Aizputes lepnums varētu būt mākslinieku rezidenču centrs
– vienīgais tāds Liepājas apkārtnē. No tā iedvesmojušās vairākas pašvaldības,
arī kaimiņos esošā Kuldīga. Vienkārši sakot – rezidenču centrs ir vieta, kur
mākslinieki atbrauc smelties iedvesmu un strādāt.

Mūža darbs

“Tas ir mūsu mūža darbs,” izrādot ieziemotās
rezidenču centra telpas, saka biedrības vadītāja Signe Pucena. Tā kā šeit nav
apkures, iestājoties aukstākam laikam, darbība apsīkst līdz pavasarim.

Vieta, kur māksliniekiem uz laiku dzīvot un smelties
iedvesmu, atrodas Aizputes centrā, iepretim bijušajai autoostai. Braucot garām
ēkai, nezinātājam pat prātā nevar ienākt, ka laikazoba pamatīgi skartajā
pelēcīgajā mājā, kādu šajā Kurzemes mazpilsētā netrūkst, atrodas kaut kas tik
brīnišķīgs. Nekādu norāžu vai informējošu plāksnīšu nav. Par māksliniecisku
vidi rosina domāt tikai pie logiem izvietotās karodziņu virtenes, kas palikušas
no kāda sarīkojuma.

Mākslinieku rezidenču centrs atrodas divās senās kopā
savienotās ēkās. Vienas mūžs mērāms trīssimt gadu garumā, tajā atklājušies pat
griestu gleznojumi, otra esot jaunāka – būvēta 20. gadsimta sākumā. Kad
2002. gadā Puceniem ienāca prātā ideja par šādas vietas nepieciešamību Aizputē,
pašvaldības ēka bija avārijas stāvoklī. Signe rāda vietu virtuvē, pa kuru mājā
pirmoreiz ienākusi. Un tās nav durvis. Kā piedūrusies ar pirkstu sabirzušajiem
būvmateriāliem, tā siena izgāzusies.

Izrādot padarīto, viņa ik pa laikam aicina iztēloties: te
sienas nebija, te atradās milzīgs kultūrslānis. Uzburtā aina vedina domāt, ka
racionāls cilvēks nekad dzīvē ko tādu neuzņemtos sakārtot. Bet mākslinieks visu
redz citādāk.

Aizpute, šķiet, tieši tāpēc ir īpaša, ka te saglabātās
apbūves dēļ aizvien viegli iztēloties, kā viss bijis pirms gadiem simt. Tāpēc
Signei ļoti sāp sirds par citas arhitektūras vērtības – tā sauktā
Šekumercenberģa – paredzamo galu. Netālu no universālveikala avārijas stāvoklī
esošais vēsturiskais nams īpašniekam būs jānojauc, nolēmusi pašvaldība. Bet
Signe uzskata, ka nepieciešams tikai mazliet gribasspēka, lai to sakārtotu.

Ne priekš izrādīšanās

Tradicionāli rezidenču centrā uzturas dažādu Eiropas
valstu mākslinieki. Šogad eksotiskākais bijis profesors Okai Ikenekbu no
Nigērijas, kurš piedalījās Čuguna liešanas simpozijā.

“Izrādās, visinteresantākais no mūsu pienesuma
dažiem ir licies, ka ir viens melnādains cilvēks “Serdē”,” ar
pozitīvu smaidu saka Signe. “Vienu dienu aizbraucu, amerikānis un anglis
ļoti par kaut ko priecājas. Prasu, kas noticis. Atbild: varētu drīz biļetes
tirgot. Vietējie nāk un fotografējas ar viņu (nigērieti – I. Š.), jo
liekas interesanti. Ir redzēti bērni, kas tagad nāk no jauktām laulībām, bet
pieaudzis cilvēks ne.”

Nigērietis neesot apvainojies, par
rasismu nav sācis runāt. “Viņam arī tas bija piedzīvojums – atbraukt tik
tālu. Stāstīja, ka ģimenē bijuši ļoti noraizējusies, domājuši, neatbrauks
atpakaļ, jo te noteikti būs kaut kas slikts,” pārstāsta “Serdes”
vadītāja.

