Kora ilggadējā diriģente Gunta Vite portālam liepajniekiem.lv stāsta: ”Man ir liels prieks, ka skatītāji gandrīz visas biļetes izpirkuši, un zāle bija tik pilna, cik vien šajos apstākļos drīkst būt, ievērojot drošības pasākumus.”

Diriģente pēc koncerta dalās iespaidos un atklāj, ka šai sadarbībai idejas autore ir viņa pati. ”Igo ir viens no tiem inteliģentajiem māksliniekiem, kurš ar savu skatuves pieredzi un balss spēcīgumu spēj piecelt kājās jebkuru publiku”.

Tā tiešām arī notika. Ja koncerta sākumā cilvēki sēdēja savās ierādītajās sēdvietās un atturīgi aplaudēja pēc kora sniegumā izskanētajām dziesmām, tad, pievienojoties ansamblim Jāņa Strazda vadībā, zāle atdzīvojās un dungoja līdzi dziesmām.

”Šī ir brīnišķīga pieredze. Mums gan sadarbība tāda maza sanāca, jo notika viens vienīgs kopmēģinājums ar meitenēm, taču rezultāts ir labs. Iespējams, ka mēs varētu kādreiz izveidot nopietnāku sadarbību ar kārtīgiem mēģinājumiem. Secinu, ka visi iesaistītie ir augsta līmeņa profesionāļi, jo katrs zināja, kas ir jādara, tāpēc arī tikām galā, visu kopā saliekot, vienā mēģinājumā,” iespaidos par koncertu ar portālu dalās dziedātājs un dzejnieks Igo.

Viņš arī bija piemeklējis atbilstoši koncerta koncepcijai savas dzejas rindas un koncertu krāšņoja ne tikai ar dziedājumu, bet arī ar dzejas lasījumu.

Koncertā izskanēja arī kāds pirmatskaņojums ”Kas var mani aizrunāt(i)”, ko speciāli korim ”Aija” sarakstījis komponists Jānis Strazds. ”Bija patīkami dzirdēt pirmatskaņojumu. Man vispār patīk sadarbība ar koriem un kā jau jebkuram māksliniekam ir gandarījums, kad dzirdi savu dziesmu un cilvēkiem tā patīk,” komentē mūziķis.

Koncertu mākslinieki noslēdza ar visiem zināmām dziesmām, tādām kā ”Ķiršu lietus”, ”Kā senā dziesmā” un ”Laika dziesmiņu”. Publika pēc koncerta neļāva māksliniekiem iet prom no skatuves, tāpēc Igo ar pavadošo grupu un kora meitenēm uzdāvināja publikai bonusa dziesmas, kuras publika dziedāja līdzi, kājās stāvot. 

”Esmu no sirds priecīga, ka šajā grūtajā laikā tomēr spējām būt kopā un muzicēt. Māksliniekiem pat maizi nevajag tik bieži, cik publikas atzinību un aplausus,” noslēgumā emocijas pauž G. Vite.