liepajniekiem.lv
Personība, mūziķis, kuru daudzi uzskata par kašķīgu un paštaisnu, par kura “ņemšanos” pasmaida un kuru bieži nesaprot.
20. augustā Patentu valde reģistrēja preču zīmi “Līvi”, un tās īpašnieks tagad ir Juris Pavītols.
– Pastāsti, kā tu nodibināji grupu “Līvi”!
– Šī būs īsā versija par laiku pirms gadiem piecdesmit, kad man radās iespēja dibināt grupu. Izdarīju to, un visi zināja, ka Jurim Pavītolam ir sava grupa, viņš ir tās vadītājs ar visiem pienākumiem un tiesībām.
Pirmā uzstāšanās notika 1972. gadā. Sastāvā bez manis vēl bija Tālis Marhilevičs, Raimonds Gabaliņš un Inga. Ieguvām 1. vietu Liepājas skatē.
Pēc pusotra gada jau kā “Līvi” kopā ar brāļiem Viktoru un Egilu Zakoviciem un Valdi Skujiņu bijām trešie labākie Latvijā.
Tālim mūzikas skola neļāva grupā spēlēt, viņa vietā vienubrīd spēlēja Ritvars Knesis, arī Aivars Hermanis.
Abās programmās spēlējām manas dziesmas, cits neviens nerakstīja.
1974. gada rudenī grupu izformēju, jo Viktors devās uz Rīgu mācīties Mākslas akadēmijā, Aivars uz restorānu “Jūra”, Skujiņš uz sērkociņu fabriku, bet es pēc auto avārijas – uz slimnīcu.
1976. gada jūlijā toreizējā “Sarkanā metalurga” kultūras nama direktore Ausma Groduma mani pieņēma darbā par pulciņa vadītāju, un es sāku meklēt jaunus mūziķus grupai “Līvi”.
Nosaukumu saglabāju, un Liepājas Kultūras nodaļas vadītāja Marta Mūrniece parakstīja attiecīgu papīru.
– Tolaik visu vajadzēja apstiprināt…
– Manas grupas jeb ansambļa “Līvi” nosaukumu apstiprināja 1973. gadā. Vispirms Liepājas Kultūras nodaļā, pēc gada arī Kultūras ministrijā.
Uzrunāju Ēriku Ķiģeli, kurš bija ieradies no Saldus, paaicināju bijušo “2xBBM” bundzinieku Andri Krūziņu.
Ēriks bija uzodis, ka Metalurgu kultūras pils direktorei ir dēls, un ieteica man viņu sameklēt, noderēšot. Jānis Grodums piekrita ar noteikumu, ka rakstīšu viņam notis, ko cītīgi arī darīju.
– Kad tevi atlaida no grupas “Līvi” vadītāja amata?
– Pēc piecarpus gadiem. 1981. gada novembrī pēc koncerta Jelgavas kultūras namā ar toreizējā LPSR kultūras ministra Kaupuža pavēli. Pēc kāda kārtīga partijas cilvēka sūdzības.
Viņam nebija paticis tas, ka jaunieši rokmūzikas iespaidā kāpa uz krēsliem un vicināja virs galvām žaketes.
Taču galvenās bija divas lietas. Pirmā – tas, ko es koncertā teicu, ka starpbrīdis būs īsāks, jo cigaretes un tepiķi kļuvuši dārgāki, un pīpēsim mazāk. Otrā – kaitīgā dziesma “Vairogi”.
Pēc tam “Līvi” vairs nedrīkstēja spēlēt manas dziesmas, es nedrīkstēju iet pie mikrofona. Manā vietā par vadītājiem iecēla Juri Jakovļevu un Ēriku Ķiģeli. Ko darīt?
Grupa palika, bet vēl pēc gada no grupas un Liepājas biju spiests atvadīties. Vēlāk uzzināju, ka mūziķi pie direktores runājuši, ka jāmaina nosaukums, jo dibinātājs un vadītājs Pavītols ir prom.
Taču tikko “Mikrofona” aptaujā labu vietu bija ieguvusi dziesma “Zīlīte”. Tad jau jāturpina kā “Līviem”. Pavītols pats vainīgs.
