Taču skatītāju rindas vēl bija visai patukšas. “Mēs būtu priecīgi par pilnu zāli, bet, salīdzinot ar Latvijas vidējo, mums ir brīnišķīgs apmeklējums,” secinājis Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) vadītājs Uldis Lipskis.

Pandēmijas dēļ festivāla norises laiks un programma vairākkārt mainīti. Latviešu vokālās kamermūzikas vakarā ar klausītājiem tikās pianiste Agnese Egliņa un dziedātāji Ilze Grēvele-Skaraine un Rinalds Kandalincevs. Stāstnieks Orests Silabriedis atcerējās, kā kopā ar A. Egliņu bijis uz šīs skatuves pēdējā koncertā ar publiku. Tā bija “Lielā dzintara” piecu gadu jubileja pagājušā gada 31. oktobrī.

Ar savu solo koncertu uzstājās pianists Georgijs Osokins. Sestdien beidzot klātienē ar saviem klausītājiem tikās arī LSO, šoreiz diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā. Pianista Reiņa Zariņa interpretācijā izskanēja Johannesa Brāmsa Otrais klavierkoncerts, bet spožais lietuviešu soprāns Vida Miknevičute dziedāja pasaulslavenas Verdi, Pučīni un Vāgnera operu ārijas.

Anita un Modris Rektiņi bija atbraukuši no Laidu pagasta. “Fantastiskas un neticamas sajūtas! Visi cilvēki bez maskām var sēdēt un klausīties dzīvu mūziku,” teica Anita. Viņas vīrs piebilda, ka pat grūti noticēt, ka beidzot tas ir notiek. “Liepājas Simfoniskais orķestris patīk vislabāk no mūsu simfoniskajiem orķestriem, arī brīnišķīgais diriģents Lakstīgalas kungs. Kad mūziķi spēlē, viņu sejās ir emocijas, nevis nostājas un formāli nodiriģē vai nospēlē,” sacīja A. Rektiņa.

“Lai kādas kameras saliktu, nevar salīdzināt spēlēšanu tukšai zālei ar to, ka jūs, cilvēki, esat ar mums kopā un mēs varam mūziku radīt kopā, jo tikai tad tai ir jēga,” uzsvēra R. Zariņš.

“To jau var redzēt, kā iet bez publikas – mēs uz skatuves kaut ko pie sevis murminām.”

U. Lipskim ir milzīgas pateicības jūtas pret kolēģiem, īpaši orķestra menedžmentā, kuri iznesuši visu smagumu. “Mēnešos, kas vilkās dīvainajā režīmā, mēs domājam – nu atraus slūžas vaļā, nu būs plūdi un līdz griestiem pilns. Taču sāka pienākt ziņas arī no Rīgas kolēģiem, ka tas spararats ir apstājies. Jāsāk publiku atkal pieradināt, kā pirms divdesmit gadiem, – cik tas ir kolosāli būt koncertā. Rēzeknes “Gorā” ir līdzīgi ar apmeklējumu, un koncertzāles vadītāja Diāna Zirniņa saka, ka viņu apmeklētāji, ļoti izglītoti cilvēki, neko nesaprotot, ko var un ko nevar, kas tas par sertifikātu, kur to dabūt. Spama apjoms no valdības un medijiem un izmaiņu blīvums ir bijis tāds, ka visi ir noguruši. Sabiedrība nav gatava un nogaida, līdz putas nostāsies,” pauda orķestra vadītājs.

Biļešu kontrolē bijuši pārpratumi saistībā ar sertifikātu derīgumu. “Cilvēks izrēķina dienas pēc otrās vakcīnas, nopērk biļeti 14. dienā, taču sertifikāts stājas spēkā 15. dienā. Bija situācija, kad līdz derīgam sertifikātam bija palikušas četras stundas,” atklāja U. Lipskis.

Festivāls turpināsies augusta beigās ar Gijas Kančeli mūziku, “Xylem Trio” un uzlecošo Gruzijas džeza zvaigzni Lizu Kereselidzi. Kopā ar LSO un maestro Gintaru Rinkeviču dziedās pasaulē pieprasītais tenors Aleksandrs Antoņenko. Vispirms jau esot cilvēkiem jāstāsta, ka “te pa galvu nesit”, par iecerēm vairāk popularizēt koncertu apmeklēšanu teica U. Lipskis.

“Vairāk gaidām to, kad oficiāli tiks atļauts jaukts režīms, teiksim, parterī vakcinētie un balkonā nevakcinētie vai otrādi. Un lai vakcinētajiem nav vasarā jāsēž maskās, lai viņi var aiziet vīnu vai ūdeni kafejnīcā nopirkt.

Arī bērni – kāpēc piecpadsmitgadīgais nevar klausīties tik labu mūziku?” pauda orķestra vadītājs.

Publikai paliekot cerības kādreiz Liepājā dzirdēt Maiju Kovaļevsku un Armandu Ābolu, kuru koncertus nācās atcelt. “Mēs noteikti nepadosimies, bet festivāls nākamā gada martā jau ir saplānots citādi, tajā ir akcents uz latviešu mūziku un vokālam nav tāda loma. Visdrīzāk aicināsim mūziķus atsevišķi, jo atvest katru no savas valsts ir ļoti liela greznība, ko var atļauties tikai Zvaigžņu festivālā,” norādīja U. Lipskis.

18Skatīt galeriju