Mūziķi cēla godā Latvijas 20. gs. lielākos simfoniķus, turpretim mūsdienīgi aizrautīgu dzirksti piešķīla Zigmara Liepiņa Klavierkoncerta pasaules pirmatskaņojums.

Programma tika atklāta ar atmodas laikā tapušo Ādolfa Skultes Devīto simfoniju, kura tiek uzskatīta par komponista daiļrades vainagojumu. Pats autors tai devis pavārdu “Dramatiskā”.

Koncerta otrajā daļā Jāņa Ivanova simfoniskajā tēlojumā “Lāčplēsis” izgaismojās Raiņa lugas “Uguns un nakts” motīvi.

Svētku kulminācijā orķestrim uz skatuves pievienojās pianists Andrejs Osokins, kuram Zigmars Liepiņš uzticējis sava Klavierkoncerta pirmatskaņojumu.

Pats komponists atklājis, ka šim koncertam varētu uzrakstīt apakšnosaukumu “Pašportrets”, respektīvi, darbā atklājas visas rakstura īpašības, ko viņš pats saskata sevī.

Pēc stāvovācijām komponists uz skatuves pieteica jau laikus apsvērtu muzikālo piedevu šim brīdim: “Gribu turpināt ar vēl trakāku klaunādi.

Uz divām minūtēm es jums piedāvāju noklausīties darbu, kurā ir dikti maz no manis, bet ir vairāk tādas stilizācijas un parodija par to, kāds ir mūziķa dzīves gājums.

Sākumā viņš piedzimst, un pa priekšu ir “es”, pēc kāda laika rodas “es un Mocarts”, tad kādu laiku vēlāk ir “Mocarts un es”, un dzīves noslēgumā paliek Mocarts, līdz ar to šis gabals tā arī saucas – “Uzvar Mocarts!””