Sestdiena, 4. aprīlis Valda, Herta, Ārvalda, Ārvalds

Rozentāla atspulgs

Rozentāla atspulgs
Foto: Jānis Ginters
20.05.2015 10:23

Uļa Gintnere, Mg. hist., Liepājas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja

Janis
Rozentāls (1866–1917), viņa vārds nav nezināms pat tiem, kuriem
pasveša latviešu nacionālās glezniecības gaita. Bet, sirdī
iekļauts, atmiņās patvēries un rakstu rindās izpausts, viņa
tēls top dzīvs, pateicoties arī viņa audzēkņiem. Triju no
viņiem – Roberta Šterna, Jāņa Sudmaļa un Noras Drapčes –
dzīves saistītas ar Liepāju. Turpat blakus arī neatkarīgās
Latvijas pamatu licējs, pirmais iekšlietu ministrs un diplomāts
Miķelis Valters.

Valters
un Rozentāls

Miķelis
Valters (1874–1968): “Rozentāla dzīvoklis Alberta ielā bija
gaišākais, noskaņotākais visā Rīgā. Būt ciemā pie R. (..)
–aplaimojoša priekšrocība. Ciemiņu, kurš neprasīja
ceremonijas, R. dažkārt pieņēma arī darba stundās. (..)
Viesmīlība pie R. bija tik silta un apgarota, ka te mācījos
saprast, kādēļ mūsu senči viesmīlību par augstāko tikumu
turējuši. Daudzpusīgs kā R. talants arī viņa personība staroja
bagātās krāsās. Lai aizķēra kādu tematu gribēja, nekur R.
neizrādīja vēsumu vai vienaldzību. Arvien ieinteresēts, dziļumā
urbdamies, izteiksmi meklēdams dažreiz saraustītos teikumos,
dažreiz pat palikdams skarbs… bet skarbumā bija jaunības
svaigums, ass spriedums un īpatnējas domas. R. bija cīnītājs, un
viņa dzīves atziņa gaiša. Drosme, darbs, neatlaidīgs darbs –
tā bija viņa ticība. Tās īpašības viņš cienīja arī pie
citiem, vienalga, vai kāds būtu strādājis mākslā vai citā
arodā. Mākslā neatzina gļēvulības; gaudošanos par apstākļiem,
lētas “sajūsmas gleznas”, raudulīgus pantus. Negribēja
nekā zināt no tiem, kas nebija gatavi riskēt simtas neizdevības
viena sprausta mērķa, viena ieguvuma dēļ (..) .”

Šterns
un Rozentāls

Roberts
Šterns (1884–1943), dzimis Liepājā, apdāvināts kā mūzikā,
tā krāsu valodā, arī rakstniecībā, kopš 1938. gada pie viņā
krūtīm Trīs Zvaigznes ordenī. Beidzis Penzas mākslas skolu 1909.
gadā, bet studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijā 1924. gadā
tiek izdota viņa grāmata par Jani Rozentālu, kuras kodolu veido
paša sarunas un iespaidi laikā no 1909. līdz 1915. gadam. Tās
nozīmība īpaša, jo Rozentāls mirst tālā, bet tomēr savā
sapņu zemē – Somijā. Viņa māksla izkliedēta privātkolekcijās,
daļa, protams, ir ģimenes īpašumā. Pirmais pasaules karš
iznīcinājis kā ļaudis, tā atmiņas. Un Roberts Šterns raksta:
“Šī apcerējuma mērķis: nenosveroties uz beletristiku par
Jaņa Rozentāla dzīvi un sīkām vājībām, pēc iespējas
atmodināt viņa garīgo tēlu.” Ar piebildi: “…daļu
mūžīgā un vislabākā, ko glabā latvju tautas dvēsele.”

