Pārcelties uz dzīvi citā valstī, pieņemt tās ieradumus, iemācīties tradīcijas un saprasts kultūru – tas viss attiecas uz mūsu tautiešiem, kas devušies svešatnē. Taču arī tepat Liepājā netrūkst cilvēku no citām valstīm, kas Latviju izvēlējušies par savu mājvietu.

Kā viņi šeit iejutušies, cik tas ir viegli, kas viņus šeit pārsteidz un kas patīk – par to visu diskusijā, kurā piedalās Terijs un Patrīcija Lesbridži no Anglijas, Džūli Vēliņa no Anglijas, Dīns Strautins no Austrālijas un Sāra Dāle ar meitiņu Ievu no Anglijas. Ja reiz Liepāja pretendē uz Eiropas Kultūras galvaspilsētu, interesanti zināt, kādus eiropieši mūs redz. Un galu galā – vai esam “mēs” un “viņi”, vai visi kopā esam “mēs”? Viedokļus un secinājumus apkopot mums palīdzēja “Valodu vēstniecības” angļu valodas pasniedzējs Andris Lanka, kuram pašam kā azartiskam ceļotājam arī ir liela pieredze citu kultūru iepazīšanā.

Lielākie šķēršļi – valoda un ierēdņi

Mūsu saruna sākas ar varenu jautrību. Terijs ir apsēdies tieši pretī galda stūrim. Kad pastāstu latviešu ticējumu par to, ka tas, kurš tā sēž, vismaz septiņus gadus neapprecēsies, tas manos sarunas biedros izraisa spēcīgu smieklu šalti. Ne Terijs, ne arī kāds cits to neesot zinājuši. Viņš gan tūlīt pavirzās nost no stūra, taču mierina, ka viņam vecpuisība nedraud – sieva Patrīcija ir tepat blakus.

– Es ierosinu mūsu sarunu sākt ar valodu kā ļoti svarīgu katras tautas kultūras sastāvdaļu. Kā jums veicas ar latviešu valodas mācīšanos?
Dīns: – Ir tā, ka saprotu gandrīz 90 procentus no tā, ko man saka, taču latviešu valodā ir kāda iezīme, ko tomēr vēl ir grūti atšķirt – bieži vien ir tā, ka klausies un nesaproti, vai tas ir jautājums vai apgalvojums.
Terijs: – Ar valodu ir interesanti (smejas).

Andris paskaidro, ka angļu valodā ”interesanti” ir termins, kas tā īsti neko nenozīmē, taču atbildēts ir. Sāra un Džūli piebilst: daudz ko saprotot un pāris frāžu latviski var arī pateikt, taču sarunāties pilnībā tomēr ne. Toties Ieva mācās Nīcas vidusskolā, būs jau ceturtajā klasē un labi runā latviski.

– Kā esat iejutušies Liepājā un Latvijā?
Atkal jau tā pati atbilde – interesanti. Ir bijuši arī dažādi izaicinājumi, bet kopumā labi.
Džūli: – Kad iepazīsti pilsētu un cilvēkus, dzīve kļūst aizvien vieglāka.
Dīns: – Ir jādomā uz priekšu un jāprot par sevi parūpēties. Bet mēs diezgan daudz kontaktējamies arī savā starpā, jo bieži vien ir tā, ka pietrūkst informācijas, kā mums dažādās situācijās rīkoties.

