Pēc dažiem mēnešiem apritēs septiņi gadi, kopš Spāres tautas nama saime apdzīvo Spāres muižu. Tie bijuši septiņi bagāti gadi, kuru augļus vērts baudīt klātienē, atvēlot muižas apskatei vismaz divas stundas, lai iepazītu to no pagrabstāva līdz pat bēniņiem. Saldā smarža no muižas ķēķa var iedvesmot palikt šai vietā vēl ilgāk un galu galā izmantot iespēju vismaz vienu nakti iemigt “muižnieka” statusā.

1300 aicinošu kvadrātmetru

Spāres tautas nams uz Spāres muižu pārcēlās 2012. gada 5. septembrī. Tā nebija joka lieta – ievākties 1300 kvadrātmetru plašā ēkā ar gana spilgtu vēsturi, kuru acīm slēpa daudzās krāsas kārtas, kas gadu gaitā bija klātas, cenšoties muižu pielāgot skolas vajadzībām. “Ienācām ar pārliecību. Es jau redzēju, kā te varētu būt. Zināju, ka tas nebūs viegli. Vēl vairāk – zināju, ka tas būs ļoti grūti! Ar savām rokām un savām finansēm, četriem pieciem saejot kopā, muižu uzstutēsim? Drīzāk nogremdēsim! Bija bažas, vai pašvaldība mūs pieņems un noticēs, ka varam. Ja nu esam uzlēkuši par augstu, iedomājušies par daudz? Ja nu gribēšana ir lielāka par varēšanu? Septiņos gados ir izrādījies, ka varēšana ir vēl lielāka par gribēšanu,” smejas Spāres tautas nama vadītāja Tabita Kalniņa.

Šos pēdējos septiņus gadus allaž šķitis jocīgi piedēvēt viņai šādu amatu, jo Spāres muiža ir kas vairāk par tautas namu. Galu galā Spāres tagadējie muižas ļaudis novada deputātus savulaik pārliecinājuši, paužot gatavību šo vietu padarīt par daudzfunkcionālu tūrisma, kultūras, sporta un sabiedrisko aktivitāšu centru. Soli pa solītim šis ceļš tiek iets. “Mums te viss notiek pa gadiem, nevaram visu uzreiz. Ja mums 2012. gadā būtu iedots miljons, sakot: “Dariet, ko gribat!”, mēs visu būtu izdarījuši, bet ko darītu šodien? Būtu garlaicīgi! Tā vietā tu kārpies, domā, štuko, mēģini, tad neizdodas, tad izdodas, kādreiz ir nauda, kādreiz nav naudas, bet kaut kas izdomājas citādāk,” Tabita stāsta.

Redzēt skolā muižu

Ievācoties muižā, vispirms vajadzējis sadalīt telpas kolektīviem. Prātā palicis, kāda tolaik izskatījās tautas lietišķās mākslas kolektīva “Nāmetiņš” telpa – padomju laika elektrības vadi kā resni zirnekļu tīkli stiepās pāri sienām. Glītas aprises pirmās ieguva Spāres bibliotēkai atvēlētās telpas, bet pēdējās pēc remonta pērn pašapziņu atguva tās, kuras atvēlētas novadpētniecības materiālu ekspozīcijām. “Es Spāres skolā neesmu mācījusies, tāpēc uz šo vietu raudzījos citādāk – ar ienācējas skatu. Dēls gan te mācījās, tāpēc zināju, kas un kā šajā vietā notiek, bet vienmēr domās redzēju, kā te varētu būt. Redzēju muižu! Sapratu arī, ka agrāko krāšņu vairs nav, kamīnu vairs nav, tā greznuma nav, bet bija cerība, ka zem skolas kārtas, krāsojuma, iekarinātajiem griestiem, ir vēl kaut kas, ko var saglābt. Tā arī bija – atklājās vecās karnīzes, vecā dēļu grīda, tāpat logi ir vecie. Cita lieta, ka muižā ir daudz telpu, kuras skola nav izmantojusi, un tajās vairs nav nekā. Tās skolas kārtas daudz ko bija paglābušas, gluži vai iekonservējušas,” atzīst Tabita.

