Koncertprogammā mūziķi izvēlējās klausītājiem atklāt Bēthovena, Šūmaņa, Janāčeka un Štrausa personīgo jūtu dzīles, vēsta koncertzāles sabiedrisko attiecību speciāliste Anita Lazdeniece-Grīnberga.

Šo pārdzīvojumu pilno programmu veidoja ļoti spilgti skaņdarbi, kuri neatstāj vienaldzīgu savas intensitātes un emocionālo krāsu dēļ.

Koncertu iesāka Ludviga van Bēthovena Sonāte vijolei un klavierēm laminorā op. 23, kas tiek uzskatīta par vienu no aizraujošākajiem klasiķa darbiem vijoles un klavieru repertuārā, aizraujot ar savu dramaturģisko dabu.

Tai sekoja Roberta Šūmaņa vētrainā Sonāte vijolei un klavierēm laminorā op. 105, kas no klusa nemiera sasniedz dzirkstoši velnišķīgus augstumus.

Ar citādākām skaņu gleznām koncerta otro daļu atklāja Leoša Janāčeka Sonāte vijolei un klavierēm JW 7/7, kurā dzirdama komponista atbilde Pirmā pasaules kara norisēm un tīras, daiļumu nezaudējošas melodijas, trauksmaini tautas mūzikas ritmi un maigi elēģiskas epizodes.

Taču koncerta kulminācijā skanēja pavisam jaunā Riharda Štrausa Sonāte vijolei un klavierēm Mibemolmažorā op. 18, kas pilna aizrautības un romantikas.

Šī dziesma bez vārdiem ataino komponista tikko uzplaukušās jūtas pret dziedātāju Paulīni de Ānu, ar kuru viņš 1894. gadā apprecējās.

Georgu Sarkisjanu un Georgu Kjurdianu vieno ne tikai armēņu saknes, bet arī līdzīga muzikālā domāšana, augsti profesionalitātes standarti un dzīvesvieta Vācijā.

Georgs Sarkisjans ilgākus gadus bijis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistars, ir pieprasīts koncertmeistars arī citos Eiropas orķestros, aizrautīgs pedagogs ar savu mūzikas skolu Diseldorfā, vispusīgs talants ar plašu apvārsni.

Georgs Kjurdians ir prestižā Leipcigas Baha konkursa laureāts, dziļi domājošs mūziķis brīvmākslinieks, prasmīgs pedagogs, iecirtīgs sava oriģināla mākslas ceļa gājējs, spožs virtuozs un iejūtīgs mūzikas dzejnieks.