– Piemēram?
Sāra: – Pats grūtākais, ierodoties Latvijā, bija imigrācijas dienestā nokārtot vajadzīgos dokumentus. Tas bija ļoti, ļoti grūti. Visam bija jābūt pārtulkotam, taču neviens īsti nepateica, kādi dokumenti vēl ir vajadzīgi. Aiznesām tur savus dokumentus, izrādās, ka kaut ko vajag savādāk. Citreiz atkal kaut kā pietrūkst. Un neviens neko nepaskaidro. Vispār iepazīšanās ar sistēmu šeit bija sarežģīta. Mani pārsteidza tas, ka, piemēram, mājas būvniecības gaitā bieži mainījās noteikumi, taču mums par šīm pārmaiņām neviens neko nepaziņoja. Tā mēs vairākas reizes tikai pēc laika uzzinājām, ka atkal esam kaut ko izdarījuši nepareizi.
Džūli: – Šeit vispār ir raksturīgi tas, ka papīri jākārto dažādās iestādes, bet tās cita par citas darbību neko nezina.
Dīns: – Un katrā no tām tā arī līdz galam neizskaidro, kas ir vajadzīgs, lai formalitātes beidzot nokārtotu. Staigāt šeit pa iestādēm ir ļoti sarežģīti, jo ierēdņi domā, ka mums, ārzemniekiem, ir pieejama tā pati informācija, kas vietējiem iedzīvotājiem, bet tā nav. Piemēram, Austrālijā un arī citās valstīs ir tā, ka jebkurā iestādē ierēdņi cilvēkus iztaujā par visu, ko viņi tur vēlas nokārtot, un sīki un smalki izskaidro, kā jārīkojas, lai viss būtu izdarīts pareizi.
Terijs: – Un, protams, lielu lomu šajā haosā spēlē tas, ka mēs nerunājam latviski. Ja kāda dienesta darbinieki nespēj ar mums sarunāties angļu valodā, nav, kas palīdz. Un informācija dažādos bukletos vai citos materiālos ir tikai latviešu valodā. Starp citu, diezgan līdzīgi ir arī daudzos muzejos. Piemēram, Rīgā esmu saskāries ar to, ka paskaidrojumi pie ekspozīcijām ir tikai latviešu vai krievu valodā, bet angļu – nav.

Secinājums – ierēdņi, kas strādā dažādās iestādēs, šeit nav cilvēkiem draudzīgi, kā tas ir citās valstīs. To vajadzētu labot.

Lielākais pārsteigums – ziedi jaunajam pārim

– Jau mazliet runājām kultūras dzīvi, runājot par muzejiem. Cik daudz un ko jūs no tās šeit Liepājā un Latvijā esiet paspējuši iepazīt un izjust?
Džūli: – Es gribu minēt kādu ļoti labu piemēru. Tas ir Liepājas reģiona Tūrisma informācijas birojs, kurā strādā ļoti atsaucīgi cilvēki, kas ir ļoti izpalīdzīgi, vienmēr visu paskaidro un izstāsta. Un vēl viena laba lieta – cilvēki pie jums tomēr lielākoties ir draudzīgi un, ja redz, ka mēs nesaprotam latviski, cenšas palīdzēt, cik spēj – kaut vai mēģina izskaidrot ar žestiem. Tas ir jauki.
Patrīcija: – Man kultūras ziņā pārsteigums bija kāzas. Pagājušās nedēļas nogalē mēs piedalījāmies Terija kolēģa kāzās. Tās bija visai internacionālas, tur bija gan krievi, gan lietuvieši, arī ciemiņi no Anglijas, un tāpēc visi runāja angļu valodā un visu varēja saprast. Visa kāzu norise šeit ir daudz, daudz citādāka nekā pie mums, bet pats lielākais pārsteigums man bija tas, ka pēc laulību ceremonijas jaunajam pārim dāvina ziedus. Pie mums Anglijā tā nedara. Bet tas ir ļoti, ļoti sirsnīgi.
Pārējie sarunas biedri iesaistās aktīvā diskusijā par ziedu dāvināšanas tradīcijām Latvijā kopumā, kas viņus patīkami pārsteidz.
Terijs: – Te, piemēram, uz ielas vīrietis ar ziediem ir ierasta lieta. Ja kaut ko tādu ieraudzīsiet Anglijā, skaidrs, ka viņš ir kaut ko nogrēkojies un iet izlūgties piedošanu (smejas).
Andris stāsta – mūsu sarunas biedrus pārsteidz arī tas, ka ziedus dāvina skolotājiem mācību gada sākumā un beigās.
Dīns: – Es sākumā ziedu dāvināšanu nevarēju pieņemt. Kad es atbraucu no Austrālijas, radinieki mani lidostā sagaidīja ar ziediem. Es biju tik pārsteigts un – teikšu atklāti – pat apvainojies: ko es, vīrietis, ar puķēm darīšu! Man tās puķes rokās gandrīz vai dega – tik slikti es jutos, un uzdāvināju tās tālāk radiniecei.

