūces sociālajā drāmā “Bedre”, kas balstīta uz Liepājas prozaiķes Janas Egles stāstiem. “Stāsts būs aizkustinošs,” vērtē I. Kučinska. “Laimīgas sakritības dēļ filmēšanas vietas nav tālu viena no otras. Nofilmējies vienā filmā, lec mašīnā un – uz nākamo.”

Abu filmu pirmizrādēm būtu jānotiek nākamā gada nogalē.

Lai arī kino projekti I. Kučinskai patīk, viņa sevi tomēr uzskata par teātra aktrisi. “Kino projektos visforšākais ir satikt aktierus no citiem teātriem, iepazīties ar citu jomu profesionāļiem, māksliniekiem. Daudz ko uzzini, tev izveidojas kontakti, pat draudzība,” viņa piebilst.

Asas sajūtas itāļu spēlfilmā

“Gatavojos, ka man būs atvaļinājums. Biju ieplānojis aizbraukt pie māsas uz Norvēģiju, atpūsties, atiet no visa, bet nekā. Pēdējā nedēļā pirms “Ķiršu dārza” pirmizrādes man piezvanīja un piedāvāja lomu,” – to, kā kļuvis par vienu no spēlfilmas “Nemirstīgais” varoņiem, skaidro Liepājas teātra aktieris Kaspars Kārkliņš.

Brīdī, kad izskanējis piedāvājums, noritējuši aktīvi mēģinājumi, un Kaspars šaubījies par savu dalību filmā. Laimīgas sakritības dēļ tomēr atradies brīdis, kad “aizskriet” uz Rīgu un piedalīties kastingā. “Izdevās labi, mani pieņēma,” priecājas aktieris, kas šobrīd, kad filmēšana jau pabeigta, atzīst, ka tā bijusi viena no interesantākām pieredzēm viņa kino karjerā.

“Nemirstīgais” ir kriminālseriāla “Gomorra” veidotāja, aktiera Marko D’Amores režisēta filma ar viņu pašu galvenajā lomā. Sākotnējā ideja, kas arī īstenota šajā filmā, bijusi veidot pāreju starp divām seriāla “Gomorra” sezonām, atklājot tā varoņa Kiro Di Marzio dzīvesstāstu. Viņa dzīve un kriminālā karjera sākās ar zemestrīci, kas pavēra iespējas jauna tipa noziedzībai.

“Seriālam Itālijā ir jau četras sezonas. Vidēji katru sēriju noskatās ap četriem miljoniem skatītāju,” papētījis K. Kārkliņš. Viņš nedaudz ieskicē, par ko ir “Nemirstīgais”: “Tā ir kriminālfilma par narkotiku biznesu. Atveidoju Andri, vienu no latviešu bandas dalībniekiem, kurš vienīgais bandā zina itāļu valodu, jo iepriekš divus gadus dzīvojis Itālijā.

Man bija tāda kā tulka loma. Diezgan apjomīga, daudz dialogu itāliski. Tas arī man bija lielākais izaicinājums.”

Taču Kaspars saņēmis ļoti lielu atbalstu no filmēšanas komandas, kas palīdzējusi svešajā mēlē ielauzīties. “Esmu ļoti priecīgs, ka “ieburzījos”. Man pat iepatikās. Beigās jau teicu, ka varētu sākt apgūt itāļu valodu.”

Filmas “Nemirstīgais” uzņemšanas periods Latvijā ilga četras nedēļas, pamatā filmēšana notika Rīgā un tās apkaimē.

“Man bija notetovēta galva, kakls, rokas. Ko tādu piedzīvoju pirmo reizi,” teic aktieris. Reiz vienu no tetovējumiem pēc filmēšanas pat atstājis. “Tas labi izskatījās,” viņš paskaidro un smejoties teic, ka, nē, īstu tomēr negribētu.

Filma ir strauja, dinamiska, ar iespaidīgiem specefektiem – eksplozijām, apšaudēm, pakaļdzīšanos, avārijām. “Bijām vietās, kur parasti cilvēkus neielaiž. Piemēram, ostas teritorijā, kaut kādos pārkraušanas punktos. Milzīgas koku kaudzes, turpat blakus brauc kuģi.” Filmēšanas grupai bija nodrošināta piekļuve fantastiskām privātmājām un villām, luksusa viesnīcai, iespaidīgajam augstceltņu kompleksam “Z-Towers” un dažādiem brīnišķīgiem parkiem, pagalmiem un jumtiem.

“Tas, ko vari piedzīvot kino, nav salīdzināms ar darbu teātrī,” uzsver Kaspars. “Kino vari jāt ar reālu zirgu, braukt ar reālu mašīnu, dzīties pakaļ, nokļūt apšaudēs – piedzīvot to, ko dzīvē diez vai izdotos.” Itālijā līdz šim neesot bijis, bet, ja rastos iespēja turp aizbraukt uz pirmizrādi un pie reizes apskatīt valsti, Kaspars tikai priecātos. Kad “Nemirstīgais” tiks izrādīts uz ekrāniem Latvijā, Kaspars vēl nemācēja teikt.