(..)
Rozentāls praktikā bij asprātīgs runātājs, bet teorijā — it
kā runāšanas pretinieks, lai gan īstenībā necieta tikai
“runāšanu runāšanas dēļ”. Viņš bija labs ļaužu
pazinējs, kurus tas ļoti ātri un oriģināliem vārdiem prata
raksturot. Par mūsu māksliniekiem viņam arvien bij interesanta,
asi raksturīga un bieži ne visai glaimojošu slēdzienu kolekcija.
Pret iesācējiem viņš bija ļoti laipns, pat tēvišķīgi
sirsnīgs, arvien atgādināja gaidāmās viņu lielās grūtības,
bet turpat nereti nopirka kādu vairāk izdevušos no aiznestām
studijām. Būdams smalkjūtīgs pret citiem, viņš to pašu ne
mazākā mērā atprasīja. Par visu vairāk Rozentālu uztrauca
tukšā bramanība un pietātes trūkums.”

Personība
rada personību. 1926. gadā “Kurzemes Vārdā” Roberts
Šterns nodēvēts par “pirmo glezniecības celmlauzi Liepājā”.
Būt līdumniekam ir viņa dabā. Kad tuvredzības dēļ neizdodas
iestāties Štiglica centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā
Pēterpilī, viņš sāk strādāt Liepājas pastā un 1905. gadā,
apbruņojies ar brillēm,
iestājas Penzas mākslas skolā.

Drapče
un Rozentāls

Nora
Drapče (1887–1968), latgaliete, gleznošanu mācījusies Rīgas
Mākslas skolā pie Jaņa Rozentāla. Liepājā sevi apliecina kā
izcila skolotāja un talantīga, pret sevi ļoti prasīga gleznotāja.
Arī kā publiciste.

1937.
gadā laikrakstā “Brīvā Zeme” lasāms N. Drapčes raksts
“Janis Rozentāls kā personība un mākslinieks”. “Viņa
bijušiem audzēkņiem… viņa tēls ir neaizmirstams. Mācoties
viņa vadītā figurālā klasē, bija izdevība viņu labi pazīt.
Viņa koriģēšanas veids vislabāk raksturo viņa interesanto
pieeju mākslai. Piemēram, redzot, ka kādam audzēknim nav nekādas
sevišķas mākslas uztveres, ka tā pūliņi veltīti vienīgi
uzmanīgai dabas studēšanai, viņš īsos, mazliet saraustītos
teicienos deva savus aizrādījumus: ņemot paleti rokās, viņš
koriģēja uzmanīgi, saudzējot gleznoto. Vidusmēra audzēknis
viņam varēja pilnīgi sekot un viņu saprast.

Ja
viņš turpretim kādā darbā redzēja dziļāku māksliniecisku
pārdzīvojumu, kādu meklējumu vai nu kompozīcijas uzbūvē,
kolorītā, vai krāsu un formu sintēzes atrisināšanā, lietišķus
padomus dodošā, objektīvā pedagoga vietā uzreiz stāvēja
mākslinieks. Interesanti, ka tajās reizēs acumirklī pārveidojās
viņa sejas izteiksme. Viņš bija kā mednieks, kas ierauga
medījumu, vai ceļinieks, kam pēc ilgas ceļošanas parādās kāda
fata morgana . Viņa
acis tapa ērgļa acīm līdzīgas; skats ārkārtīgi ass,
caururbjošs un koncentrēts, valoda skopa; žesti to aizvietoja.
Tajā gadījumā viņš tomēr vēl ievēroja, ka audzēknis viņam
stāv blakus; žestiem viņš viņam paskaidroja, kādai vietai
gleznas organismā jāpiegriež sevišķa uzmanība, kas jāpasvītro,
kas jāklusina, kur kontrastus izcelt, kur mīkstināt.
Kā ceļinieks mirāžas priekšā viņš
(..) aizmirsa audzēkni, telpu un laiku; redzēja tikai vīziju.
Runāts tad netika pavisam. Ar roku suģestējošām kustībām
meistars tad pārgrupēja, ja viņam tas šķita vajadzīgs, gleznas
uzbūvi un krāsas, iedziļinot vai izceļot atsevišķas gleznas
daļas un zināmu krāsu ņemot kā centrālo izejas punktu. Mēs,
audzēkņi, jau zinājām katras kustības nozīmi un uzmanīgi
skatījāmies, jo, ja meistars nerunāja nemaz un bija “transā”
pie kāda audzēkņa darba, tad to vēlāk visi gratulēja.