Čuguna mākslas simpozijs, ko “Serde” organizē
kopā ar Kārli Alaini, arī ir viens no iedzīvotāju plašāk apmeklētajiem
pasākumiem. Tas izskatās koši un nodrošina vismaz vienu saturīgi pavadītu
vasaras vakaru. Taču pēc kāda no festivāliem vietējie prasījuši, kur iespējams
apskatīt rezultātu. Tad arī tapusi pirmā izstāde Mūžizglītības centrā.

Tāpat daudziem patīk nu jau par tradīciju kļuvusī
Āboļošana. Tas septembrī ir kā sezonas noslēgums ar izvērtējumu par paveikto un
mākslinieku izrādēm vietējai auditorijai. Piedalās vietējie mājražotāji un amatnieki,
ir atvērtās darbnīcas, veidojas tāds kā mākslas tirgus. “Tas ir labs
formāts, lai piedalītos ģimenes, dažāda vecuma cilvēki. Un nāk arī. Ar katru
gadu arvien vairāk,” novērojusi Signe.

Tomēr tie, kas regulāri apmeklē “Serdes”
publiski rīkotos pasākumus un interesējas par rezidenču centrā notiekošo, nav
iedzīvotāju lielākā daļa. Iespējams, vietējiem šķiet – šī vieta nav viņiem,
līdzīgi kā vasarā pāvilostnieki sajūtas svešinieki pilsētas vecajā daļā, kur
daudz īpašumu iegādājušies rīdzinieki.

“Ja ir sabraukuši mākslinieki un viņi strādā, īpaši
netaisām ekskursijas,” norāda “Serdes” vadītāja. “Cilvēkam
uz darbu ir jākoncentrējas. Komentāri sprūk ārā katram, tas reizēm traucē.
Nevar kā apskates objektu vienmēr izlikt. Bet ir nozares, kur mākslinieki tieši
grib performēt, viņiem patīk, ka skatās, ir gatavi taisīt atvērto
studiju.”

Rīgu neaizmirst

Sākumā rezidenču centrs uzsvaru licis uz tēlniecību un
keramiku, jo pašā “Serdē” bija cilvēki, kas ar to nodarbojas. Taču ar
laiku sapratuši: ar to nepietiek. “Mūs un pasauli maina cilvēki, ko mēs
satiekam. Šajā laikā ir ļoti daudz nācis klāt no tā, ar kādiem cilvēkiem esam
tikušies, uz kādiem sarīkojumiem bijuši, kādus paši organizējuši sadarbībā ar
dažādiem Latvijas un ārvalstu māksliniekiem.”

Pagājušajā gadā “Serde” iesaistījās Rīgas kā
Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā. Maijā Vidzemes tirgū pie gaļas
paviljona fasādes tika izveidots “Brīvības dārzs”, kas auga līdz
septembrim. Otrs bija augu segu projekts. To īstenoja sadarbībā ar franču
mākslinieku Žoanu Simonu Perē.

“Tā bija mūsu ideja. Kopš 2010. gada strādājam ar
dažādiem projektiem, kas saistīti arī ar dārzniecību, vidi, eksperimentiem,
pētījumiem, kur un kā varētu attīstīties urbānā dārzkopība,” stāsta Signe.
Šogad klājā laista “Serdes” kārtējā Tradīciju burtnīca. Šoreiz tā
veltīta mazdārziņiem. Lai arī Puceni uz Aizputi pārcēlās pirms aptuveni pieciem
gadiem, dažus gadus pēc meitas Trīnes piedzimšanas, saikne ar galvaspilsētu
pavisam nav pārtrūkusi. Tur ir gan biedrības juridiskā adrese, gan darbojas
studija.

