Privātkolekcijas mēdz būt dažādas. Kādam tās ir impresionistu gleznas, kādam citam – kaķīšu figūriņas, bet noteikti viena no neparastākajām kolekcijām pieder Gatim Štokmanim. Pāvilostas bibliotēkā vienu skapīti līdz jūnija beigām aizņem sirdsmājiņas un podi, un izstādes nosaukums ir “Vieta, kur pat ķeizars kājām iet”.

Pats Gatis smej, ka viņa sieva labāk atceroties, kā apmēram pirms 10 gadiem kolekcija aizsākusies. Mamma uzdāvinājusi krājkasīti ķemertiņa formā. Šādas mantiņas Latvijā esot populāras un viegli pieejamas: “Ja zina, ko vērot, tad redz. Ja nezina, tad arī neievēro.” Kāpēc mājās uzradās nākamā sirdsmājiņa, kolekcionārs vairs nezina, bet kopš tā laika Gatis visiem piesaka, lai nedāvinot neko, bet lai atved kādu ateju no ārzemēm. “Tās nav tualetes, bet lauku atejas, tā latviski arī ir. Bet atrast un atvest nav tik vienkārši, jo to nemaz tik daudz nav. Vairākas ir no Ukrainas, jo postsavienības valstīs cilvēki zina, kas tas ir. Nesen meita no Francijas atveda. Kolekcijā ir atejas no Slovākijas, no ASV. Latvija visa ir izpirkta; kādas šeit bija, tādas visas man ir, citu variantu nav. Ukrainu arī esmu izpircis, ir 4–5 ateju veidi no turienes. Liepājā ir populāri zobu bakstāmo turētāji, arī tos visus dažādās krāsās esmu nopircis. Ir podiņš no Īrijas, bet tādi mani mazāk interesē. Kolēģi no Pāvilostas pilsētas kultūras nama amatierteātra pa šiem gadiem zina manu aizraušanos un dāvina dzimšanas dienā pašdarinātas atejas, piemēram, tamborētu. Kultūras nama vadītāja pati ar savām rokām vienu keramikas sirdsmājiņu man uztaisīja,” klāsta Gatis.

Ļoti daudz jau to eksponātu neesot, ap 15. Internetā varot iegādāties daudz un dažādas atejas, bet kolekcionāram tas neesot saistoši. Interesantāk ir saņemt dāvanas vai pašam uzmeklēt. “Tā jau ir, ka tās ieraudzīt nav viegli, ir speciāli jāmeklē vai nejauši jāuzskrien virsū. “Gerkenā” esmu atradis salvešu turētāju tualetes formā, “SportsDirect” tādu zilu atrada sieva, pat nezinu, kam tā domāta, taču bija iegādājama. Eiropā jau tādas nepazīst, tāpēc biju pārsteigts par Franciju. Pilns plaukts nekad man nebūs, jo šīs lietas ir tik specifiskas. Dažkārt paprasu koka darinātājiem, kāpēc nav tualetes, un tad viņi brīnās,” atzīst G. Štokmanis.

Lai arī daļai suvenīru ir praktisks pielietojums, Gatis ne salvetes, ne atslēgas savās atejās neglabā. Kolekcija stāv pirtiņas priekštelpā kopā ar citām sīkām lietiņām, kuras tur iederas, piemēram, lukturīši un ķipīši. “Pirtīs jau parasti kaut ko piekarina pie sienas – vācu ķiveres un visādas muļķīgas mazas lietiņas no Ukrainas. Daudz jau nav, kādi trīs plaukti. Mājās man viss ir saspiestā veidā, bet bibliotēkā atejas ir skaisti izliktas,” saka Gatis. Īstas un tiešajām funkcijām izmantojamas atejas pie pirts gan nav, jo neesot kur: “Laukos tāda sirdsmājiņa ir laba lieta, bet nav man sētā tik daudz vietas.”

Ikdienā Gatis strādā būvniecības jomā, darbs pārsvarā ir Liepājā un “visu laiku uz riteņiem”. Hobiji ir teātra spēlēšana un tautas dejas vidējās paaudzes kolektīvā “Vērgalīte”. Uz Jāņiem ik gadu top jauna izrāde – kāda komēdija, kurā nekas daudz nav jādomā un meitenes māna puišus, šogad 23. jūnijā būs skatāms iestudējums “Nekur tā neiet kā pasaulē”. “Ja nevar paspēt, tad kaut kas nav saplānots pareizi,” uzskata Gatis Štokmanis.