Liepājas teātra sezonas
izskaņā tapušas divas izrādes, kurām kostīmus veidojusi
māksliniece Ilze Vītoliņa. Tā kā izrāde “Lielais Getsbijs”
bija viņas pēdējais darbs sezonā, galvā jau rosās domas par
atvaļinājumu. Radošs darbs atņem daudz iekšēja spēka, atzīst
teātra kostīmu modelētāja.

Stabila radošā
komanda

Pirmoreiz
aktierus Liepājas teātrī Ilze Vītoliņa tērpusi 2006. gadā
izrādē “Dāma bez kamēlijām” un kopš tā laika pie
mums regulāri turpina veidot kostīmus. Šosezon tapuši tērpi trim
izrādēm – “Sasodītais sarkanais mēness”, “Dekamerons
SPA stilā” un “Lielais Getsbijs”, bet nākamajā
māksliniece strādās pie veselām četrām. Taču pēdējo gadu
lielākais radošais lidojums – kostīmi muzikālajai izrādei
“Pūt, vējiņi!” – vēl nav pārspēts. Ja citām
izrādēm ir vēsturiska konkrētība, tad muzikālajā iestudējumā
māksliniece ļāvās fantāzijai. “Savā ziņā vienkārši un
tomēr sarežģīti, jo Kārļa Lāča mūzika diktēja noteikumus,”
atgādina I. Vītoliņa. “Un tas ir apbrīnojami, ka mūzika
rada attēlu un man tikai no Dieva jāpārnes uz papīra un tas
jāizpilda materiāli. Tādā ziņā šis darbs man nekādu piepūli
neprasīja. Un tas nav mans nopelns, bet mūzikas.”

Astoņus no divdesmit
profesijā pavadītajiem gadiem māksliniece strādā Liepājas
teātrī, un viņai šeit ļoti patīk. “Visi apstākļi šeit
ir piemēroti, tādēļ arī ļoti daudzi man mīļi režisori šeit
strādā,” stāsta I. Vītoliņa un min, ka savukārt viņa
strādā tur, kur viņas režisori. Apstākļi darbam šeit esot ļoti
labi, tā ka Liepājas teātrim ir ļoti laba nākotne un resursi.
“Visu labāko domāju par šo teātri,” saka kostīmu
māksliniece.

Jautāta,
cik cieša ir sadarbība ar režisoriem un cik lielā mērā viņi
nosaka, kādi būs kostīmi, I. Vītoliņa smaida. “Režisori ir
pietiekami slinki. Viņiem ir vieglāk uzticēties kādam, daudz par
to nedomāt un paļauties. Tieši tāpēc jau komandas turas kopā.
Tu atrodi domubiedrus, ar kuriem strādāt, jūs uzticaties cits
citam, un viss, jo visu laiku skatīties uz pirkstiem prasa milzīgu
enerģiju,” māksliniece norāda uz ilgā sadarbībā
izveidojušās komandas priekšrocībām.

Stiprākas krāsas,
nekā jābūt

Divus
mēnešu pēc kārtas savas izrādes piedāvāja režisors
Dž. Dž. Džilindžers, līdz ar viņu šeit strādāja
arī I. Vītoliņa. “Dekamerons SPA stilā” ir izrāde
par mūsdienām bez vēsturiskas konkrētības, un tajā uzsvērts
sieviešu seksapīls. “Šeit vienkārši man bija iespēja
izpausties un parādīt pāris lietu, ko es māku skaisti uztaisīt,”
Ilze norāda, ka nav bijis sarežģīti, un atklāj, ka Agneses
Jēkabsones kleitas apakšmalas mīkstā detaļa ir īsta kazas āda.

Bet
iestudējuma “Lielais Getsbijs” kostīmu tapšanā par
izejas punktu izmantota 20. gadsimta 20. gadu mode, kaut
arī stilizēta. “Protams, divdesmitie gadi ir ļoti skaists
laiks modes vēsturē. Bet šajā izrādē nācās mazliet pielikt
stiprākas krāsas, nekā tam būtu jābūt,” atklāj tērpu
autore un uzsver, ka vēsturiski šajā laikā dominē pērļainas,
dūmakainas, pelēcīgas krāsas, taču, tā kā režisora iecere
bijusi spraigāka, izrādē apzināti ieviests nevajadzīgi daudz
krāsu. “Kostīmi nav tuvi oriģināliem, tas viss ir izdomāts
un piedomāts,” viņa bilst, ka tērpi veidoti operetiski. Ja
būtu bijusi iespēja, viņa labprāt gan krāsās, gan siluetos tos
būtu veidojusi autentiskākus un tuvākus 20. gadsimta
20.gadiem.

