Liepājā ar savu personiskāko koncertu atgriežas dziedātāja Linda Leen. Koncerts “Dziesmas mīlestības valodās. Akustiskā versija”, kas notiks 4.oktobrī Liepājas teātrī, ir turpinājums mākslinieces akustiskajai tūrei gada sākumā. Ko klausītāji varēs tajā dzirdēt, intervijā portālam liepajniekiem.lv pastāsta pati māksliniece.

– Ar kādām sajūtām atgriežaties Liepājā?
– Šī ir pilsēta, kurā es varētu dzīvot. To nospriedu pagājušā gadā, kad diezgan daudz laika pavadīju šeit kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri, gatavojot albumu “Ziemasskaņas”. Biju pārsteigta, cik Liepājā ir daudz skaistu māju. Šeit ir brīnišķīga, veclaicīga arhitektūra. Kaut ko tādu ārpus Rīgas var ieraudzīt reti. Vide man ir ļoti svarīga – gan cilvēki, gan atmosfēra, gan skaistas vietas.

– Koncerts notiks Liepājas teātrī. Kāpēc ne citur?
– Es vienmēr esmu ļoti vēlējusies uzstāties Liepājas teātrī. Kaut kad ļoti sen kādā korporatīvā pasākumā esmu kāpusi uz šīs skatuves, taču toreiz bija citas sajūtas, citas vērtības. Akustiskās tūres ietvaros, kas notika šā gada sākumā, uzstājos daudzās Latvijas pilsētās, un man šķiet, ka vislabākais koncerts bija Daugavpilī, jo tas notika teātrī. Tas tiešām ir savādāk, jo te ir lielu cilvēku – aktieru un režisoru – atstāta enerģija. Un es vēlos piedalīties, būt daļiņai no šīs enerģētikas. Ceru, ka varēšu, atskatoties uz savu mūžu, kādreiz teikt: “Jā, es biju un esmu liels cilvēks.” Man šķiet, ka katrs cilvēks ir liels, ja viņš rada kaut ko jaunu, oriģinālu. Un caur teātra cilvēkiem un mūziķiem to visvairāk var redzēt, pat sataustīt. Es tiešām ļoti cienu teātra mākslu, un man ir liels gods dziedāt šeit.

– Ko klausītāji varēs dzirdēt?
– Dziesmas mīlestības valodās akustiskā versijā. Piedalīsies tikai divi cilvēki – es un ģitārists Kaspars Zemītis. Jau ilgi strādājam kopā, un beidzot esam realizējuši senu, senu sapni par koncertprogrammu divatā. Man patīk akustiskie koncerti, jo tad varu beidzot nedziedāt skaļi (smejas). Un parādīt savas balss nianses, krāsas. Parādīt savu juteklisko, dvēselisko pusi, jo man, kā māksliniekam hameleonam, ir ļoti daudz puses. Jāsaka, ka tas ir mans personiskākais koncerts. Galvenais būs dziesmu saturs – stāsti par mīlestību sešās skaistākās pasaules valodās – latviešu, krievu, angļu, portugāļu, franču un spāņu. Būs arī manis komponētas dziesmas, taču pārsvarā – pasaules mīlas klasika pārsteidzošās versijās, ko esam izveidojuši abi kopā. Šī ir mana mīļākā programma, kas jebkad bijusi. Tās laikā varu runāt ar klausītājiem un nesteidzīgi izbaudīt šo tuvību. Pats galvenais, ko šajā koncertā gribu realizēt: lai cilvēki tvertu ne tikai dziesmas formu, bet arī saprastu tās stāstu. Un teātrī tas ļoti piedien, jo cilvēki nāk ielūkoties citu dzīvēs, citu cilvēku stāstos.

Koncerts ir sadalīts trīs saturiskās daļās. Vidējā – kaislīgā – man pašai ir vismīļākā, jo šobrīd šīs jūtas manī vibrē visvairāk.

Uz Liepāju šo koncertprogrammu vadam tikai tagad, jo pavisam nesen bija izskanējis koncerts ar Liepājas Simfonisko orķestri.

– Kāpēc tapa tik personisks koncerts?
– Vieglāk ir pievērst cilvēku uzmanību ārišķīgām lietām. Iedziļināties ir grūtāk, bet abas lietas ir svarīgas. Tas saistīts ar izmaiņām manī pašā, kāpēc koncerttūre sanāca tik personiska. Sapratu, ka var ne tikai smuki izskatīties un smuki nodziedāt, bet ar savu mūziku var likt cilvēkiem domāt un pat raudāt. Tāpēc brīžiem bija tā, ka, beidzoties dziesmai, iestājās klusums. Aplausi atskanēja pēc pusminūtes, jo cilvēkiem bija nepieciešams laiks, lai atgūtos. Šovasar man palika 31 gads, un tas ir tāds pārdomu laiks, kad izvērtē, vai esi ko nozīmīgu padarījis, kas tevi sagaida turpmāk. Tu sāc visu redzēt patiesāk. Un arī par to ir dziesmas – par šo patiesības mirkli, kas ne vienmēr ir  salds, bet vērtīgs gan.

– Vai nav bail tik ļoti atvērties klausītājiem?
– Es neredzu citu vērtību mākslinieka daiļradei. Ja viņš neatstāj pēdas cilvēka dvēselē, tad tā ir tāda vēja pūsma, kas atnāk un aiziet. Neredzu jēgu ieguldīt darbu, ja tas nepaliek. Tas cilvēkos paliek enerģijas veidā, tāpēc sevi uz skatuves netaupu, jo enerģija rada enerģiju. Tas turpina dzīvot cilvēkos. Kamēr varēšu tā sevi dedzināt, tikmēr dedzināšu. Kad vairs nevarēšu, tad uz skatuves nekāpšu.

– Centrālā koncerta tēma ir mīlestība. Kāpēc?
– Veidojot koncertus, sapratu, ka lielākā daļa dziesmu, ko izpildu, ir par mīlestību. Tā var būt dažāda – uz mīļoto, Dievu, mākslu, bērnu, vecākiem, dzimteni… Un tas ir lielais spēks, kas virza cilvēkus un kas liek dzīvot. Pieļauju, ka ikvienam bijušas domas, kāpēc esmu šajā pasaulē. Mīlestība ir unikāla, tā vienmēr nodarbinās cilvēku prātus. Tāpēc šī tēma ir tik iedvesmojoši liela. Tā neizsīks, tāpat kā cilvēks, kurš patiesi mīl un ir mīlēts.