Manuprāt, ir diezgan daudz dibinātu iemeslu, lai katra sevi cienoša personība atrastu ceļu uz Liepājas teātri un noskatītos netradicionālo, smalki izsakoties – postmodernisma koordinātēs veidoto izrādi “Killera dienasgrāmata”, kurā ironija, groteska un parodija mijas ar  gluži eksistenciālām tēmām (nezaudējot vieglumu un atraktivitāti), asprātīgi veidotas horeogrāfijas rokrokā sadzīvo gan ar oriģinālmūziku, gan dažnedažādiem mūzikas citātiem, kur ir gan par ko pasmieties (vai smīnēt), gan arī lietas, par kurām der nedaudz padomāt.

Mūsdienu skandalozā un netradicionālā bestselleru autora Denija Kinga darbs “Killera dienasgrāmata” viesrežisora Dž.Dž.Džilindžera tulkojumā un dramatizējumā pārtapis izrādē – trillerkomēdijā, kas dēvējama par lieliskas radošās komandas kopdarbu. Dž.Dž.Džilindžera izrādes personāži eksistē, mīl, cieš un mirst scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša izveidotajā daudzfunkcionāli metaforiskajā skatuves telpā, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa nav pietaupījusi veselīgu ironijas un groteskas devu tērpu dizainam, asprātīgas, oriģinālas un precīzas ir horeogrāfes Ingas Krasovskas deju partitūras. Gaismas pults nodota gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa ziņā, bet oriģinālmūziku izrādei sarakstījis komponists Raimonds Tiguls. Un, protams, izrāde nav iedomājama bez radoši vienota un talantīga aktieru ansambļa.

Piedāvātās trillerkomēdijas sižets pirmajā brīdī šķiet biedējošs – tas ir stāsts par profesionālu slepkavu – psihodēlisku personāžu Janu, kura ikdiena sastāv no pasūtītām slepkavībām, nespēju kontaktēties ar sievietēm,  kur katrs viņa mēģinājums  tuvoties vai iemīlēt kādu no sievietēm, beidzas ar tās slepkavību un nāvi, bet vakari paiet halucionozos strīdos un sarunās ar savu mirušo Māti un citiem slepkavību upuriem. Taču Dž.Dž.Džilindžers šo darbu iztulko sev tik labi pazīstamā un brīvi pārvaldītajā postmodernisma valodā, kurā katra lieta, vārds vai personāžs spēj pārvērsties un transformēties ironiskā pretmetā, iegūstot daudznozīmību un kļūstot par atraktīvu un aizraujošu spēli/parodiju.

Galvenā killera Jana loma uzticēta Egonam Dombrovskim, kas šobrīd nepārprotami saucams par Liepājas teātra vadošo premjeru, un, ik vakaru pārkāpjot no lomas lomā, nebeidz pārsteigt ne tikai ar nepieradinātu talantu, dabisko skatuves šarmu un patieso valdzinājumu, bet arī ar spožu profesionālu meistarību. Kā jau zināms, katrs aktieris profesionāli spēj augt un attīstīties tikai lielās un nozīmīgās lomās, tāpēc E.Dombrovska Tēvocis Vaņa (“CV (Tēvocis Vaņa”), un tūlīt pēc tam darbs pie Jana lomas (“Killera dienasgrāmata”), uzirdina radošu augsni profesionalitātes spodrināšanai un spējai kreatīvi attīstīties. Nebaidos teikt, ka Rīgas teātru premjeriem šobrīd ievērojami jāsaspringst, lai noturētu augstu pacelto profesionalitātes latiņu, kuru abās izrādēs iznes E.Dombrovska varoņi. Dzīvi, jūtīgi, psihiski un emocionāli traumēti personāži, kas cieš (no kompleksiem, pašapziņas trūkuma, utt.), mīl (vai vismaz cenšas to darīt) un iznīcina kā sevi, tā citus…

Viens no asprātīgākajiem, ironiski precīzākajiem un daudznozīmīgākajiem izrādes mākslinieciskajiem tēliem ir sarkana lapsa, kura saredzama ne tikai uz izrādes programmiņas vāka kopā ar galveno varoni un uz vienas no daudzajām izrādes scenogrāfijas planšetēm, bet kā samta rotaļlieta – kļūst par identitātes/seksualitātes/falla zīmi/simbolu galvenā varoņa Jana rokās. Kā lielāko dārgumu, viņš saudzē, mīl un uzmana savu nedabiskās krāsas un dīvainās formas lapsu, un tā kļūst par Edipa kompleksa māktā Jana ārēji redzamo dubultzīmi – tā ir grēcīga, kaislīga un slēpjama mīlestība, kas robežojas ar naidu un incestu pašam ar savu Māti.

Neticami pavedinoša, ironiski histēriska un skaista kā sarkanās lapsas dubultniece/atdzīvojies tēls izrādē parādās Ineses Kučinskas Māte – vamps. Ar savām bezjēdzīgi groteskajām pamācībām, sarunām un diskusijām par dēla dzīvi, nemitīgo visurklātbūtni, viņa ir Jana dzīves lieciniece un pavēlniece, vienīgais iekāres un mīlestības objekts, kļūstot par klasisku Freida psihoanalīzes teorijas modeli darbībā. Bet izrāde, kā tas postmodernismam raksturīgi, mūs atkal piemāna, tikai pēc laba laika atklājot, ka Māte dzīvo tikai Jana psihogēniskajās vīzijās, jo patiesībā ir mirusi …

Pilnīgi jaunā, pārsteidzoši asprātīgā raksturlomas ampluā izrādē sevi piesaka Edgara Pujāta veidotais komiski aizkustinošais, nedaudz infantilais Kreigs, kas ir killera Jana centīgs māceklis un sekotājs.

Izrādē darbojas un iedzīvojas lieliski saskaņots un pašironisks pavadošais aktieru ansamblis, ir daudz māksliniecisku atradumu, asprātību, tēlu, simbolu, citātu un parafrāžu, taču, liekas, nav nepieciešamība atklāt visus izrādes knifus, jo, manuprāt, izrādi ir vērts katram noskatīties pašam, lai svērtu, mērītu un vētītu. 

Ar sprintera cienīgu izrāvienu Liepājas teātris pēdējās sezonas laikā nokļuvis Latvijas profesionālo teātru augstākajā līgā, jo uz Liepājas teātri brauc, par  izrādēm runā, interesējas, diskutē, strīdas un apcer, bet satikt Liepājas teātrī Rīgas paziņas vairs nebūt nav nejaušība, bet gan likumsakarība. Un tas – nebūt nav maz.

Anna Fišere,

Egons Dombrovskis (Jans) un Edgars Pujāts (Kreigs) Dž.Dž.Džilindžera jaunākajā iestudējumā Liepājas teātrī “Killera dienasgrāmata”.