– Vai apmeklējat arī koncertus, teātra izrādes, kino un citus kultūras sarīkojumus?
Džūli: – Mana meita dejo baleta studijā. Viņa to darīja arī Anglijā, taču tur nodarbības bija tikai reizi nedēļā, kamēr te trīs reizes nedēļā. Un baleta līmenis te noteikti ir augstāks, turklāt arī konkursi ir nopietnāki. Meita Nīcā Mūzikas skolā spēlē arī klavieres, un man bija pārsteigums, ka par to nav jāmaksā – Anglijā tas ir par maksu.
Sāra: – Mans vīrs jau Anglijā bija iesaistījies vietējo latviešu kultūras dzīvē, tāpēc man bija viegli iet šeit uz koncertiem.
Džūli: – Man ir radies priekšstats, ka te daudz vairāk nekā pie mums Anglijā bērnus iesaista un ieinteresē dažādās nodarbībās.

– Bet kā ar jums pašiem?
Džūli: – Ļoti labs palīgs, lai uzzinātu par dažādiem kultūras sarīkojumiem, ir izdevums “Šonedēļ Liepājā”, kur ir informācija arī angļu valodā. Un vēl es gribēju nopirkt biļetes uz Eiropas sieviešu basketbola čempionāta spēlēm, kas notika tepat Liepājā, bet žēl – bija jau izpirktas.

– Liepājnieki diezgan daudz kritizē, ka pie mums no kultūras nekā daudz nenotiek. Vai jūs tam piekrītat?
Vienbalsīgs nē!
Dīns: – Man pat šķiet, ka Liepājā ir daudz vairāk ko redzēt nekā Rīgā, tāpēc visus, kas apmetas manos viesu namos, es mudinu: tikai nepalieciet Rīgā, brauciet arī uz Liepāju! Man ļoti patika maija pēdējās dienās notikušais pasākums bērniem Jūrmalas parkā. Manam dēlam tieši todien bija dzimšanas diena, un mēs to iekļāvām savās svinībās.
Sāra: – Man ļoti patika sarīkojums koncertestrādē “Pūt, vējiņi!”, kur ansamblis “Iļģi” mācīja latviskās dziesmas un dejas.
Džūli: – Tas bija ļoti labi reklamēts. Pat Nīcas Kultūras namā bija izlikta afiša.
Patrīcija: – Un ļoti labs ir lielais plakāts kanālmalā, kur var uzzināt par gaidāmajiem kultūras sarīkojumiem.

– Bet vai ir kaut kas, kā jums šeit, Liepājā, pietrūkst no tās kultūras dzīves, kas ir jūsu mītnes zemē?
Patrīcija: – Nevar pateikt kaut ko ļoti specifisku, jo, piemēram, Anglija ir ļoti sadrumstalota pa reģioniem un pilsētām un katrai ir kaut kas raksturīgs.
Dīns: – Man gribētos, lai te ir kādas riteņbraucēju grupas, kas brīvdienās pulcējas kopā un kaut kur dodas. Varētu aizbraukt kaut vai līdz Nīcai, izdzert kafiju, apēst smalkmaizīti, papļāpāt un braukt mājās. Austrālijā tas ir ļoti populāri, un tie nav tikai draugi, bet klubiņi, kam var pievienoties ikviens.
Sāra: – Un vēl šis un tas no ēdiena pietrūkst.

Secinājums – ja vien ir vēlēšanās, Liepājā ir pietiekami plašs un aktīvs kultūras dzīves piedāvājums, turklāt arī laba reklāma tam visam.