– Kad izdeva “Līvu” pirmo disku?
– Diski nāca vēlāk. Problēmas bija agrāk. Tieši par tām man tā bēda…
Zīmīgi, ka līdz pat kādam 1983. gadam ansambļa vadītājs nedrīkstēja programmā likt vairāk par divām savām dziesmām, tāpēc sāku rakstīt ciklus.
1978. gadā uz Liepāju atbrauca TV auto ar “Menueta” vadītāju Jāni Blūmu kā skaņu režisoru. Bija dzirdējuši kaut ko par mums.
Blūms sāka vētīt manas dziesmas. “Zemgaļu kara dziesma” nederēja nosaukuma dēļ. Ievads “Līviem” – roks neder, arī teksts divdomīgs.
“Diadēma” neder, jo teksta autors ir tobrīd no universitātes izslēgtais Leons Briedis. Taču tieši šai dziesmai pieder savdabīgs rekords.
Poligrāfiķu klubā 1979. gadā Jāņa Šipkēvica diskotēkā to spēlējām deviņas reizes pēc kārtas. “Vairogi” – Die’s pasarg! Palika “Lūgums” ar Māra Čaklā tekstu.
Kad 1980. gadā Ēriks piedāvāja “Līvus” apvienot ar viņa grupu “Korpuss”, sapratu, ka repertuāra problēma mazināsies, jo viņš arī bija sācis rakstīt dziesmas.
TV un radio gan mūs tuvumā nelaida. Tāpēc Grodums grupai “Credo” uzdāvināja savu pirmo ziņģi.
– Tevis rakstītās dziesmas tolaik palika publikai nezināmas.
– Jā, tā notika. Kad vēl nesenā pagātnē “MicRec” izdeva Ainara Virgas sastādītās 50 grupas “Līvi” labāko dziesmu notis, tur nebija nevienas ne manas, ne Igo dziesmas.
Es pajautāju Guntaram Račam, kā gan tā vienatnē drīkstēja rīkoties, jo grupas dibināšanas laikā viņi abi bija tikai sešus septiņus gadus veci.
Račs atbildēja, ka dziesmu sarakstu sastādījis Ainars Virga un ka manas dziesmas laikam jau nav bijušas populāras, un neviens arī viņam nekad neesot jautājis, kāpēc tajā nav nevienas Pavītola dziesmas…
“Līvi” sāka svinēt jubilejas vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai būtu kāds notikums. Otrkārt, lai būtu alga.
Tas, ka jubilejas tiek svinētas nepareizā mēnesī un pat gadā, bija pakārtots jautājums. Publika taču nepārbaudīs.
Tikai smieklīgākais ir tas, ka pēc fakta tika svinētas nevis “Līvu” jubilejas, bet mana pieņemšana darbā Metalurgu kultūras pilī!
Uz divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit gadu jubilejām aicināts netiku ne uz skatuves, ne pasēdēt zālē…
To, ka notiks jubilejas koncerti, vienmēr uzzināju no reklāmām. Vai biju skumīgs, ka mani kā grupas dibinātāju uz tādām reizēm neaicina un nepiedalos ar kādu no savām dziesmām?
Diez vai “skumīgs” būtu īstais vārds. Drīzāk sajutu pret sevi vērstu tādu kā nihilismu, kam ilgi nespēju noticēt, jo iemeslu pat līdz šim neesmu saskatījis. Tā nu manī kaut kas pa šiem gadiem sāka krāties, tas gan…
– Pirms vairākiem gadiem Liepājas muzejā bija izstāde par grupas “Līvi” vēsturi.
– Atklāšanā biju klāt, un ļaudis sāka atcerēties, ka “Līvi” ir senāki un bijis arī tāds Pavītola laiks.
Runājot par brīnišķīgo objektu “Spoku koks”, arī citus, ne tikai mani izbrīna fakts, ka pie šī grupai veltītā objekta gadiem ilgi skan tikai četras Ainara dziesmas.
Sapulcē, kura par objekta projektu notika Rīgā un kurā bez manis piedalījās Elita Veidemane, Igo un Maija Kalniņa, tika nolemts, ka skanēs katra bijušā un esošā grupas autora dziesmas.
