Liepājas Simfoniskā orķestra
koncertturneja Āzijā bijis grūts, bet iespaidu pilns laiks, kas rūdījis. Cits
ēdiens, laika zona, arī skatītāju kultūra, daudz interviju, pārbraucieni,
mēģinājumi un koncerti. Orķestranti turneju sauc par lielu eksāmenu, kas godam
izturēts. Koncertceļojumā gūtajos iespaidos dalās LSO galvenais diriģents
ATVARS LAKSTĪGALA, mūziķis MĀRIS ZĪLMANIS un sabiedrisko attiecību speciāliste
LIENA DĀVIDA.

Darbīgie ķīnieši un laipnie indieši

Liepājas orķestris koncertturnejā uz Ķīnu un Indiju devās īsi
pirms Ziemassvētkiem un prombūtnē pavadīja trīs nedēļas. Lai gan bija paredzēti
14 koncertu, Ķīnā organizatori vienu atcēla. Iemesls nav zināms. Par orķestra
gaitām kaut ko uzzināt jau agrāk liedza tas, ka Ķīnā sociālie tīkli, piemēram,
“Facebook”, ir bloķēti. Saziņa ar tuviniekiem lielākoties notikusi
telefoniski, kas gan ir padārga. Taču koncertceļojums bijis bagātīgs, intensīvs
un devis iespēju izbaudīt krasās kultūratšķirības.

“Ķīnā viss ir vērsts uz ražošanu ar komunistisku
pārvaldi. Indija ir pilnīgs pretstats. Nabadzība un bagātība sadzīvo blakus. “Mercedes”
autocentrs un grausti cits citam blakus. Cilvēki ir ļoti atklāti. Manai eiropieša
uztverei tas šķita pat par pārspīlētu,” savos iespaidos dalās
M. Zīlmanis. “Redzot, kā cilvēki dzīvo Ķīnā un Indijā, varu teikt, ka
Latvija ir fantastiska vieta, kur piedzimt un dzīvot.” Viņa lielākais
pārsteigums bijis ķīniešu ēdiens. Māris atzīstas, ka bieži vien nav pametusi
sajūta, ka kāds gaļu, pirms tā pasniegta, jau ir pakošļājis. “Protams, tās
ir manas iedomas, bet ēdiena pagatavošanas veids ir ļoti nepierasts,” viņš
rezumē.

“Tās ir
pretstatu zemes,” par Ķīnu un Indiju saka L. Dāvida. “Ja šeit
cilvēks nomet papīrīti vai nospļaujas, uz viņu skatāmies šķībi, bet tur tā ir
ikdiena. Tās ir divas valstis, kas lielā mērā ir kā gružkastes.” Nav nekas
neierasts, ka viesnīca slejas starp graustiem un pretī pa ielu skrien žurka. L. Dāvida
uzskata, ka katram vajadzētu turp aizbraukt, lai novērtētu savu dzimteni.
Lienas vislielākais pārsteigums bijusi Indijas haotiskā satiksme, kurā, šķiet,
vispār nav noteikumu, taču tik un tā visi labi saprotas.

Par satiksmi izbrīnīts bijis arī A. Lakstīgala, kurš
iedzīvotājus raksturo šādi: “Ķīnieši ir ļoti strādīgi, darbīgi, aktīvi, ir
nemitīgā kustībā. Indieši – ļoti smaidīgi.” Viņš norāda, ka abās valstīs
attieksme bijusi atšķirīga, indieši šķituši pat pārspīlēti laipni. “Reti
kur pasaulē esmu redzējis tādus smaidošus cilvēkus un tādu laipnību. Tā ir ne
tikai viesnīcā, bet jebkur uz ielas,” stāsta diriģents. Tāpat Ķīnā pat
lielās pilsētās viesnīcu administratori runā tikai ķīniski, bet Indijā angļu
valoda ir otra valsts valoda, tā ka saziņas problēmu nav bijis. 

“Biju domājis un gatavojies, ka būs grūti, bet
pārsteidzoši viegli iejutāmies. Arī pie pārtikas pieradām.” Lai gan kādam
kaut kas nav garšojis, tomēr lielu problēmu ēst neierastos ēdienus nevienam
neesot bijis.

Izbraukums sagādājis dažādus ne tikai kultūratšķirību, bet
arī praktiskus pārbaudījumus. Savu iespaidu atstājusi laika zonas maiņa par
sešām stundām, tāpat bijis jānonāk gan mīnus 30 grādu temperatūrā Ķīnas
ziemeļos, gan jābauda plus 23 grādi Indijā. Temperatūras svārstības uz veselību
lielu iespaidu nav atstājušas, taču instrumentiem gājis smagāk. “Protams,
tādas temperatūras svārstības nenāk par labu ne vijolēm, ne citiem
instrumentiem,” saka L. Dāvida. Sarežģījumus centušies risināt, un
koncertu kvalitāti tas neesot iespaidojis, taču daļa instrumentu tagad prasās
pēc uzspodrināšanas un neliela remonta.

