Šovasar Rucavas novadā uzstādītas divas jaunas skulptūras, kuras iedzīvotāji uzņēmuši ar pretrunīgām jūtām. Kā šie mākslas objekti iedzīvojušies vidē, kur novietoti, un vai sasniegts gribētais rezultāts?

Mudina domāt

Rucavas centru grezno tēlnieka Jura Švalbes darbs “Rucavas tautastērps”, savukārt Dunikas pagastā, Sikšņos, novietots Zigmunda Bieļa darbs “Dunikas melnais stārķis”. Abi akmens tēli iecerēti kā laika zīmes Latvijas Republikas un arī Dunikas pagasta simtgadei. Rucavas skulptūra ir liecinājums par tradīciju pūra bagātību – Rucavas tautastērpu, bet Dunikas melnais stārķis, kas simboliski ir lidojumā no pagātnes uz nākotni, saistīts ar šīs apdzīvotās vietas pieminēšanu vēstures liecībās 1253. gadā.

Uzreiz pēc skulptūru atklāšanas internetā parādījās visai neglaimojoši komentāri, veltīti “Rucavas tautastērpam”. Tika pārmests, ka gatavais rezultāts nelīdzinoties skicei, ka nav jautāts iedzīvotāju viedoklis, kādu skulptūru viņi vēlētos redzēt. “Es arī laikam no mākslas neko nesaprotu, braucu garām un nodomāju, kas tā par akmeņu kaudzi,” arī tik skarbu vērtējumu izpelnījies jaunais mākslas darbs. Citiem savukārt patīk, ka Rucavā beidzot esot parādījies kaut kas jauns un neierasts.

Rucavas novada tūrisma organizatore Natālija Grauduže stāsta, ka pagaidām neesot daudz atsauksmju par jaunajām skulptūrām: “Par Rucavas skulptūru saka, ka esot maz saprotama. Acīmredzot, esam pieraduši pie viegli uztveramām lietām. Kad ir kas abstraktāks, tad cilvēki tiek mudināti domāt. Esmu dzirdējusi, ka ne visiem patīk, bet, manuprāt, mākslas darbs nav slikts.” Novada viesiem N. Grauduže noteikti iesaka skulptūras apskatīt. Drīz tās būšot papildinātas ar autoru vārdiem un mākslas darbu aprakstiem.

Pirmais kucēns izdevās

Skulptūru idejas autors ir Rucavas novada domes bijušais deputāts Guntis Rolis. Tiekoties ar novada iedzīvotājiem, viņš secinājis, ka abiem pagastiem ir jāmeklē veids, kā parādīt savu identitāti. Taču abas skulptūras viņš sauc tikai par pašu sākumu plašākai iecerei: “Rucava ir spērusi drosmīgu soli. Mēs nācām kopā, cilvēki gan Rucavā, gan Sikšņos bija aicināti izteikt priekšlikumus. Kā jau pirmajā reizē, bija daudz jaunu lietu, ar ko mēs saskārāmies – mākslinieku pieaicināšana, līgumu slēgšana, kas šajā gadījumā izrādījās sarežģīta. Bet man ir prieks, ka mums tas pirmais kucēns izdevās.”

Par kritiskajām atsauksmēm G. Rolis saka tā: “Ja runājam par to, ka māksla liek domāt, tad šie darbi noteikti liek. Sociālajos tīklos redzu, ka cilvēki ir bildējušies pie Dunikas stārķīša, kā komentē to Rucavas sievu krāvumu. Es ļoti labi cilvēkus saprotu. Jo mākslai ir jābliež pa pieri.”

Jautāts, vai turpmāk tiks ņemtas vērā iedzīvotāju vēlmes skatīt vieglāk uztveramu, klasiskāku mākslu, G. Rolis uzsver, ka īstenota ir tikai pirmā iecere. Viņam ir doma par citām skulptūrām Rucavas centrā. “Tagad ir iespēja visu rudens – ziemas sezonu spriest par to, ko mēs gribam. Esmu uzņēmis sakarus ar tēlnieku aprindām. Ja dome lems, aicināsim māksliniekus piedalīties metu konkursā. Šoreiz pašiem bija pārsteigumi par projektu realizāciju. Mākslas uztvere jebkurā gadījumā katram atšķiras,” saka ieceres autors.

G. Rolis atklāj diskusijās pieminētās idejas, piemēram, parādīt skulptūrās seno stāstu un teiku tēlus: “Bija runa par Rucavas muižas pārvaldnieku. Par Kārļa Ulmaņa vizīti, no kuras jau ir folklorizējušies teicieni, kā Rucavas sievas viņu apcēlušas. Aiz muguras runājušas – tu nezini, vai šis ir ņemams? Uz ko Ulmanis esot pagriezies un teicis – dabonams, dabonams. Vēl ir stāsts par meiteni, kura lekusi dīķī dzesēt pienu, lai nesaskābst. Bija doma Sikšņos uzstādīt “Laika šūpoles”, tie būtu akmeņi, kas šūpojas. Arī Brūnu birzs estrādi Dunikā papildināt ar tēliem.”

Rezultāts, kas stāvot pāri visam, ir skulptūrām izmantotie vietējie akmeņi. “Melno akmeni Dunikas stārķim bija “eksportējis” šļūdonis, tas bija tepat Rucavas zemnieku laukos. Akmeņu izraudzīšanās arī ir jāpaceļ augstākā līmenī, jo cilvēkiem būtu interesanti, ka tie ir no mūsu pašu lauka,” uzskata G. Rolis.