Labākais no pārtikas – lēta cūkgaļa un garšīgas zemenes

– Jau iesākām sarunu ar ēdienu. Arī tas ir sadzīves kultūras sastāvdaļa.
Džūli un Terija: – Mums te ļoti pietrūkst ķīniešu restorānu. Un, protams, Anglijā tik populārais fish n’ chips (frī ar zivi).
Dīns: – Šeit varētu ierīkot kārtīgu taizemiešu restorānu. Man Rīgā ir pazīstami cilvēki, kas varētu to izdarīt, un Fonteins pat ir piedāvājis telpas, taču es baidos, vai tam būtu piekrišana vietējo iedzīvotāju vidū, jo neliela skaita ārzemnieku dēļ vien nav vērts ko tādu darīt.
Sāra: – Es ļoti gribētu aitas gaļu, diemžēl Liepājā to praktiski nevar nopirkt. Veikalā “Stockmann” Rīgā gan ir, bet tur nopērkamā gaļa ir no Jaunzēlandes, nevis Latvijas. Un vēl es nesaprotu, kāpēc te gandrīz visas desas ir kūpinātas.
Dīns: – Un vēl man pietrūkst kārtīgu hotdogu un hamburgeru (smejas). Tie, kas ir pie Fonteina, tomēr nav tādi, kādiem tiem pa īstam ir jābūt.

– Un ko jūs esiet iecienījuši no latviešu virtuves?
Ieva: – Kotletes!
Sāra: – Man arī garšo kotletes, bet nepatīk ķīselis.
Džūli: – Man patīk bērzu sulas, tikai tās nevar nopirkt veikalā, ir jāpazīst kāds, kas tās tecina.
Terijs: – Alus šķirnēs te izvēle ir neliela.
Dīns: – Un alu ne vienmēr pasniedz pietiekami aukstu.
Džūli: – Toties pie jums gan cūkgaļai, gan vistas gaļai ir ļoti laba cena, tāpēc mēs to ēdam daudz. Te var nopirkt pirmšķirīgu cūkgaļas fileju par labu cenu.
Patrīcija: – Un es esmu ievērojusi, ka šeit paēst ārpus mājām – kafejnīcā vai restorānā – ir lētāk nekā pie mums Anglijā. Tad nu mēs to izmantojam.
Sāra: – Ja runājam par atšķirībām saistībā ar pārtiku, es esmu ievērojusi, ka, piemēram, Anglijā lielveikalos visu gadu var nopirkt jebko, kamēr šeit Latvijā daudzām lietām, lielākoties augļiem, ir sezonāls raksturs. Un šeit tie garšo labāk. Piemēram, zemenes, kas tagad ir nopērkamas tirgū. Tās, ko Anglijā pārdod veikalos, garšo pēc ūdens. Arī burkāni te garšo pēc burkāniem, un tā tālāk.

– Un kur jūs iepērkaties – tirgū vai veikalos?
Sāra: – Man patīk arī tirgus, bet es tomēr vairāk iepērkos lielveikalos.
Džūli: – Vasarā es biežāk iepērkos tirgū. Bet arī Nīcā ir labs veikals.
Dīns: – Kad mana sieva ar bērniem dodas uz tirgu, tas ir vesels pasākums ar došanos svaigā gaisā.
Terijs: – Tā kā mēs labi nerunājam latviski, iepirkšanās tirgū savā ziņā ir arī izklaide, jo dažkārt nākas saprasties arī ar žestu valodu (smejas).

Secinājums – gastronomiskajos priekos atšķirība starp valstīm nemaz nav tik lieta, taču ir dažas lietas, kuru tomēr pietrūkst un pēc kā svešinieka sirds vienmēr ilgosies.

