Pirms neilga laika Liepājas Latviešu biedrības namā ar klasiskās mūzikas koncertu viesojās Valmierā dzīvojošā un Latvijā pazīstamā pianiste Jautrīte Putniņa.

Kaut pianistes dzīve un karjera bijusi bagāta ne tikai panākumiem, bet gadījies arī pa sūram brīdim, arī publiskas koncertēšanas aizliegums padomju laikos, humors, dzīvesspars un, protams, mīlestība uz mūziku pianistē dzirkstī joprojām.

– Kas jums sniedz spēku vēl joprojām koncertēt un priecēt klausītājus?
– Ja nespēlētu mūziku, es nemaz nevarētu dzīvot. Man patīk dzīvot šajās skaņās un to vibrācijas laist caur sevi. Tajās ir kaut kas dziedinošs. Katrā mūzikas skaņdarbā ir kaut kas ļoti pacilājošs un cilvēkam vajadzīgs. Mūzika ir tā, kas ved mūs ārpus šīs pasaules ierobežotības. Es spēlēju, lai dalītos ar citiem un sauktu citā pasaulē līdzi arī viņus.

Liepājā mans koncerts pēdējo reizi bija pirms 15 gadiem. Vēl reizi gribēju šeit būt un dāvāt šejieniešiem mūziku. Jo Liepāja man ir tāda kā likteņpilsēta, tā man vienmēr ir likusies noslēpumaina. Es teiktu, ka šī pilsēta ir tikpat noslēpumaina kā mūzika. Manā sirdī viens stūrītis vienmēr ir atvēlēts tikai Liepājai. Tā ir īpaša. Arī cilvēki šeit ir pavisam citādāki, skaudrāki. Jūs tik viegli citus nepieņemat.

Uz Liepāju es braucu ar ļoti lielu mīlestību, lai rādītu visu to labāko, ko savā mūžā, mācoties klasisko mūziku, esmu sakrājusi. Man liekas, ka tā ir vajadzīga visiem cilvēkiem. Tieši pati mūzika, tās saturs, nevis vērot, kā es spēlēju. Jo mūzika sākas tur, kur beidzas vārdi. Mēs mēdzam teikt, ka mums trūkst vārdu, lai pateiktu, cik ļoti tā mums patīk. Lūk, tajā brīdī, arī sākas mūzika.

 – Jūs esat sacījusi, ka būt pianistam ir ļoti grūti. Kas tad ir tas atalgojums par smago darbu un centību?
– Kad es spēlēju, man liekas, ka aiz muguras sēž rūķi un mājas gariņi un saka: “Fui, Jautrīt, tas nu gan nekam neder! Pamācies vēl. Vajag tīrāk, vajag smukāk.” Pati mūzika, kamēr tā skan, mani tik ārkārtīgi iepriecina un pilnveido, ka, sēžot pie klavierēm, es aizmirstu, ka esmu veca. Man vecums netraucē spēlēt. Kad es spēlēju, pie sevis domāju: “Vai dieniņās, cik tas ir skaisti!” Nevis, ka tieši es spēlēju, bet pati mūzika. Un man gribas vēl kādam to parādīt. Gribas dalīties.

Es, protams, spēlēju bez maksas, ja runājam par finansēm. Lielas naudas netika maksātas nekad. Bet man nav ko žēloties. Nekad neesmu mācījusies mūziku naudas dēļ.

Minēšu piemēru. Ja bērns saka, ka viņš grib mācīties spēlēt klavieres, viņam jāsaka, ka tas ir ļoti grūti, ir ārkārtīgi daudz jāvingrinās un nevar zināt, kas tur iznāks, vai bērnam maz ir talants. Turklāt par to daudz nemaksā, ir nepārtraukti jāsēž pie klavierēm, dibens sāp no sēdēšanas. Citi iet uz ballītēm, bet viņš grabina savas klavieres. Bet, ja viņš vienalga grib, tādā gadījumā – es tevi mēģināju atrunāt, pats būsi atbildīgs par to, ka izvēlējies spēlēt klavieres.

Nu, lūk, es pati izvēlējos spēlēt klavieres. Divu ar pusi gadu vecumā piegāju pie tēva un teicu, ka gribu spēlēt klavieres.

– Jūs varētu sevi iedomāties darām kaut ko citu, ja nebūtu aizgājusi pa mūzikas ceļu?
– Esmu ar lielu prieku nodarbojusies ar ļoti daudzām lietām, bet mūzika visu laiku ir bijusi galvenā. Es protu daudz ko darīt – esmu tautas māksliniece tekstilijās, varu ārstēt cilvēkus, ar masāžas palīdzību atņemt sāpes, protu šūt. Man ļoti patīk matemātika, arī dažādas svešvalodas. Ļoti interesanta man šķiet, piemēram, astronomija (smejas). Tādā amatieru līmenī, protams, es jau neesmu nekāds astronoms! Astroloģija, manuprāt, ir mazliet smieklīga, bet protu zīlēt pēc roku līnijām.

Jūs man sakāt, vai es nevarēju izvēlēties ko citu, varēju, bet vislabākais, visskaistākais brīdis ir tad, kad skan mūzika. Protams, klavieres nav visskaistākās. Visskaistākais ir orķestris. Kādā koncertā, kuru nesen pārraidīja televīzijā, spēlēja vijolnieks Sergejs Krilovs. Viņš spēlēja tik ārkārtīgi aizrautīgi, tik skaisti! Tas vispār nav pastāstāms. Šī simfoniskā orķestra izpildījums bija kaut kas īpašs. Es varu arī diriģēt, ja jūs gribat (smejas). Vai mācīt dažādus ansambļus, daudz ko varu darīt, bet vismīļākais tomēr ir brīdis, kad skan mūzika. Nav teikts, ka es un klavieres, bet mūzika. Un kādam tā jāspēlē. Nevis vienkārši jāspēlē, tā kā daudzi spēlē klavieres – ar sportu, bet tā, lai aizraujas dvēsele. Lūk, tas ir pats labākais.

Agnese Pakule,

Pianiste Jautrīte Putniņa vēlas klausītājiem mūziku dāvāt un dot iespēju arī citiem nokļūt pavisam citā pasaulē.