Kas panāca pretējo, nezinu, taču ir cerība, ka kaut kas mainīsies.
Vēl nepieņemamāks man ir fakts, ka tur skan dziesma “Dzelzsgriezējs”, kas savulaik tika veltīta sarkanajam komisāram, Ļeņina un F. Dzeržinska līdzgaitniekam Jānim Rudzutakam. Arī tas vēl nav tas kliedzošākais!
Dziesma nav peļama, bet nelaime tā, ka šo dziesmu ar Valda Grēviņa vārdiem Ainars veltīja Rudzutakam 1988. gadā, kad nekam sarkanam vairs nevajadzēja klanīties. Bet “Līvi” sarkanajam komisāram velta skaņu plati!
Jājautā, vai mums godaprāts ir kas līdzīgs sviestam?
– Tava pārliecība ir, ka grupa “Līvi” beidza pastāvēt tajā brīdī, kad mūžībā devās Jānis Grodums?
– Jā. Vairākas reizes grupas darbība jau bija beigusies arī pati no sevis. Grodums ar Pūpolu spēlēja dāņu kafejnīcās un klubos, Ainars prom Amerikā, mēs ar Jaķīti, Daini Virgu, Tomasu Kleinu mēģinājām veidot rokklubu un studiju.
Tajās reizēs gan Guntars Mucenieks, gan Aivars Brīze man prasīja, vai es nedomāju atjaunot “Līvus”. Uz to atbildēju, ka tas nav iespējams mirušo grupas dalībnieku piemiņas dēļ.
Kad “MicRec” izdeva atmiņu CD “Līvi Zelts”, notika arī tam veltītie koncerti, kurus izjauca pēkšņi no ASV atbraukušā Ainara projekts “Līvi atkal kopā”.
Kad Grodums mūs atstāja, arī Ainars laikam beidzot saprata, ka “Līvi” ir beigušies, taču pēc gadiem septiņiem grupa “Līvi” pēkšņi izdod CD!
Neapšaubāmi, ka pēkšņums ir labākais veids, kā apklusināt iespējamus jautājumus.
Tāpēc, kad no radio uzzināju, ka grupa atsākusi darboties, man radās neizpratne: nu kā tā?!
Protams, neskriešu uz redakciju, nebļaustīšos, jo koncerti jau izsludināti. Man arī neviens no preses vai radio nekad neko nav jautājis.
Ja godīgi, tad īsti nemaz neizprotu, kāpēc Ainars ir darījis visu, lai grupas “Līvi” pirmos desmit drūmākā sociālisma un komunisma darbības gadus, ja ne izsvītrotu, tad vismaz padarītu nemanāmus, grupas vēsturē noklusētus.
Tad nu “Līvi” paši tagad ir vēsture, to es autoritatīvi paziņoju kā grupas dibinātājs. Tā nav nekāda atriebība, taču nu man vienreiz tiešām pietiek!
– Esi mēģinājis ar Ainaru Virgu parunāties klātienē?
– Gribēju un mēģināju, viņš no tikšanās atteicās. Aicināju viņu svinēt 50 gadu jubileju kopā ar īstajiem, vēl dzīvajiem grupas “Līvi” mūziķiem. Saņēmu atbildi: “Kad tad īsti tie “Līvi” ir dibināti? Un priecīgu svinēšanu!”
Nebiju vienīgais izbrīnītais, kad Ainars pēc septiņu vai astoņu gadu pauzes pēkšņi sāka atjaunot grupu, saucot to par “Līviem”.
Toreiz viņam publiski maigi aizrādīja daudzi Latvijā populāri ļaudis.
Vienu brīdi Ainars savu mūziķu sastāvu nodēvēja par “Virga Hard Orchestra”, taču cilvēki uz to negāja, kaut spēlēta tika tā pati programma.
Nekad neesmu noliedzis, ka Ainars daudz devis “Līvu” attīstībai, taču grupa vispirms ir cilvēki. Konkrēti cilvēki, nevis kūku veikals, kurā mainās konditori.
– Vai bija arī tāds pēdējais piliens pirms došanās uz Patentu valdi?