Lielākais trūkums – vara ir tālu no cilvēkiem

– Un tagad parunāsim par tādu kultūras iezīmi kā cilvēku savstarpējās attiecības. Kas jums šķiet vairāk zīmīgs un varbūt kas pa šiem gadiem, kopš te dzīvojat, ir mainījies?
Patrīcija, Džūli un Dīns vienbalsīgi apgalvo – cilvēciskās attiecības ir normālas.
Dīns: – Ir kāda lieta, kas, iespējams, ir saistīta ar šā brīža ekonomisko situāciju. Te ir izveidota tāda savdabīga hierarhija cilvēku attiecībās ar varu. Šīs abas puses ir atstumtas tālu viena no otras. Un nereti ir tā, ka augšas pieņem tādus lēmumus, kas tiem, kas atrodas apakšā, ir absolūti nederīgi. Un vēl kāda lieta – es pat esmu rakstījis vēstuli Latvijas prezidentam ar priekšlikumu saistībā ar izmaiņām Latvijas medicīnas sistēmā. Mana māsa ir medicīnas sektora vadītāja vienā no lielākajām Austrālijas universitātes slimnīcām. Viņa ir jau vairākreiz bijusi Latvijā un būtu gatava braukt vēl un vēl, lai dalītos pieredzē par to, ko Latvijā būtu vērts mainīt šajā sistēmā, taču atbildē no Prezidenta kancelejas es saņēmu pieklājīgu atrunāšanos. Un vēl pa šiem septiņiem gadiem esmu pamanījis, ka Latvijas valdība nav ieinteresēta atbalstīt mazo biznesu, lai gan visā pasaulē ir skaidrs, ka tā ir dzīsla, kas baro valsts ekonomiku. Šeit valsts ir gatava atbalstīt tikai lielos uzņēmumus. Un tas nav labi.
Terijs: – Ja runājam par cilvēkiem, tad es esmu pamanījis, ka pa šiem gadiem cilvēki kļuvuši smaidīgāki un draudzīgāki cits pret citu. Kad mēs uz šejieni pārcēlāmies, man latvieši šķita daudz pelēkāki un drūmāki. Tolaik vienīgais uzmanības apliecinājums, piemēram, vīriešiem bija sarokošanās.
Džūli: – Man ir iekritusi acīs kāda cilvēcisko attiecību nianse iepērkoties. Es nesaprotu, kāpēc šeit veikalos naudas atlikumu nekad neiedot rokās, bet tikai un vienīgi noliek trauciņā.
Dīns: – Man pat ir bijis gadījums, kad uzsauc, lai savācu savas rokas, kad stiepju pretī, lai paņemtu atlikumu.
Džuli: – Un vēl kāda nianse no iepirkšanās – pie mums Anglijā pārdevējas, skaitot naudu par iepirkumiem, vienlaikus arī parunājas ar pircējiem, piemēram, cik foršas brilles jūs esiet izvēlējusies un tamlīdzīgi, kamēr te pārdevējas tik skaita pirkumus un pat nepaskatās uz pircējiem. Nav nekādas komunikācijas.

Secinājums – vara un Latvijas vienkāršie iedzīvotāji ir tālu viens no otra un dialogs nenotiek, taču cilvēki cits ar citu savstarpējās attiecībās ir draudzīgi.

Lielākais malds: Latvija – tā ir Rīga

– Jūs Liepājā esat uz palikšanu vai tomēr kādreiz plānojat atgriezties katrs savā valstī?
Vienbalsīgs – protams, uz palikšanu, jo mājas te ir uzceltas un esam šeit iekārtojuši savu dzīvi.

– Un ko jūs par Latviju un Liepāju stāstāt saviem tuviniekiem un draugiem, kas palika jūsu mītnes zemē?
Džūli, Patrīcija: – Brauciet uz Latviju (smejas)! Brauciet, jo te ir labi dzīvot un garšīga pārtika.
Terijs: – Mēs aicinām atbraukt un kaut vai paskatīties, kā te ir, jo daudziem cilvēkiem citās valstīs nav īsta priekšstata par to, kas te notiek un kāda ir Latvija. Man, piemēram, bija atbraukusi ciemos mamma un māsa. Viņas izgāja cauri Jūrmalas parkam, nonāca pludmalē un bija absolūti pārsteigtas – kas šī ir par valsti ar tādu jūru? Viņi kaut ko tādu nebija iedomājušies, jo daudziem jūra – tas nozīmē Vidusjūra.
Džūli: – Pasaulē par bijušajām padomju zemēm cirkulē tāds uzskats, ka te dzīve nupat tikai sāk attīstīties. Es, piemēram, esmu dzirdējusi jautājumus: vai tur ir televizors, vai ir veikali? Un Anglijā pēdējos gados Latvijas vārds vairāk izskanējis saistībā ar vecpuišu ballītēm, kuras te rīko ārzemju vīrieši. Šajās ziņās izskan Rīgas vārds, bet es vienmēr saku: brauciet un iepazīstiet arī citas Latvijas vietas.
Sāra: – Pie mums pirms gada atbrauca kāds radinieks. Viņš kaut kur bija izlasījis kļūdainu statistiku, ka Latvijā ir nevis 2,5 miljoni iedzīvotāju, bet 20,5 miljoni. Tad nu viņš brauca no lidostas pie mums uz Liepāju un nevarēja saprast, kur visi cilvēki palikuši (smejas).
Terijs: – Lai uzzinātu kaut ko vairāk par Baltijas valstīm, es lasu laikrakstu “Baltic Time”. Un man būtu kāds ieteikums tā veidotājiem – piemēram, rakstot par Latviju, nerakstīt tikai un vienīgi par to, kas notiek Rīgā. Diemžēl tā notiek, un tad rodas priekšstats, ka Latvija – tā ir Rīga. Viss uz to ir tik ļoti centrēts, bet patiesībā tā nav. Manuprāt, ar šī laikraksta starpniecību būtu jārada plašāks priekšstats par šo valsti.
Ieva: – Man bija atbraukusi ciemos draudzene no Anglijas un viņa, ejot pa ielu, bija ļoti pārsteigta: cik te viss ir tīrs, te nemētājas gruži!