“Melanholisko valsi” klausās kā apburti

Lai gan liepājnieki rēķinājušies, ka orķestra klausīšanās
tradīcijas vismaz Ķīnā ir īpatnas un klausītāji koncerta laikā var ēst,
sarunāties pa mobilo tālruni, staigāt iekšā un ārā, pašiem to piedzīvot tomēr
bijis mulsinoši. M. Zīlmanis atzīstas, ka pirmajos koncertos tas radījis diskomfortu.
“Ķīnas publika ir īpašs stāsts. Milzīgs zibspuldžu lietus un skaļas sarunas
ir pilnīgi pašsaprotama lieta vietējiem,” viņš raksturo klausītājus. Taču
orķestris ir profesionāls, uzsver L. Dāvida, un šī neierastā situācija
koncertu kvalitāti nav ietekmējusi. Diriģents teic, ka rēķinājies ar daudz
lielāku trokšņošanu. Lai arī gadījies, ka pa grīdu vārtās niķīgi bērni, viņu
tas neesot traucējis.

Gan diriģents, gan sitaminstrumentālists ir priecīgi par
iespaidu, kādu uz ķīniešiem atstājis Emīla Dārziņa “Melanholiskais
valsis”. Vēl pirms došanās turnejā A. Lakstīgala prātojis, kā šo
introverto, klusināto mūziku varēs izpildīt ķīniešu radītajā troksnī, taču ikvienā
no koncertiem, arī zālēs ar vairākiem tūkstošiem sēdvietu, klausītāji pamiruši.
“Viņi bija kā apburti. Bija gandarījums un lepnums, ka mūsu mūzikā
ieklausās,” saka diriģents. “Tas aizrauj arī aziātu dvēseles,”
par skaņdarbu piebilst M. Zīlmanis.

Ovācijas orķestrim izdevies izsaukt muzikālajās piedevās,
kurās A. Lakstīgala, pēc turnejas rīkotāju idejas, uz skatuves devies,
tērpies sarkanā izšūtā ķīniešu tautas tērpa žaketē. “Viņos tas radīja
eksploziju. Kad vēl ķīniski iemācījos pateikt Laimīgu Jauno gadu!…”
pasmaida diriģents.

Savukārt Indijas divos koncertos
orķestris pārliecinājies par pavisam citādu klausītāju. Arī tur uzvedība bija
neierasta, taču tā raisīja gaišas emocijas. “Reizēm izskan kāda spilgta
epizode skaņdarba vidū, un viņi sāk aplaudēt. Viņi zina, ka skaņdarbs
nebeidzas, bet izrāda patiku,” pastāsta diriģents un šo pieredzi salīdzina
ar operas vai baleta skatītāja reakciju uz āriju vai solo deju.

Atšķirīgas attiecības ar klasisko mūziku

Lūgts raksturot gan ķīniešu, gan indiešu muzikālās
tradīcijas, A. Lakstīgala norāda uz atšķirībām. Ķīnā ir pierasts, ka laiku
pa laikam viesojas Eiropas orķestri, ir arī vietējie orķestri, varbūt gan ne
tik augstas kvalitātes. Savukārt Indijā akadēmiskā mūzika nav tik izplatīta,
tur pat neesot augstākās mācību iestādes mūzikā, tikai privātas institūcijas.
“Līdz ar to indiešiem dzirdēt orķestri ir daudz vairāk ekskluzīvi,”
viņš komentē. Indijā organizējot projekta orķestrus, kuros gan pašu indiešu
ļoti maz.

Savukārt L. Dāvida uzsver mūzikas
klausīšanās atšķirības un norāda, ka Ķīnā klasiskā mūzika, kaut arī pazīstama,
nav tik augstā vērtē. “Nesūdzēšos par koncertu apmeklētību. Ņemot vērā
zāļu apjomu, tā bija laba. Bet Ķīnā cilvēki var arī iziet ārā, ja apnīk,”
viņa raksturo. “Indijā mēs neko tādu nenovērojām. Cilvēki noklausās
koncertu, un skan ovācijas, tur sagaidījām pat ovācijas, stāvot kājās.
Iespējams, mūsu pluss bija, ka sadarbojāmies ar vietējo mākslinieku un
izpildījām arī indiešu mūziku.”