Bet
ne vienmēr meistars “transa” stāvoklī apmierinājās ar
vizionāriem paskaidrojumiem. Gadījās arī, ka viņš paņēma
paleti rokā, un tad bieži liela glezna ar vairākām figūrām vai
portretu grupējums, pie kuras bija strādāts 3–4 nedēļas pa 4
stundām dienā, pēdējā seansā zem meistara rokām pilnīgi
pārveidojās tā, ka no agrāk izstrādātā palika pilnīgi citā
noskaņojumā ieturēts krāsu vīzijas uzmetums. Tad iestājās
apjukums, uztraukums, bira asaras, bet visnelaimīgākais beigās
bija – pats meistars. Nākošā dienā, kad “cietušais”
rūgtumu pa daļai bija pārvarējis, meistaram vajadzēja runāt.
Ievadā tad bija aizrādījums uz mūsu laiku jaunatni, kas domājot,
ka debesis varot iekarot vienā dienā, bez grūtībām, bez ciešanām
(..) pēc tam viņš pārgāja uz savām personīgām cīņām,
piedzīvojumiem un vilšanos. Audzēkņa – cietēja – seja palika
mierīgāka un klusāka, un beidzot saule atkal sāka spīdēt mūsu
vidū. Un tad nāca ar suģestīva spēka pārliecību no meistara
sirds dziļumiem tas zelta graudu birums, ko neveltī katrai stundai
un katram gadījumam. Daudziem tie dziļi iesakņojušies sirdī un
netaps aizmirsti, jo – “māksla ir pati saprašana”.”

Sudmalis
un Rozentāls

Rozentāla
raksti par māksliniekiem un mākslu ir pirmie, kas pavisam jaunajam
Jānim Sudmalim (1887–1984) atklāja īstās mākslas izpratni un
saturu. Tās ir publikācijas žurnālā “Vērotājs” 1903.
un 1904. gadā. Abas veltītas Vilhelmam Purvītim. Iespējams, ka
ierosinātājs lasīt ir Roberts Šterns, viņi abi ir draugi. Un
Šterna piemērs sekot savam aicinājumam – mākslai – pamudina
arī Jāni Sudmali: “Ja Šterns varēja, kāpēc gan es to
nevarētu?”

Roberts
palīdz sagatavoties zīmēšanā un gleznošanā, kas, “ņemot
vērā viņa stingro zīmēšanas metodi, veicās sekmīgi”.

1909.
gadā Jānis Sudmalis vienu semestri ir Jaņa Rozentāla studijas
audzēknis. Tālākam pietrūks līdzekļu. Pašam Rīgā jāpelna
iztika, jo ģimene, Liepājā no laukiem ienākusi, palīdzību
nespēj sniegt. Taču Sudmalis visu mūžu Rozentālu sauc par savu
skolotāju. Un vārdiem līdzās ir darbi. Saldus, kur dzīvojis un
strādājis Rozentāls, Sudmalim, tikko tapušā Liepājas muzeja
mantzinim, ir nepārvarama piesaistes vieta un: “Iepazīstoties
ar kādreizējo mākslinieka darbnīcu un blakus ēkām, kādā
patumšā priekšnamā nejauši ievēroju ar dēļiem aiznaglotu
sienu, kuras spraugu nosegšanai ticis izlietots kartons ar zīmējumu.
Uz kartona Rozentāls bija uzzīmējis pats sevi, kailām kājām,
kreklā, paceltu roku. Kartonu rūpīgi noņēmu (..) Pašportrets
nokļuva muzejā.”

1935.
gadā seko īpašs notikums Liepājā – Jaņa Rozentāla piemiņas
izstāde. To kopā veido Jānis Sudmalis un gleznotāja dēls Miķelis
Rozentāls. Kā bites no Jaņa Rozentāla glezniecības spieta muzeja
sienas satver dižā meistara darbus. Kā “no privātām rokām,
tā muzeju kolekcijām”.

Raksts
sagatavots, izmantojot Liepājas muzeja krājuma materiālus un M.
Valtera, R. Šterna, N. Drapčes, J. Sudmaļa publikācijas.

Foto galerija

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Aizmirsu paroli