Tagad saujiņa muižas darbinieku kopā ar entuziasma un izdomas pārbagātiem kolektīvu dalībniekiem apguvuši plašo ēku no pagraba līdz bēniņiem. Pagrabstāvā ir ne tikai ģērbkambaris un kamīnzālīte ar īpašu gaisotni, bet arī burvīgas ēdamtelpas un plašs ķēķis. No tā regulāri augšup kāpj smarža, kas rodas, cepot slavenos ūdenskliņģerus un slīcinātos kliņģerus, kam šai aprīlī pievienojušies citi pēc senām, vietējām receptēm gatavoti gardumi – pumperniķeļi un goldingeri, pildīti ar ievārījumu vai vārīto krēmu. Stāvu augstāk ir muižas zāle, “Nāmetiņa” telpa (nu jau bez iespaidīgajām elektroinstalācijām), bibliotēka, izstāžu zāle un novadpētniecības telpas. Vēl augstāk atrodams Tabitas un viņas labās rokas Ainas Rozenbergas kabinets, kas iekārtots agrākajā matemātikas klasē, nodarbību telpa, guļamistabas. Un tad ir bēniņi ar seno lietu krātuvi un agrākās skolas klātbūtni. Te iespējams pat kārtot eksāmenu, mēģinot saprast senus vārdus un izskaitļojot senu priekšmetu pielietojuma iespējas. “Tur mīt arī tā būtne, tā kundze, nu, tā raganiņa, kura izstāsta muižas vēsturi. Bērniem neinteresē, kurā gadā muiža celta, toties tas, kurā gadā raganiņa ieplanēja bēniņos, jau liekas interesantāk,” salīdzina Tabita.

Bez stīvinātas apkaklītes

“Neko jau nevar izdarīt, ja nav atbalsta pašvaldībā un pagasta pārvaldē. Pašvaldība mums ir paps, bet pārvalde – mamma! Gluži kā galva un kakls. Mēs tad cenšamies būt rokas un kājas, kas veic savus pienākumus,” Tabita apliecina.

Tām rokām un kājām darba netrūkst, jo vēl jau kārtībā uzturams parks un pārējā apkārtne. Šogad tiks atjaunotas kāpnes, kas ved uz muižas parādes durvīm. “Iespējams, ka Spāres muiža no ārpuses nekad nebūs tāda pērle, no kuras aizraujas elpa, tāpēc mēs šo sajūtu radām iekšpusē. Gribam, lai tas, kurš pabijis iekšā, aizmirst ārpusi! Valdis Atāls ir teicis, ka “nevajag jau gudri, bet vajag mīļi”. Pie tā es turos. Vari stīvināt apkaklītes un nezin ko darīt, bet ir bēdīgi, ja cilvēks, kas muižā ienāk, nejūt, ka mēs esam priecīgi par iespēju dalīt laiku ar viņu. Ja no ārpuses Spāres muiža nav aicinoša, tad, līdzko pārkāpts muižas slieksnim, katram jājūt, ka tieši viņš un tieši šodien te ir gaidīts,” savu vēlēšanos atklāj Tabita.

Gaidīti te cilvēki var justies arī tad, kad muižā sastopami augstas raudzes mākslinieki. “Aina Kalnciema, Lauris Amantovs, Kluču ģimene, Ziemeļkurzemes kamerorķestris… Vērtības! Protams, uz tādiem koncertiem divas trešdaļas skatītāju atbrauc no citām vietām, bet arī tas rāda, ka ir vērts turpināt,” uzskata Tabita.

Tagad, pēc gandrīz septiņiem gadiem, 1300 muižas kvadrātmetri izrādījušies mazāki, nekā sākotnēji šķitis. “Par maz! Varētu vēl kāds stāvs būt klāt uz augšu vai leju! Mēs visu piepildītu. Vēl ir plāni, lieli plāni, un pa solītim tos īstenosim. Vēl var visu ko izdomāt un izdarīt,” pārliecināta Tabita Kalniņa.