Rakstīt par Hariju Ēberšteinu sākumā šķita darbs, kas paveicams ar piepūli, taču rezultāts sniegs atbildes uz būtiskākajiem jautājumiem par šo mākslinieku, kuru Liepājas kutultūrvidei piesaista tikai viens fakts – viņš ir dzimis liepājnieks. Biogrāfijas dati rindojās viens aiz otra, bet jautājumu radās aizvien vairāk. Lai uz tiem atbildētu, nācās meklēt un ne vienmēr atrast viņa mūža lielās mozaīkas gabaliņus, jo ietvari, kas tos savulaik kopā saturējuši, tikpat kā zaudēti.

Atkal mājās

1990.gadā Jūrmalā atvēra muzeju Ludvigam Ernestam Bērziņam, kas sabiedrībā plašāk pazīstams kā Ludis Bērziņš (1870–1965), sava laika ievērojams kultūras darbinieks – teologs, pedagogs, folklorists, dzejnieks. Viņš bija viens no tiem deviņiem studentiem un skolotājiem, kas dedzīgi atsaucās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas aicinājumam un piedalījās ekspedīcijās, lai 1896.gadā varētu tapt pirmā latviešu etnogrāfiskā izstāde, kas kļuva par pamatu Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam. 1894.gada Ziemsvētku brīvdienās Ludis Bērziņš vāca folkloras un etnogrāfiskos materiālus Nīcā un Rucavā. Muzeju savam vectēvam Jūrmalā izveidoja viņa ne mazāk izcilais mazdēls – Jēlas universitātes profesors, ortopēds, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Kristaps Keggi. Pašlaik šis privātais muzejs pārdzīvo savu pārveidi un tā kolekcijām tiek rastas jaunas mājvietas. Viena no tām – Liepājas muzejs. Ar Keggi kunga novēlējumu Liepājas muzeja krājums kļuvis bagātāks par septiņām gleznām. To autors – liepājnieks Harijs Ēberšteins.

Pie audekla

Ēberšteina mūžs nebija garš – tikai 58 gadi, bet daiļrades ceļš – savdabīgs un īpatnējs, atrodot tikai sev raksturīgu vietu starp liepājniekiem, kuru māksla saistīta ar kādu no trimdas zemēm. Ēberšteinam tā bija Venecuēla.

Harijs Ēberšteins (pēc kristību apliecības – Hermanis Ēberšteins) dzimis Liepājā 1906.gada 3.aprīlī. Vecāki ātri vien pārceļas uz Pēterpili, lai 1920.gadā atgrieztos Latvijā. Šeit Harijs pabeidz ģimnāziju un iestājas Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, taču studijas pārtrauc. Sajutis aicinājumu gleznot, viņš dodas uz Beļģiju, iestājas Briseles Karaliskajā mākslas akadēmijā, kuru ar zelta medaļu pabeidz 1932.gadā. Pēc trim gadiem Briselē tiek sarīkota Harija Ēberšteina pirmā lielākā personālizstāde. Beļģu prese to novērtē ļoti atzinīgi. Arī latviešu “Atpūta” neatstāj to neievērotu. Latvijā notikušas divas mākslinieka personālizstādes. 1939.gadā Rīgas Latviešu biedrības namā jaunais mākslinieks izstāda 30 gleznas. Tie ir galvenokārt portreti un figurālā žanra darbi. Otrā personālizstāde notiek 1943.gadā. Nākamajā gadā mākslinieks emigrē uz Vāciju.

1947.gadā Bādenbādenē Harijs Ēberšteins ar 21 gleznu piedalās izstādē kopā ar Jāni Kalmīti un Veroniku Janelsiņu-Eglīti. Ievadu izstādes katalogam uzraksta Anšlavs Eglītis. Izstādes sarīkošana uzticēta Irēnei Bērziņai, Luda Bērziņa meitai. Sākas sarakste ar citās zonās mītošiem pazīstamiem latviešu māksliniekiem. Tā viņi abi – Harijs un Irēne – iepazīstas, bet 1948.gada 31.janvārī Emmendingā salaulājas. Kopā ar vīru un viņa māti vēlējušies izceļot uz ASV. Taču, kā atcerējās Irēne Ēberšteine, visās komisijās, kur griezušies pēc atļaujas, bijusi viena atbilde: vispirms lai izbrauc jaunie, un, kad būs iekārtojušies, varēs izsaukt pie sevis vecākus. Harijs Ēberšteins sacījis, ka bez mātes viņi nekur nebrauks. Labvēlīga attieksme bijusi no Venecuēlas konsula puses, kurš sacījis: “Redzēju jūsu diplomus, zinu, ko spējat, un ļoti vēlētos jūs Venecuēlai. Konsula rokās kādreiz ir iespēja likumus nedaudz grozīt. Pieņemšu jūs kā rezidentus. Taču … ar vienu noteikumu. Lai jums nebūtu jāmelo tiem, kas sēž ārpusē, jūs nedrīkstat iziet pa durvīm, caur kurām ienācāt. Izvedīšu jūs pa citām.” Ar lielu sirsnību Irēne Ēberšteine atceras toreizējo Venecuēlas konsulu, kurš ne vien pavēris iespēju kopā ar vīru un viņa māti doties uz Venecuēlu, bet devis arī atļauju ņemt līdzi daudzas vīra gleznas un sadzīvē nepieciešamas lietas.