– Radio dzirdēju sarunu ar Jāni Buķeli. Viņam kaut ko prasīja par “Līviem”. Atbildi citēšu aptuveni, jo viņam nemaz nebija skaidrs un arī diži neinteresēja, cik īsti “Līviem” gadu – četrdesmit, piecdesmit. Tas viņam esot vienalga. Lai tik nākot viņu un “Līvus” klausīties, būšot jautri! Rokenrols! Un tāds sevi dēvē par līvu?!
Domāju, jebkurš drīkst izpildīt Ķiģeļa, Groduma vai pat manas u.c. dziesmas, bet tas nenozīmē, ka izpildītāji sevi var saukt par grupu “Līvi”.
Teikšu pavisam atklāti, ka nebija viegli doties uz Patentu valdi apstiprināt to, kas vismaz morāli pieder man jau no sākuma. Pirmā reize, kad to gribēju darīt, notika laikā, kad Latvijā vēl bija lati.
– Tikt pie apliecības bija viegli?
– Nebija grūti. Tagad grūti pierast, ka nosaukums ir preču zīme. Iespējams, pārsteidzos, feisbukā ierakstīdams frāzi par iespējamām tiesvedībām. Vienam otram tas bija kā bullim sarkana lupata.
Sākās komentāru vētra.
Nevajadzēja iesaistīties, rakstīt atbildes naidīgajiem komentāriem. Dažas personas feisbukā ļoti gānījās.
Tās esmu uzaicinājis uz savu šī procesa noslēguma koncertu “Tavai un manai brīvībai”, kas 8. novembrī, pirms valsts svētkiem, notiks koncertzāles “Lielais dzintars” kamerzālē. Būšu kopā ar dēlu Matīsu.
Lai niknie komentētāji atnāk, došu viņiem vārdu koncerta laikā, lai brīvi un atklāti pasaka klātienē, ko nu katrs grib teikt.
– Stipra nacionālā pārliecība vienmēr bijusi tava iezīme.
– Jaunībā jau viss notika vairāk neapzināti, līdz pieņēmās spēkā. Jau tas vien, ka savai grupai devu nosaukumu “Līvi” tālajā 1973. gadā, bija zināma ķecerība.
No piecām reizēm, kad gribēju tikt “Mikrofona” aptaujā, trīs gadījumos manas dziesmas aizliedza, to dažādi motivējot.
Ja neskani tolaik vienīgajā radio un TV, tevis nav vispār!
– Kāpēc nosaukumu uztvēra kā ķecerību?
– Padomju nomenklatūrai un visvairāk jau partijai viss, kas nesaistījās ar padomju tautas veidošanu, bija kā dundurs zirgam zem astes.
– Taču lielai daļai sabiedrības “Līvi” tomēr saistās tieši ar Ainara Virgas, nevis tavu vārdu.
– Bet, protams! Izdevniecība “MicRec” izlaidusi septiņus albumus, un tad vēl ir šo dziesmu izlases.
Gadu desmitiem ilgi tas kultivēts, bijusi ieinteresētība no dziesmu vārdu autora un Ainara skolas biedra Rača puses.
Mūzika, plates ar konkrētu autoru un dziesmu vārdu rakstītāju tekstiem ir bizness.
– Tev patīk būt uz skatuves?
– Neteikšu, ka ne. Aktieriem patīk būt uz skatuves? Mūziķiem tāpat.
Bet atrasties uz skatuves nav primārais. Galvenais ir, ko tu vēlies pateikt. Sevi neuztveru kā komponistu, bet gan kā dziesmu autoru.
– Kā vērtē mūsdienu populāro latviešu mūziku?
– Ja cilvēkiem patīk, viss kārtībā. Visiem jādzīvo, vajag naudu, un tad jāpiedāvā tieši tas, ko publika grib. Loģiski un saprotami.
Tā notiek – sākumā strādā, lai radītu popularitāti, pēc tam ievāc darba augļus. Ja grupa vai mūziķis tikai vāc augļus, neko īpaši jaunu vairs neradot, tad gan vairs nav labi.
– Pastāsti par saviem bērniem!
