Pagājusī sezona mūsu Simfoniskajam orķestrim bija īpaša – tā ritēja 135 gadu jubilejas zīmē, kopš Liepājā dibināta pirmā filharmonija Baltijā. Šoreiz sezona bija neviendabīga – ar vairākiem spilgtiem koncertiem, bet arī zināmu neatbilstību situācijai un galvenokārt daudzām repertuāra problēmām.

Atklāšana un “Lielais dzintars”

Sezona sākās vēl pagājušā gada septembrī ar koncertu Latviešu biedrības namā. Vakara spilgtākā partitūra – Riharda Dubras 2. simfonija. Komponistu zinām kā garīgās kora mūzikas meistaru – ne velti par opusu “Te Deum” saņemta Lielā mūzikas balva. Šajā simfonijā R. Dubra labi apguvis bagātās orķestra iespējas un krāsas.

Un tad jau klāt brīdis, ko tik ilgi bijām gaidījuši. Orķestrim jauna mājvieta, klausītājiem krāšņa koncertzāle. Kā allaž svinīgos gadījumos, skan Ludviga van Bēthovena Devītā simfonija ar varenu kori balkonā un starptautisku solo kvarteta sastāvu. Ērika Ešenvalda klarnetes koncerts “Arktikas nakts vīzijas” valdzināja ar neparastiem tembriem un meistarīgu solista Inta Dāldera spēli. Cieņas žests pret Liepājas komponistu Agri Engelmani ar līdz šim nespēlēto opusu “Mūzika simfoniskajam orķestrim”. Un tomēr kremt doma par aizmirstajiem – Valdi Vikmani un Imantu Resni.

Džeza mūzikas fani to papilnam varēja baudīt diriģenta Jēkaba Ozoliņa jubilejas koncertā. Un, protams, tovakar fantastiskais Raimonds Pauls, kura rokās jaunais “Steinway” pārsteidza ar toņa dziļumu. Skaņas stabs burtiski tiecās augšup.

Kā tika solīts, dzirkstošu mūziku gribējās dzirdēt 31. decembra koncerta pirmajā daļā – Leonarda Bernstaina 2. simfoniju klavierēm ar orķestri “Trauksmes laikmets”. Londonā dzīvojošā pianista Reiņa Zariņa spēle ar dinamiskām un tonālām krāsām bija nevainojama. Tikai pats skaņdarbs ar savu nopietnību, pārdomām un dramatiskajām kulminācijām nekādi neiederējās šajā vakarā.

Zvaigžņu festivāls

Tagad diemžēl tāds pats kā daudzās citās vietās pasaulē. Ar lielākām vai mazākām zvaigznēm – cik nu budžets atļauj. Taču mūsu unikalitāte ir zudusi. Kaut arī tagad ir pirmšķirīgi instrumenti, mēs vairs neesam interesanti ne radio “Klasikai”, ne klaviermūzikas mīļotājiem Latvijā.

Aizķeras kājas jau atklāšanas koncertā, kuru nediriģē (!) orķestra galvenais diriģents. Viņa vietā – vācu kolēģis Matiass Manassi ar tādu kā pētījumu: Bēthovena jaunības opusu – 0 koncertu klavierēm ar orķestri, kura mūzika nav piemērota svinīgam atklāšanas koncertam.

Visu par labu vērš klavieru duets Jarons Kolbergs un Bišara Haroni, īpaši nākamajā vakarā kamerzālē. Tur ideālā saspēlē skan Šūberts, Prokofjevs, Izraēlas un Palestīnas mūzika.

Īsts zvaigžņu spožums jūtams kvinteta “Carion” koncertā ar asprātīgiem Egīla Šēfera komentāriem un ansambļa defilē. Patiesi fascinējošas ir Latvijas Radio kora balsis ar gluži sirreālu skaņas rašanos un  fantastisku tālāko veidojumu diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā.

Uz Zvaigžņu festivāla noslēguma koncertu pošas radio “Klasikas” brigāde, lai ierakstītu R. Kalsona vijoļkoncertu, taču atkal repertuāra maiņa… Tāpat A. Dvoržāka 9. simfonija gluži kā brīnumnūjiņa (labi skan, klausītājiem patīk) aizvieto agrāk paredzēto.

Lielās Piektdienas koncerts neliek vilties. Tas ir Gijas Kančeli vokāli instrumentālais opuss “Styx” – upe, pār kuru Hārons ved mirušo dvēseles. Spēcīgu kontrastu bagāta partitūra – maestro Māra Sirmā rokās. Katra nots rūpīgi izauklēta, savā vietā un nekur citur, jūtams pamatīgs darbs.

Sezonas noslēgums un dažas atziņas

Sezonas noslēguma koncerts iepriecina ar pirmatskaņojumu – Jura Karlsona “Gliese 581”, kas ved klausītāju kosmosa noslēpumainajā pasaulē. Pianists Vestards Šimkus – allaž gaidīts Liepājā. Johannesa Brāmsa 1. klavierkoncertā kā rotaļājoties viņš tiek galā ar visām tehniskajām problēmām – tādu viņam vispār nav. No orķestra puses gribējās lielāku atbalstu solistam dramatiskajās epizodēs.

Un vēl tikai dažas atziņas par notikušo. Mīlestības caurstrāvoti bija Imanta Kalniņa jubilejas koncerti viņa sirdspilsētā. Ar nemainīgu klausītāju sajūsmu.

Vērtīgi ir koncertcikli bērniem diriģenta Reiņa Lapas vadībā. Ievest mazos mūzikas pasaulē, saistīt viņu interesi arī turpmāk ir ļoti svarīgi.

Emīls Dreiblats koncertvadītāja lomā ir iejuties ļoti labi. Atlasītie teksti ir rosinoši un interesanti. Ar ovācijām, stāvot kājās,  gan vajadzētu piebremzēt, tās būtu vietā tikai īpašos gadījumos. Tā, kā tas bija Baltijas jauniešu orķestra koncertā diriģenta Kristiāna Jervi vadībā. Arī interesantā programma bija tā, kas pamudināja apmeklēt šo koncertu.

Tieši repertuāra izvēle visas sezonas garumā izraisa vislielākos iebildumus. Ar plusa zīmi jāvērtē pasūtījuma koncerti latviešu komponistiem, bet pārējais ir ļoti neinteresants – tikai 19. gadsimta romantika tendēta vidusmēra klausītājam. Taču daļa publikas paliek nenovērtēta. Kur palikusi 20. gadsimta mūzika? Jābūt gudrākai, stratēģiskai repertuāra plānošanai. Jābūt izaicinājumam, lai būtu gan interesanti spēlēt, gan klausīties. Labi, ka tagad, starpsezonā, šāds izaicinājums radies sadarbībā ar itāliešu pianisti Pinu Napolitano. Arnolda Šēnberga atonālais klavierkoncerts, kā arī Bella Bartoka un Ernsta Kšeneka mūzikas ieraksti būs laba skola mūsu mūziķiem.

Rūpīgāk jāizvēlas arī solisti. Orķestris var spēlēt ļoti labi, Eiropas līmenī, tikai nepieciešams rūpīgs darbs un kritiska attieksme. Tā, lai dzintara skaņai būtu kur pilnvērtīgi izpausties, tā, lai patiešām varētu lepoties ar mūsu orķestri pilsētā, kur klasiskās mūzikas skanējumam ir jau vairāk nekā gadsimtu senas tradīcijas.