1950.gadā Ēberšteinu ģimene pārceļas uz Venecuēlu.50.gadu vidū latviešu skaits šai valstī bija vislielākais – ap 800. Apmēram ceturtā daļa no viņiem vēlāk izceļoja uz ASV un Kanādu vai atgriezās Eiropā. Sekmīgi pārvarēdami ar neierasto ekvatoriālo klimatu un svešajām latīņamerikāņu paražām saistītās grūtības, ļoti daudzi Venecuēlas latvieši guvuši izcilus panākumus katrs savā darbības nozarē. Irēne Ēberšteine atceras, ka pēc ierašanās Karakasā sākumā bijis grūti. Pirmajā laikā dzīvojuši mazā istabiņā, taču pamazām dzīve sākusi iet uz augšu. Harijam radušies interesanti darba piedāvājumi. Vārds interesanti pavisam precīzi neatspoguļo, kāda reputācija gleznotājam Ēberšteinam bija jau pirmajā dzīves gadā Karakasā. Viņš saņēma piedāvājumu gleznot Valsts prezidenta kundzi. Uz viņas rezidenci jau bija aizvests statīvs, uzvilkts audekls un ar ogli iezīmētas aprises. Taču prezidenta Karlosa Delgado Čalbo mīklainā nolaupīšana un noslepkavošana 1950.gada 13.novembrī šo darbu pārtrauca.

Jau pēc pāris gadiem Karakasas mākslas muzejā ar panākumiem tiek sarīkota mākslinieka darbu izstāde, tiek eksponēta 41 glezna.

Dokumentāla liecība par to – neliels izgriezums no Karakasas laikraksta “El Universal” 1952.gada 2.jūnija numura – skats latviešu mākslinieka Harija Ēberšteina gleznu izstādē. Izgriezums uzlīmēts uz zīdpapīra loksnes, uz kuras Irēnes rokrakstā rindas: “Šis paziņojums .. parādījās, kad izstāde bij pilnās burās. Zem ievietotā fotogrāfijas teksts ļoti iespaidīgs…”

Venecuēlā, kas 19.gs. 30.gados brīvības cīņās no Spānijas kolonijas kļuva par neatkarīgu valsti, tāpat kā daudzas citas no koloniālās atkarības atbrīvojušās un savu nacionālo neatkarību un pašapziņu stiprinošās valstīs, īpašā godā bija šīs brīvības izcīnītāji. Latīņamerikai šāds varonis ir leģendārais Simonu Bolivārs ar pievārdu Libertador jeb Atbrīvotājs. Šķiet, ka 1952.gada izstādē Ēberšteins eksponējis arī viņa portretu. Tas gleznotāja reputāciju nostiprināja vēl vairāk. Komentārā rakstīts: “Tā ir eļļas glezna, latviešu gleznotāja Harija Ēberšteina oriģināldarbs, viņš divus gadus studējis tēvzemes tēva personību, lai pārnestu uz audekla savu uztveri par lielāko Amerikas varoni, sasniegdams darbu, kuru lietpratēji uzskata par vienu no labākajiem eļļas gleznojumiem, kas izpildīts pēdējos gados.”

Arī turpmākajos gados viņa izstāžu darbība ir aktīva un piesātināta. Bet mūža nogalē Harijs Ēberšteins pievērsies zinātnisko un botānisko grāmatu ilustrēšanai.

Gleznotājs miris 1964.gada 19.augustā Karakasā un apbedīts Karakasas dienvidu kapsētā.