– Man viņi ir trīs. Jurģis dzīvo Valmierā un strādā tieslietu sistēmā. Matīss darbojas kafijas biznesā un ar mūziku. Zane ir psiholoģe, psihoterapeite. Ir septiņi mazbērni.
Kad visi ierodas, jāsāk domāt, kā kuru sauc!
Savā mājiņā Grobiņā cenšos visus savākt kopā, bet bieži tas nesanāk. Redzēs, kuram no viņiem un vai vispār būs interese par mūziku.
Pats tagad esmu pensionārs, kurš divas reizes nedēļā vēl brauc uz Priekules Mūzikas skolu bērniem mācīt ģitāras spēli.
23 gadus nostrādāju Liepājas Universitātē, man ir divi maģistra grādi. Pašreiz beidzu gatavot vēl vienu grupas “Līvi” plati ar mūziku no septiņdesmitajiem gadiem.
– Vari atklāt, kas bijuši tavi galvenie stūrakmeņi, principi dzīvē?
– Savulaik saviem bērniem teicu: “Nekad nemelojiet un nekad nezodziet.” Lai cik grūti. Tie ir arī mani stūrakmeņi. Jebkurā jomā.
Kādreiz Tautas frontē darbojos valodas komisijā. Tur esmu bijis diezgan neiecietīgs.
Ilgi biju lepns, ka esmu latvietis, bet nepateikšu, kurā brīdī sāku to zaudēt, nonivelēt.
Sapratu, ka latvieši spēj būt diezgan lieli ņergas… Arī tajā, kas attiecas uz dzimto valodu, tās lietošanu. Starp trim Baltijas valstīm šajā ziņā, šķiet, mēs esam tie vājākie. Okupācija darījusi savu, pensionāri okupanti joprojām te ar visām ģimenēm dzīvo.
Skatījos vienu igauņu seriālu, līdzīgu mūsu “Likteņa līdumniekiem”. Tur viens igaunis otram jautāja: “Kā tu tā varēji? Tu taču esi igaunis!” Vai mēs, latvieši, otram varētu tā pateikt?
– Kas ir tas, ko sev vēlies? Ko kāro tava sirds?
– Veselību. Vēl gribētos trešo reizi aizbraukt uz ASV un apskatīt Lielo kanjonu. Un lai beidzas tā “Līvu” skandalozā tēma.
– Vai tas ir iespējams?
– Turpmākos desmit gadus neviens vairs nevarēs uzstāties, saucot sevi par grupu “Līvi”. Bet varēs vēl nospēlēt pēdējos koncertus, kas bija sarunāti pirms Patentu valdes lēmuma pieņemšanas.
Lai Virga turpina spēlēt savas dziesmas ar savu ansambli. Bet tā vairs nebūs grupa “Līvi”. Vienkārši katram jābūt savā plauktiņā, jābūt savā vietā.
Apzināti cilvēks ceļ māju vai nopērk mašīnu, apzināti runā pa telefonu. Bet apzināti atņemt otram to, kas nav tavs, nav labi. Tā neesmu ar mieru!
Citāts
“Ainar, tevi uzaicināja grupā Ērika vietā 15 gadus pēc grupas dibināšanas, (…), tāpēc domāju, ka neviens tev neliedz dibināt savu grupu un dziedāt gan tava “Līvu” laika, gan jaunākas dziesmas, bet tev kā ienācējam grupā nav morālu tiesību vēlāk savākt mūziķus un nosaukt tos NE SEVIS dibinātas grupas vārdā (un ne tik to vien)! Tas ir, kā pats bieži mīli teikt, smieklīgi, kaut patiesībā tā ir visprastākā lielummānija un cinisms!”
Ieraksts J. Pavītola feisbuka kontā
Vizītkarte
Juris Pavītols
- Mūziķa karjeru sāka Liepājā 1966. gadā, nodibinot grupu “Jolanta”.
- Grupu “Līvi”, “Saime”, “Spicie zēni”, “Komersanti”, “2 Juri” un Pavītola kapelas dibinātājs un dalībnieks.
- Mūzikas skolotājs, vieslektors.
- Tētis meitai Zanei, dēliem Matīsam un Jurģim, vectētiņš septiņiem mazbērniem.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
