Māksliniece Gundega Strautmane studē Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas nodaļā. Interesants viņas daiļradē ir fakts, ka doktorantūras studente strādā ar pašas izveidotām rakstības formām. G. Strautmane mēdz rakstīt tekstus apļa formā, šāda rakstība uz noteiktas trajektorijas raksturīga vizuālās dzejas stilam. Izrādās, tieksme pēc jaunām valodām bijusi jau senā pagātnē.

Paradīzes valodu meklējot

Pasaulē ir ap 3000 dažādu valodu. Mūsdienu eksperimenti, kas skar valodas, nebūt nav jaunieviesumi. Lingvistika bijusi iemīļots eksperimentālais lauks jau antīkajos laikos. Gramatiskās spekulācijas novērojamas jau tādos antīkos darbos kā Platona dialogi, kur Kratils un Hermogēns pievērš uzmanību tam, ka vārdi jau sākotnēji nav vienoti ar to, uz ko tie attiecas, un cilvēka balss modulācijas spēj mainīt vārdu nozīmi.

Konstruēto valodu darināšanas pirmais posms sācies 12. gadsimtā un turpinājies līdz pat 17. gadsimtam. Tas, cik sena ir valodu veidošanās vēsture, īsti gan nav zināms, tomēr tiek pieļauts, ka pirmās izdomātās valodas radītas reliģiskiem un rituāliem mērķiem. Tās bijušas slepenas valodas, kuras zinājuši tikai priesteri, un šajās valodās viņi sazinājušies ar dieviem.

Pirmo mākslīgo valodu sauca lingua ignota. To 12. gadsimtā izgudroja Svētā Hildegarde no Bingenas, kristiešu mistiķe. Valoda tika izmantota, lai lūgtos un runātos ar citām mūķenēm savā abatijā.

Citas, ar mistiku saistītās valodas radās 15.–17. gadsimtā, piemēram, enochian, kuru izstrādāja slavenais angļu okultists Džons Dī. Viņš apgalvoja, ka tā esot eņģeļu valoda.

Vidējos austrumos 16. gadsimtā uzvaras gājienā devās balaibala valoda, kurā kabalistiskās gramatikas spekulācijas bija vērstas uz tās oriģinālvalodas atgūšanu, kādā Ādams un Ieva runāja Paradīzē. Tāpat konstruēto valodu pirmajā attīstības posmā notika meklējumi pēc ideālas, literatūrai piemērotas valodas, un šī posma izskaņā sāka parādīties projekti, kas saistīti ar filozofisko vai a priori valodu. Renesanses laikā atjaunojās interese par Seno Ēģipti un īpaši par Horapollo hieroglifikas un ķīniešu rakstību. To veicināja jaunas, ideālas rakstības meklējumi.

Vispasaules vienotā mēle

Konstruēto valodu attīstības tālākā posmā (18. un 19. gadsimtā) parādījās Johannesa Trithemiusa grāmatas “Steganogrāfija” un “Poligrāfija”, kas bieži tika izmantotas, lai attīstītu buršanās valodas. Piecos sējumos bija apvienoti 376 alfabēti, un J. Trithemius bija izvirzījis dažādas kriptogrāfiskas tehnikas šo alfabētu sapludināšanai, šifrēšanai un jaunu alfabētu ģenerēšanai. Grāmatu mērķis bija veidot tādu valodu, kas būtu maksimāli efektīva un saprotama visai cilvēcei. Tā bija pirmā palīgvaloda (angl: auxlang, conlang), kuras cēlais mērķis bija atvieglot saziņu starp dažādām kultūrām, saglabājot neitralitāti. Nacionālo cīņu laikā šie utopiskie mērķi piesaistīja daudzu apgaismības laikmeta zinātnieku uzmanību. Centieni nevainagojās ar panākumiem līdz 19. gadsimtam, kad notika starptautisko palīgvalodu eksplozija un tika radīts liels skaits mākslīgo valodu. Viena no tām solresol – valoda dziedāšanai. Tomēr par vienīgo konstruēto valodu, kas spējusi piesaistīt pietiekami lielu tās lietotāju pulku, kļuvusi esperanto. To radīja Varšavas ārsts Ludvigs Zāmenhofs (1859–1917). Pēc ilgstošas dažādu pasaules valodu pētīšanas viņš 1887. gadā nāca klajā ar mākslīgas starptautiskas valodas mācību grāmatu. Autors parakstījās ar pseidonīmu Esperanto (Cerētājs) un cerēja, ka viņa valoda ar laiku gūs vispārēju piekrišanu. Šis pseidonīms tad arī kļuva par jaunās valodas nosaukumu. Esperanto valoda ir vienkārša, viegli iemācāma, ērta lietošanai, daiļskanīga, bagāta un viegli kuplināma. Tomēr mēs nevaram teikt, ka esperanto ir viena cilvēka izgudrota valoda. Zāmenhofs šo valodu izstrādājis, balstoties uz Eiropas svarīgāko valodu internacionālajiem vārdiem un gramatiskās struktūras pamatelementiem. Vārdu krājuma pamatā ir romāņu, ģermāņu un slāvu valodu starptautiskie vārdi.

Ekspresijas līdzekļu jaunrade

Konstruēto valodu trešais posms jeb zelta laiks sākās 20. gadsimta vidū un turpinās līdz šim brīdim. Šajā posmā sāka attīstīties dažādas mākslinieciskās valodas, kuru izpētei veltīts arī G. Strautmanes darbs. Viņa secinājusi, ka pirmo reizi vēsturē valodas tiek radītas kā mākslinieciskās ekspresijas rīks, bez īpaša virsuzdevuma. Visatpazīstamākās no tām ir angļu novelista Džona Ronalda Rūela Tolkīna izveidotās elfu valodas, kas savītas ar mitoloģijas radīšanu.

Volfgangs Amadejs Mocarts savas rakstības konstruēšanu sāka jau bērnībā un, citu apzīmējumu nezinādams, sauca to par slēpto netikumu (secret vice). Šajā slēptajā valodā viņš izteicis glaimus savai māsīcai. Mocarts baidījies, ka tie varētu tikt atklāti, un šī iemesla dēļ radies slepenais šifrs. Kāda cita mākslinieka, režisora Marka Okranda izstrādātā valoda klingons radīta televīzijas seriālam “Star Trek”. Īsts sprādziens bija 2011. gadā – televīzijas seriāla un kulturāla fenomena “Troņu spēles” rakstību dothraki un valyrian izstrāde.

Ja agrāk valodu veidotāji bijuši vien kādi desmit, tad tagad to ir vairāki simti, sākot jau ar sociālajos medijos izveidotām domubiedru grupām, kurās tiek prezentēti un apspriesti jaunākie izgudrojumi šajā neparastajā lauciņā. Milzīgā pieaugošā interese par valodu veidošanu šo laiku patiešām ļauj dēvēt par konstruēto valodu zelta laikmetu. Turklāt 20. gadsimtā, attīstoties interneta iespējām un parādoties jauniem saziņas līdzekļiem, parādījusies arī jauna valodu klase, ko sauc par virtuālo (fiktīvo, fantastikas). Laikam ejot, tā aug un dramatiski paplašina savas robežas. G. Strautmane pieļauj, ka tās lielākā attīstība vēl ir priekšā.

Šādi izskatās pirmā mākslīgi radītā valoda lingua ignota, ko 12. gadsimtā izgudroja kristiešu mistiķe Svētā Hildegarde.

“CodablockF” kiberpanku dzeja rakstnieka Volodimira Bilika izpildījumā.