1995.gada septembrī Latvijas Mākslas akadēmijā notika Harija Ēberšteina piemiņas izstāde “Atgriešanās”. Tajā bija eksponēti galvenokārt Venecuēlas perioda darbi.

Aiz audekla

Tur parasti atrodas pasaule, kura, gleznotāja otas satverta, nonāk uz audekla. Ēberšteins, kurš beidzis divas meistarklases – figurālo glezniecību un ainavu glezniecību –, atstājis lielu klāstu portretu. Bet personības, kas tajos iemūžinātas, nudien var saukt par izcilām. Šeit izcilība stāvēja pretim izcilībai. Mākslinieks ar savu meistarību un portretējamais ar savas personības suģestiju.

Zviedrijas princese Astrīda, kas kļuva par Beļģijas karalieni Astrīdu, karaļa Leopolda III pirmā sieva. Laimīgo ģimeni piemeklēja traģisks liktenis. 1935.gadā karaļa vadītā automašīna, braucot no ģimenes villas Šveicē, avarēja un iegāzās Lucernas ezerā. Astrīda gāja bojā, trīs bērni palika bez mātes. Beļģi to uztvēra kā lielu traģēdiju, viņa bija ļoti mīlēta un augsti respektēta karaliene. Gan tāpēc, ka augusi zviedru karaļnamā, viņa bija daudz tuvāka tautai nekā pastīvie beļģi, gan arī tāpēc, ka centās biežāk parādīties tautai, dodoties kaut vai pastaigās kopā ar bērniem.

1939.gadā Ēberšteins portretējis Latvijas ārlietu ministru Vilhelmu Munteru.

Teodors Grīnbergs, pirmais, kurš nesa Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa titulu. Amatā ievēlēts 1933.gadā. Baigo gadu pavadīja Rīgā, kalpojot savā amatā. 1941.gada 6.jūlijā izvadīja pēdējā gaitā Balto krustu kapulaukā Baigā gada upurus. 1944.gadā, tuvojoties Sarkanajai armijai, Lielvācijas drošības policija piespieda viņu izbraukt no Latvijas. Trimdinieka gaitas Dr. T.Grīnbergs pavadīja Vācijā, Eslingenē. Viņš aktīvi iestājās par latviešu karavīru atbrīvošanu no gūsta. Pēc T.Grīnberga iniciatīvas tā pašā gada 11. un 12.jūlijā Eslingenē notika arī visu Vācijas okupācijas joslu latviešu luterāņu mācītāju konference, kurā piedalījās 120 dalībnieku. Baznīcas darbu ārpus Latvijas T.Grīnbergs vadīja līdz 1962.gadam, kad 14.jūnijā mira, atstājot savas tautas trimdā nokļuvušajai daļai atziņu: “Ienaidnieki grib mūs iznīcināt, draugi asimilēt, bet mēs gribam dzīvot.”

“Grāmatu drauga” radītāja un vadītāja Helmāra Rudzīša portrets tapis gadu pirms Ēberšteina nāves. Jau cienīgā sirmumā no sava znota gleznotā portreta nolūkojas Ludis Bērziņš.

Šis uzskaitījums apliecina vien to, ka Ēberšteins bija iecienīts reprezentācijas portretu meistars. Parasti, šāda veida portretus uzlūkojot, mēs redzam to, ko vēlējies redzēt pats portretējamais. Šķiet, ka šāds raksturs piemīt arī gleznotāja pašportretam, kas, domājams, tapis Beļģijas perioda laikā.

Taču ir arī citāds gleznotājs Harijs Ēbetršteins, kas sevi atlkājis sievietes ķermeņa burvības un jutekliskuma piesātinātos audeklos.

Taču viņa personības būtiskākā šķautne, šķiet, varētu būt ietverta vienā vārdā – latvietis. Bērnības un zēnības gadi pavadīti Krievijā, deviņi gadi Beļģijā, tad bēgļa gaitas Vācijā un dzīve Venecuēlā. Šķiet, ārējie apstākļi mudināt mudināja uz kosmopolītiskām izjūtām, taču Harijs Ēberšteins savu daiļradi vienmēr manifestēja kā latviešu gleznotāja mākslu ikvienā no zemēm, kurās viņš vadīja sava mūža dienas.

Uļa Gintnere,
Liepājas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja

Jāņa Gintnera foto

H.Ēberšteins. Venecuēlietes.

H.Ēberšteins. Pašportrets.

H.Ēberšteins. Mātes jūtas. (1947.)

H.Ēberšteins. Akts.