Vēl pērn “Serde” iesaistījusies projektā
“Robežas, kas atkāpjas”, ko īsteno somu mākslinieku organizācija
HIAP. Tajā piedalījies arī Ž. S. Perē, Gints Gabrāns – beļģis, kurš uz
Aizputi brauc jau kopš 2009. gada un kuru interesē padomju laika aroniju
stādījumi. Mākslinieks taisa sulu, testē, kam tā vēl varētu noderēt, piemēram,
printerī tintes vietā. Piedalījusies arī dejotāja, dejas terapeite un alpīniste
Anna Rubio no Katalonijas. “Viņu interesē dažādas vertikālās virsmas. Bija
ļoti ieinteresēta dejai izmantot Aizputes baznīcu, uz Liepājas pusi vērsto
fasādi. Taču tas izrādījās diezgan neiespējami, jo draudze nebija gatava kaut
kam tādam,” nosaka Signe. Āboļošanas laikā Anna dejai izmantojusi tuvumā
esošu dižskābardi. Pavadījumu ar vijoli spēlējusi Anglijā dzīvojoša lietuviešu
mūziķe un komponiste Ruta Vitkauskaite. Dejotāja Aizputē plāno uzturēties arī
šogad.

Laimes lācis ciemā

“Pavisam godīgi sakot, mēs esam ārpus,” par
savu vietu Aizputes kultūras dzīvē saka Signe Pucena. “Lielākoties cilvēki
izmanto rezidenču centru kā vietu, kur producēt, atpūsties, un tie ir
iebraucēji. Viņi ar savām atsauksmēm atkal iedvesmo citus. Daudzi vietējie
brīnās: par jums zina ārzemēs, zina Rīgā. Protams, zina! Jo šis ir vairāk uz
āru vērsts pasākums.”

“Serdi” bieži vien apmeklē arī dažādas
pašvaldību delegācijas. Novērtē, noskata konceptu un izveido ko līdzīgu pie
sevis. “Protams, visiem patīk, ka ir veca māja, biedrība, kas ar to ņemas,
un pilsētai tas neizmaksā gandrīz neko. Tāds modelis ir kā laimes lācis
ciemā,” situāciju trivializē Signe. Sarunas gaitā vairākkārt jūtams
rūgtums par to, ka pašu pašvaldība “Serdes” darbību īsti nenovērtē un
visu šo daudzo gadu laikā atvēlējusi tikai 2000 latu.

Ideju pārņēmusi, piemēram, Kuldīga. Kaut kas līdzīgs ir 2006. gadā
dibinātā Ventspils rakstnieku māja. Taču tā arī Latvijā un tuvākajā apkārtnē ir
labi zināma vieta. “Protams, pamatā ir nauda. Vēlreiz nekad nedarītu tā,
kā darījām tad, kad ticējām valsts kultūrpolitikas nostādnēm, ka konkrētas
funkcijas nepieciešams deleģēt nevalstiskajam sektoram. Tiešā nozīmē tas nekad
nav piepildījies. Mūsu valstī neviens nevienam neuzticas,” norāda Signe.
“Protams, ir brīnišķīgi, ka Ventspils rakstnieku māja darbojas, tas ir
sasniegums, jo cik nav tādu izčākstējušu lietu. Tur ir tas labais piemērs, ka
ir Ventspils pašvaldība, kas māju sakopj, iedod gatavu, ir valsts finansējums
administrācijai, un pārējais – projektu nauda. Protams, tad ir daudz ērtāk
strādāt un paliek laiks publiskajām aktivitātēm.”

Taču Latvijā ik pa laikam izskan viedoklis: kam
vispār atvēlēt naudu kultūrai, ja daudziem tās trūkst pat maizei? “Es
piekristu, ka mēs dodam maizei, bet netaisām liekus jaunus un uzpūstus
resursus. Vienu brīdi bija pilnīgs absurds – katrs jaunais kultūras ministrs
nāca, un tika veidots jauns radošais kvartāls. Sākumā prioritāte bija Andrejosta
Rīgā, pēc tam – spīķeri, pēc tam – VEF, pēc tam – tabakas fabrika. Tas nekur
neved, jo mērķtiecīgi iznīcina to, ko kāds ir sācis, un tikai tāpēc, ka gribu
parādīt: es arī varu! Un es varu labāk,” ir sašutusi Signe. Līdzīgi
notiekot arī pašvaldību līmenī. Ja dome ir iniciējusi NVO, tad tā ir derīga.
“Domāju, paaudzēm ir jāaiziet, lai kaut kas mainītos. Bet, tā kā mūsu
diemžēl ir ļoti maz, domāšana rotē un iestieg, neiziet no šī mantojuma, kas
mums ir.”