Lai
gan košie tērpi uz skatuves atstāj iespaidu, to uzšūšanā
neesot nekā sarežģīta, saka kostīmu māksliniece. Tādu iespaidu
rada spīdīgie audumi, kuru fliteri un spožumi rada iespaidu, it kā
tie būtu ar rokām darināti, taču tie ir gatavi audumi. “Man
gribējās, lai izrādē valdītu spožums un spīdums, tāpēc
mērķtiecīgi skatījos, lai visi materiāli būtu spīdīgi,”
I. Vītoliņa atklāj, ka attiecīgais vēstures posms ir dēvēts
par sudraba laikmetu. “Te gan sudraba ir mazāk, bet spīdums
visam ir klātesošs,” viņa min.

Deizijas
Bjūkenenas zaļganās nokrāsas tērpus diktējusi scenogrāfija.
Mākslinieces sākotnējā iecere bijusi veidot Deizijas kostīmus
pelnu rozā vai rožainus. “Tas liktos raksturam atbilstošāk,”
stāsta Ilze. “Bet scenogrāfija iedeva sarkano toni, līdz ar
to, lai Deizija tajā visā nepazustu, man nācās uzdāvināt viņai
šo zaļgano krāsu. No otras puses, Deizijas vārds angliski nozīmē
margrietiņu, līdz ar to zaļais kā augs, kā zieds kaut kādā
veidā var sasaukties.”

Izrāžu
tērpu kopijas

Vai
atliek laika kaut ko radīt arī sev pašai? “Jā, dažreiz es
kaut ko sev uzmodelēju. Kad man galīgi nav ko vilkt mugurā, tad
šuvēja labprāt kaut ko uzšuj, bet es pārlieku neaizraujos.
Labprāt nopērku drēbes, ja ir iespēja,” Ilze salīdzina, ka
viņa ne tuvu tik daudz sev neveido tērpus, kā to mēdz darīt citi
kostīmu mākslinieki. “Kad kaut ko interesantu izdodas izdomāt
izrādei, tad es arī sev tādu tērpu varu uztaisīt,” stāsta
I. Vītoliņa un atminas, ka pavisam nesen izpildījusi kādu
pasūtījumu. “Kāda sieviete saistībā ar Dziesmu svētkiem
man pasūtīja kopiju no Ineses Kučinskas kostīma izrādē “Pūt,
vējiņi!”. Mēs gan drusku citādākā krāsā uztaisījām,
bet princips ir tieši tāds,” atklāj māksliniece.

Vaicāta,
vai rūpīgi seko līdzi kostīmu tapšanas gaitai, Ilze Vītoliņa
atbild, ka bez viņas tie vienkārši netop un, lai šuvējām tērpi
nebūtu jāpārtaisa, ir jādod precīzi uzdevumi. “Man ir
jāprot izskaidrot tā, lai darbs nebūtu jāpārtaisa,”
māksliniece pastāsta par darba specifiku. “Tās ir šaubas un
nemākulība, nevis šuvēju vaina, ja kaut kas ir piecreiz
jāpārtaisa. Taču, domāju, es pietiekami labi strādāju šajā
profesija un esmu to iemācījusies, lai nekas nebūtu jāpārtaisa.”

Lai
gan teātru sezona beigsies nākammēnes, I. Vītoliņas sezona
ir galā. “Lielais Getsbijs” bija sezonas pēdējā izrāde,
tāpēc tagad viņas domas jau pie atvaļinājuma. Tā kā radošs
darbs atņem ļoti daudz enerģijas, bet nākamajā sezonā atkal ir
daudz darba, tad ir jāatpūšas. Tiesa, māksliniekiem ar to nav tik
vienkārši. Pavisam drīz kostīmu dizainerei jānodod skices lielam
uzvedumam un vēlāk jau jāsāk prātot par nākamajiem darbiem. Lai
gan dažkārt darbs apnīk un nogurdina, kostīmu māksliniece
atbild: “Bet neko citu tik labi es nemāku.”