Lai arī viņš vairs nav domes deputāts, G. Rolis atzīst – viņa sirds jau nekur nav pazudusi: “Man ir ieceres, lai finansējums turpmākajam darbam nenāktu tikai no pašvaldības. Meklēšu labdarus šai lietai. Būtu labi, ja visi, kam ir idejas, nāktu ar tām laikus. Nāciet un stāstiet, ko jūs gribat redzēt!”

Rucavniecei nav vidukļa

Vai Rucavas tautastērpa skulptūra atbilst izpratnei par rucavnieces tēlu, vaicājām novada kultūrvēstures pazinējai, Rucavas tradīciju kluba vadītājai Sandrai Aigarei. Autors ir viesojies viņas mājās, augšējais akmens skulptūrā ir nācis no Sandras ģimenes zemes. Viņa sevi sauc par vecās mākslas piekritēju, cienot Kārli Zāli, Albertu Jansonu. “Centāmies saprast un atbalstīt mākslinieku. Bet vairāk reālismu gribu redzēt. Skulptūras metā man likās, ka mākslinieks ir uztvēris būtību, ka rucavniece ir tāda pamatīga un tautastērps ir monolīts. Juris Švalbe labi orientējās tautastērpā un tradīcijā, kā Rucavā nēsā villaines – sasprauž uz rokas. Ideja un skices mani pārliecināja. Kas attiecas uz rezultātu – ne īsti. Var būt modernā māksla, bet arī tajā ir jābūt sajūtai par patieso. Ja tēlnieks gribēja uzsvērt rucavnieces goda tērpa villaines, tad, man liekas, šis tēls jūk laukā ar tām daudzajām daļām,” spriež Sandra.

Viņasprāt, akmeņi skulptūrā ir sagriezti, veidojot tādu kā ceļa rādītāju, un tēls vairs nav kā tērps. Mākslinieks skaidrojis, ka augšā ir “piena bode”, apakšā ir pamats, lindruku daļa, bet vidū – lapsenes viduklis. “Tam tur absolūti nevajadzēja būt, jo rucavniecei tautastērpā nav vidukļa. Rucavniece tērpā ir “samūrīta”, kā pie mums saka. Nesapratu arī saktu. Labāk tur būtu vienkāršs ritenītis, jo tos “burbuļus”, kādi ir saktām, akmenī nevar izveidot. Bet tagad tie caurumiņi atgādina kanalizācijas cauruļu savienojumus. Domāju, ka pašā augšā ir rucavnieces galvas daļa. Nē, tā arī esot sakta. Tas atkal ir pret Rucavas tēlu, jo saktas tam ir sānos uz rokas, nevis kaut kur virsū,” skulptūru vērtē S. Aigare. Viņa pieļauj, ka varbūt ir pārāk vecmodīga, taču šis tēls neasociējas ar rucavnieci. Sandra zina stāstīt, ka Nidas vēstures apkopotājas māsas Tapiņas atzinušas, ka “Rucavas tautastērps” esot moderns mākslas tēls un viņām patīk. Toties nepatīkot Dunikas skulptūra, kas esot “tā kā kapa piemineklītis”.

S. Aigare arī atzīmē, ka pie skulptūrām pietrūkst informācijas, kas tās ir un kam par godu uzstādītas, lai būtu vieglāk saprast.

Tēlnieks netaisa bildīti

“Tā jau tikai noziedznieki nākamajā dienā staigā pa savām pēdām,” smejas Juris Švalbe, vaicāts, vai pēc skulptūru pabeigšanas mēdz sekot līdzi, kā tās iedzīvojas savā vidē un ko par tām domā citi. “Man nav konflikta ar sirdsapziņu. Ja bērns ir piedzimis, bijis gaidīts, tad lai viņš tagad tur ir. Es jau neesmu vienīgais, kuram atzinība neatnāk dzīves laikā, toties granīta mūžs ir 300 tūkstoši gadu,” saka tēlnieks. Īpaši daudz kontaktu ar rucavniekiem viņam neesot izveidojies, jo darba bijis ļoti daudz, bet laiks – tikai divas nedēļas. “Tas ir ārtelpas darbs, un nevar taisīt kurmja rakumu vai suņa sūdu. Vajag tā, lai atskan, lai nepazūd ainavā,” uzskata mākslinieks.

Iebildumus par skulptūras distancētību no realitātes J. Švalbe komentē īsi: “Viņi ir etnogrāfijas pavadā. Es jau netaisu bildīti, mans uzdevums ir atveidot būtību, unikalitāti.” Citas mākslas nozares to tautastērpu “izzīmētu pa rūtiņām”, bet, kā sakot vecie pedagogi, tēlniecības kvalitātes ir masa, forma, kompozīcija un mazliet faktūra.

Zigmunds Bielis neesot redzējis dabā melno stārķi. “Man stāstīja, ka viņi nemīl cilvēku tuvumu, dzīvo purvā, mežā. Tur bija daudz parasto stārķu. Bet modeli atrast ir ļoti vienkārši – atver internetu, ieraksta un paskatās, kas parādījies,” atklāj tēlnieks.

Ja būs tāds piedāvājums, abi tēlnieki labprāt radītu Rucavai vēl citas skulptūras. “Tur ir ainava, materiāls, ir cilvēki, kuri mūs atbalstīja. Es redzu tur arī citas vietas, ko varētu ar tēlniecību apvienot un attīstīt. Tur varētu kaut kas nopietnāks tapt,” spriež J. Švalbe. “Ja vien deputāti lems par naudas piešķiršanu. Viss atkarīgs no viņiem,” piebilst Z. Bielis.