– Tomēr daudzi Latvijas iedzīvotāji, īpaši jaunieši, brauc prom no Latvijas. Kā jūs to vērtējat?
Džūli: – Bet es esmu dzirdējusi, ka daudzi arī atgriežas.
Patrīcija, Sāra: – Mēs, piemēram, runājāmies ar Nīcas jauniešiem, un no viņiem lielākā daļa gatavojas palikt Latvijā, nevis braukt prom.
Sāra: – Protams, krīzes dēļ daļa cilvēku grib braukt prom. Tomēr es domāju, ka tagad aizbrauks mazāk cilvēku nekā, piemēram, pirms pieciem gadiem, jo tolaik Anglijā vai Īrijā varēja viegli atrast darbu un nopelnīt naudu, bet tagad arī tur ir krīze, arī tur atlaiž cilvēkus no darba.

– Un jūs te Latvijā krīze nebaida?
Patrīcija, Sāra: – Mēs krīzi īpaši neizjūtam. Un mums ir tāda sajūta, ja arī krīze ir, tad tā ir jau pavisam tuvu bedres dibenam un drīz atkal ir jākļūst labāk un labāk. Bet, protams, ir jādarbojas.
Sāra: – Un mums ir vieglāk runāt, jo mums ir, kur dzīvot, un daudz kas cits. Ir daudz vietējo cilvēku, kam situācija ir daudz, daudz grūtāka.
Terijs: – Te pašlaik notiekošo sauc par krīzi, Anglijā par ekonomisko lejupslīdi. Ir vienalga, kā to nosauc, bet ir jātic, ka būs labāk. Un šī ekonomiskā lejupslīde šobrīd ir visā pasaulē.

– Vai, jūsuprāt, šī atziņa kaut kā var palīdzēt saprast, ka tā nav mums vieniem, palīdzēt dzīvot un gaidīt labākus laikus?
Vienbalsīgs ”jā” – tas palīdz!
Sāra: – Piemēram, Anglijā šīs krīzes dēļ bankrotēja lielveikalu tīkls, kas savu darbību bija attīstījis jau simts gads.
Secinājums – lai gan mēs, Latvijā dzīvojošie, domājam, ka par mūsu valsti Eiropā zina ļoti daudz, tā tomēr nav. Un informācija, ko saņem ārzemēs, lielākoties ir centrēta uz Rīgu, bet Latvija nav tikai Rīga.

Lielākā ērtība – no Latvijas ērti var ceļot pa visu Eiropu

– Mūsu sarunu beigsim ar gaišāku skanējumu. Padalieties pieredzē, kādi ir jūru iecienītākie atpūtas veidi un kurp dodaties?
Sāra: – Brīvais laiks? Kas tas ir (smejas)?
Patrīcija: – (Smejas) Rokkafejnīca un ”Pablo”.
Sāra: – Mums ļoti patīk zooloģiskais dārzs Kalvenes “Cīruļos”.
Terijs: – Tā kā Anglijā un Latvijā ir līdzīgi laika apstākļi: te, tāpat kā tur, ir īsas vasaras un garas ziemas, vasarās mēs cenšamies būt laukā un izbaudīt šo laiku.