M.  Zīlmanis
teic, ka, koncertējot kopā ar Indijas
mūziķiem, varējis sajust šīs nācijas bagāto muzikālo mantojumu. “Augstākā
līmeņa profesionalitāte apvienojumā ar Eiropas orķestru tradīcijām bija
piedzīvojums,” viņš raksturo. “Mūzika vieno tautas un palīdz saprast
citas kultūras caur ļoti skaistu un spēcīgu ceļu. Mēs šo ceļu nogājām godam.”

Pārbaudījums kolektīvam

Koncertturneja bija liels izaicinājums visam orķestrim. Par
to runāja jau pirms tās. Tagad orķestrī to apstiprina. “Tas bija smagi, īpaši
pēc Ziemassvētkiem,” atceras diriģents. Pārbraucieni gandrīz katru dienu –
cits pusotru, cits pat astoņas stundas. Atkal jauna viesnīca, mēģinājums,
koncerts. “Visur ir jābūt formā, jāmuzicē, it kā tā būtu pirmā
reize,” stāsta A. Lakstīgala. Lai gan viņš orķestrī strādā piecus
gadus, līdz šim nekad neesot bijusi iespēja ar mūziķiem būt kopā kā ģimenei,
tikties brokastīs, pusdienās. Un, katru reizi ieturot maltīti ar citu kolēģi,
izdevies radīt sirsnīgākas attiecības.

Arī L. Dāvida piekrīt, ka turneja bijis liels
pārbaudījums orķestrim, kad trīs nedēļas jādzīvo ar kolēģi, jāraugās
vienās un tajās pašās sejās. “Bet mēs godam izturējām,” viņa saka un
cer, ka brauciens būs darījis kolektīvu saliedētāku. M. Zīlmanis atminas
prombūtni svētkos. “Šajā laikā mēs bijām kopā Ziemassvētkos, kas ir ģimenes
svētki un kas noteikti paliks spilgtā atmiņā. Nekādas komercijas apkārt, tikai
kolēģu sirsnīgums un laiks, kad katram pašam pacelt acis un padomāt par svētku
nozīmi,” viņš ieskicē noskaņu. Taču par kolektīva savstarpējām attiecībām
varēšot spriest tikai pēc zināma laika, jo pirmās izjūtas ir nogurums pēc garā
ceļa. “Domāju, ka pēc mazas
atpūtas būsim priecīgi cits citu atkal satikt,” pasmaida Māris. Šonedēļ
jau mūziķi atkal sanākuši kopā.

“Es atļaušos teikt, ka nebiju gaidījis, ka tik labi
izdosies,” vaļsirdīgi saka A. Lakstīgala. “Tiešām paldies visam
orķestrim. To vēl mūziķiem pašiem pateikšu.”

Idejas par jauniem koncertiem

Liepājas Simfoniskais orķestris no Baltijas valstīm bija
pirmais, kas uzstājies Indijā. Turklāt viens no koncertiem – galvaspilsētā Deli
– bija veltīts Latvijas prezidentūrai ES. Tas pulcēja gandrīz pilnu Deli
lielāko koncertzāli ar 3500 vietām. To organizatori izmanto vien retās reizēs,
jo zāli grūti piepildīt. Atsauksmes no diplomātiem un Indijas kultūras nozares
pārstāvjiem bijušas lieliskas. Latvijas vēstnieks Indijā Aivars Groza bijis
sajūsmināts par orķestra skanējumu.

A. Lakstīgala uzsver, ka, protams, ir patīkami diriģēt
koncertu ar pievienoto vērtību un ir pateicīgs par uzņemšanu Indijā, taču
atzīstas, ka neprot šķirot koncertus. “Vai tas būtu Amerikas prezidentam
vai bērniem Vaiņodē. Man tajā brīdī tas ir pats galvenais. Mēģinu arī orķestrim
dot šo savu redzējumu, ka jāspēlē augstā līmenī jebkur, vienalga, kas klausās,”
viņš saka.

Pēcdaudzajiem
koncertiem un labajām atsauksmēm jau izskanējuši piedāvājumi viesoties atkal,
tāpat arī diriģents saņēmis uzaicinājumus. “Es liku saprast, ka mēs ļoti
labprāt, bet varbūt ne gluži pa Ziemassvētku laiku un varbūt ne tik garu
periodu,” atzīstas A. Lakstīgala. Par neko konkrētu gan vēl nevarot
runāt, tās ir tikai sarunas. Taču Latvijas vēstniecība Indijā ir ļoti
ieinteresēta redzēt Liepājas orķestri atkal. Tā ka orķestra valdes locekļa Ulda
Lipska sapnis par pasaules iekarošanu sāk piepildīties. “Man šķiet, ka nav
nekādu problēmu un šķēršļu, lai arī turpmāk laiku pa laikam varētu doties
plašākos koncertceļojumos,” A. Lakstīgala beigās rezumē.