Mednieks par taksistu

“Pašam ir intriga, kas rezultātā sanāks,” par filmēšanos režisores Lailas Pakalniņas filmā “Spogulī”, kas tiek uzņemta īpatnējā – pašbildi jeb selfiju imitējošā tehnikā –, saka aktieris Kaspars Gods. “Es jau to stāstu kopumā un režisores koncepciju īsti nezinu, jo neredzu kopbildi,” lūgts komentēt topošo kinodarbu, norāda K. Gods. “Tev atsūta tavas ainas, tu tās arī iemācies,” pasmaida Kaspars, piebilstot, ka pēc “Sniegbaltītes” gan īsti tas stāsts neizskatoties.

Topošā filma ir pasakas par Sniegbaltīti mūsdienu versija. Senā pasaka ir pārcelta mūsdienīgi jauneklīgā vidē, kur ļaunā pamāte ir apsēsta ar fitnesu, bet septiņi rūķīši ir ekstrēmo sporta veidu entuziasti. K. Gods atveido taksometra vadītāju, bet klasiskajā variantā būtu mednieks. “Esmu taksists, kas cilvēkiem palīdz sakārtot lietas. Man Sniegbaltīti jāaizved sadedzināt,” pēc šiem vārdiem Kaspars gan atjēdzas, ka sižetu laikam stāstīt nedrīkst.

“Bet pats tas piegājiens ir dīvains. Un tādēļ filmēšana ir “inčīga”. Ir baigā “pēršanās”, bet vajadzētu būt iespaidīgi.”

Kaspars atklāj, ka filmēšanās bijusi visai sarežģīta. “Kad to kameru kaut kādā veidā dabū mašīnā iekšā, pabraukt īsti nevaru, jo ir priekšā. Tā tikai izskatīsies, ka viss ir vienkārši, ka filmēts ar telefonu. Un, kad tu runā ar cilvēku, tu taču parasti skaties viņam virsū. Bet te jākomunicē caur kameru.” Režisore iepriekš norādījusi, ka mūsdienās daudzi cilvēki tieši tā redz pasauli, tāpēc filmā izmantots šāds paņēmiens.

“Cik skatījos, – bilde ir iespaidīga, un viss vēl melnbalts,” vērtē K. Gods un pasmejas, “man tika piemērīti trīs “havajiešu” krekli. Filmā tie visi izskatās vienādi.”

Uz jautājumu, vai filma “Spogulī” būs interesanta bērnu un jauniešu auditorijai, kam tā adresēta, K. Gods atbild īsi: “Nu, redzēs… Būtībā Sniegbaltītes stāsts jau ir par to, ka tu nevienam neesi vajadzīgs, tevi izmet no mājām, tu ej un meklē savu ceļu dzīvē.” Spēlfilmas “Spogulī” pirmizrāde paredzēta 2020. gadā.

Urālos, Drūmupē

Liepājnieks Ģirts Lukevics turpina filmēties Krievijas kinokompānijas “Russkij projekt” producētā daudzsēriju filmā “Drūmupe”, kas ir Krievijas TV 1. kanāla pasūtījums.

Četru sēriju filma pēc Vjačeslava Šiškova romāna bija uzņemta 1968. gadā. Šoreiz filmai scenāriju rakstot paši darba procesā, tas mazliet atšķiras no romāna. “Tēliem pieraksta klāt visādas epizodes,” stāsta aktieris. Filmas režisors Jurijs Morozs “Mosfiļm” vietnē stāsta, ka atšķirībā no padomju kinolentes centrā nebūs šķiru cīņa, bet tiks uzsvērta melodramatiskā un mistiskā līnija.

Stāsts ir par 20. gadsimta pašu sākumu Sibīrijā. Ģirts atklāj: “Vietējie bagātie krievi ir sarakuši zeltu. Viens no viņiem uzaicina angļu inženieri, un tad sākas! Viņiem šai lomai vajadzēja ārzemnieku ar riktīgu akcentu. Primārais bija seja un faktūra. Esmu garš, tievs un smieklīgs, seja ir tāda, kāda ir. Man jau vairāk nekā desmit gadu Maskavā ir aģente, iepriekšējo reizi filmējos Rīgā un Francijā, Krievijā nebiju strādājis.”

Ģ. Lukevics visu jūliju pavadījis Urālos, kur nekad nebija bijis. “Latvijā arī ir skaisti, bet tur… Viss ir lielāks un varenāks, aizraujas elpa. Tā bija garākā un vērtīgākā ekspedīcija manā mūžā. Tas bija ne tikai darbs, bet arī pozitīvs blieziens pa domāšanu,” atzīst aktieris. Kino uzņemšana Krievijā notiekot ar vērienu. “Uzņem epizodi, kurā jājam ar zirgiem gar upi. Redzu režisoru, asistentu, bet kur ir operators un kamera? Man saka: “Davai, pojehaļi!” (aiziet – krievu val.) Pēkšņi dzirdu skaņu, no abām pusēm lido droni,” stāsta Ģirts.

“Drūmupes” filmēšana augusta beigās paredzēta Baltkrievijā. Rudenī filmēs Piemaskavā, ziemas ainas – atkal Urālos. Filmas uzņemšana tupināsies līdz 2020. gada rudenim.