– Un atpakaļ negribas?
Džūli: – Protams, ka reizēm tādas izjūtas pārņem, jo tur taču palika paziņas un draugi. Bet tas ir tikai normāli.
Dīns: – Latvija kā vieta pati par sevi nav tik īpaša, lai te gribētos dzīvot vienam. Ar to es gribēju teikt, ka ļoti svarīga ir ģimene. Un, ja tā ir te, tad arī nekā tik ļoti nepietrūkst, lai gribētos braukt atpakaļ uz Austrāliju. Turklāt Latvija ir Eiropā, ļoti labā vietā, no kuras var vienkārši aizbraukt uz jebkuru Eiropas valsti. Piemēram, nākamnedēļ es pats uz desmit dienām došos uz Budapeštu un Vīni. Ja dzīvotu Austrālijā, tas būtu pasākums, kuru varētu atļauties labi ja reizi piecos gados, bet te ceļot uz citām Eiropas valstīm ir ļoti ērti.

– Jūs jau ieminējāties par draugiem. Vai jūs, ārzemnieki, vairāk turaties savā pulciņā vai draudzējieties ar vietējiem cilvēkiem?
Sāra un Patrīcija stāsta, ka pietiekami daudz kontaktējoties ar vietējiem Nīcas puses iedzīvotājiem – gan skolotājiem, gan skolēniem, gan citiem – un izdevies sadraudzēties arī ar kaimiņiem Bernātos. Džūli savukārt pastāsta, ka iepazinusies ar kādu dānieti, kas te mācījusies latviešu valodu, un vienu puisi no Kipras. Taču visi mani sarunas biedri apgalvo, ka latviešu vidū viņiem ir ļoti daudz paziņu.
Patrīcija: – Terijam to ir īpaši daudz (smejas), jo viņš strādā latviešu kolektīvā. Un, kad mēs
ejam pastaigāties, viņu tik daudzi sveicina un nāk parunāties.
Džūli: – Mans vīrs ir no Rīgas, un mums vairāk draugu ir tur.
Dīns: – Man nav draugu ne ārzemnieku, ne latviešu (smejas), jo ārzemnieki, piemēram, Sāras ģimene, paši daudz ceļo, tāpēc, ja gribam satikties un parunāties, mums gandrīz vai ir jānorunā tikšanās.

Secinājums – dzīvojot ārpus savas dzimtenes, katram cilvēkam ir brīži, kad uznāk grūtsirdība un gribas atgriezties, taču tā pāriet un dzīve atkal ir jauka un saulaina. Bet iegūt draugus no vietējo vidus tomēr nav tik vienkārši. Iepazītie vietējie cilvēki vairāk ir paziņu statusā. 

Kristīne Pastore,

Terijs un Patrīcija Lesbridži Liepājā dzīvo vairāk nekā divus gadus. Terijs strādā “Valodu vēstniecībā” par angļu valodas pedagogu, bet Patrīcija ir pensionāre, taču dažreiz viņa palīdz mācīt angļu valodu Nīcas vidusskolas skolēniem.

Džūli Vēliņa Liepājā dzīvo jau vairāk nekā 2 gadus. Džūli vīrs ir latvietis, taču abi satikās un iepazinās Anglijā, bet dzīvot izlēma Latvijā.

Dīns Strautins pirms diviem gadiem pārcēlās uz dzīvi Liepājā, taču pirms tam jau 5 gadus viņš dzīvoja Rīgā. Viņam pieder viesu nami gan Rīgā, gan Liepājā, turklāt viņš ir partneris arī kādā IT uzņēmumā, kā arī Austrālijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Latvijas nodaļas vadītājs. Dīnam ir latviska izcelsme – pēc Otrā pasaules kara viņa vecāki izceļoja uz Austrāliju, kur apmetās uz dzīvi.

Sāra Dāle ar vīru Martinu, kurš ir Anglijas latvietis, un divām meitām: deviņus gadus veco Ievu (attēlā) un trīsgadīgo Liju divus ar pusi gadus dzīvo Bernātos, kur paši uzcēluši savu māju. Sāra vada mājsaimniecību un, līdzīgi kā Patrīcija, reizēm māca angļu valodu Nīcas skolēniem.