Trešdiena, 23. jūnijs Līga
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Savai pilsētai

Savai pilsētai
18.03.2008 13:25

0

Pirms pāris gadiem kāda meitene sarunājās ar vēju. Tas rotaļājās ar viņas matiem, koķeti čukstēja ausī solījumu neaizceļot, jo, tāpat kā meitene, piesiets šai krastā ar tikko jaušamiem, bet noturīgiem esības pavedieniem. Gadi nāk un skalojas kā viļņi jūrā, kā mazi ronēni ar baltām viļņu ūsām, ko peldoties meitene mīļi noglāsta.

Kādā vasaras dienā meitene atlaidās bālā kāpu dīvānā. Viņa ērti iekārtojās un vēroja, kā smiltis ceļo pa citu atpūtnieku matu šķipsnām, kā viļņi skalojas pie citu kājām, kā vējš koķetīgi čukst ausī kādai pavisam citai meitenei.

Kāda nekaunība, pat nodevība, tā meitenei šķita! Īsti kurzemniecisku emociju uzplūdā viņa devās prom.

– Klausies, daiļava, ko tu tāda sapīkusi? – vējš panāca meiteni kādā no parka celiņiem.
– Es… Tu… Es tevi redzēju, kā tu…
– Es zinu, ka redzēji. Tu ko, greizsirdīga?
– Ha, kas tev nāk prātā?!
– Jā, es redzu, tu esi greizsirdīga! Mīļumiņ, tu šņāc aiz greizsirdības kā mans brālis ziemeļvējš! – vējš apvijās meitenei ap kaklu kā pērļu kaklarota.
– Tev jau tas būtu pa prātam! Tādiem draiskuļiem un siržu lauzējiem kā tu jau patīk, ka sievietes kā trakas pēc jums.
– Nu, atzīsties, – vējš nerimās.
– Neglaimo sev.
– Daiļaviņ, manu jūras vāraviņ, zini, tu man esi ļoti mīļa un dārga.
– Aha, kā tad.
– Tiešām, – vējš apķērās meitenei ap labo kāju.
– Laid vaļā!
– Mīlulīt, tu taču nevari iztikt bez manis.
– Tu, vējagrābsli, esi nez ko sadomājies! Es bez tevis…
– Jā? Ko tu bez manis? Nevari iztikt, ja?
– Tu…
– Jā, es. Dūdiņ, neviens neglāstīs tevi tik maigi kā es.
– Vai manu dieniņ, tu gan esi iedomīgs tips!
– Es drīzāk domāju, ka vienkārši zinu savu vērtību.
– Ak, tā! – meitene ar somiņu gaiņāja vēju prom, jo tas jau bija ērti iekārtojies uz viņas brūni iedegušā puncīša.
– Mīļo gliemežvāciņ, kāda būtu šī pilsēta bez manis?
– Tā būtu daudz mierīgāka.
– Tieši tā – šī pilsēta būtu garlaicīgi perfekta kā klavieres – melnbalta. Es atdzīvinu šīs pilsētas taustiņus, pieskaros un sāk skanēt.
– Labi, es piekrītu, bez tevis nebūtu tas. Nebūtu vēja pilsētas.
– Kas rudeņos sarīkotu kārtīgu krāsu kokteili, kas lapas dzenātu? Kas notis mūziķiem atpūstu, kas ģitāras stīgām skanēt liktu? Kas svētdienas vakaros parka celiņus ar sauli pārklātu?
– Labi, labi. Tu! Bez tevis nekas nenotiktu!
– Kas meiteni pamudinātu piekļauties savam sirds mīļotajam, ja ne pēkšņi drēgna vēja pūsma?
– Jā, bez tevis mēs nezinātu, ko iesākt. Tad nu gan – attiecību eksperts!
– Labi, skaistulīt, man jāieskrien tirgū, uznāca kāre paraustīt tantukus aiz lakatu stūriem. Bet mēs vēl tiksimies! Ar skaistām meitenēm vienmēr patīkami parunāties!
– Labi, ka mūsu zeme slavena ar skaistām meitenēm, tev nekad neaptrūksies, ar ko parunāt! – meitene izsaucās, ar to izpelnīdamās saltu saldējuma pārdevēja skatienu. – Iedomīgais tips!

Pievakarē meitene devās uz tirdzniecības kanālu vērot kuģu atgriešanos no zvejas. Pa ceļam iegāja veikalā nopirkt pāris saldumu. Meitene sēdēja uz soliņa promenādē un vēroja, kā kuģi lēnām šķēla kanālā esošo ūdeni. Vijīgi viļņi slīdēja uz krastu, atsitoties pret betona apmali. Pavisam meitene sagaidīja trīs kuģus. Bez viņas tos gaidīja vēl vismaz astoņi kaķi. Kuģis nebija vēl notauvots, kad pāris no šīm radībām jau pamanījās uzlēkt uz klāja un steigšus uzmeklēt zivju kastes. Kāds no kaķiem pa sāniem dabūja belzienu ar spaini, kāds dabūja svaigi nozvejotu reņģi.

Pēc kādas pusotras stundas meitene jau bija uz mola. Te zivju smārds gandrīz nebija saožams, jo to izvēdināja svaigais jūras gaiss. Meitene sadzirdēja tādu kā čaukstoņu. Aiz viena no mola akmeņiem viņa pamanīja izspūrušu matu ērkuli. Piegāja tuvāk un ieraudzīja mazu puiku, kas spēlējās ar viļņiem. Meitene apsēdās viņam blakus, izņēma no somas smilšu cepumus un uzcienāja puiku. Kādu brīdi viņi abi klusēja, līdz puika pēkšņi ierunājās.

– Mani vecāki testamentā ierakstīja, ka man jāiemācās dzīvot patstāvīgi.
– Dīvaini. Parasti tādi puikas kā tu iet skolā, mokās ar matemātikas uzdevumiem un attīsta savu vispārējo intelektu.
– Es jau to arī daru, es attīstu savas prasmes. Skaties! – puika parādīja pāris triku ar viļņiem. – Esmu gan pārāk liels sapņotājs un individuālists.
– Tu nejūties vientuļš?
– No sākuma man bija tādas aizdomas, bet tagad man pietiek ar sevi. Es nejūtu vajadzību pēc sabiedrības.
– Tu esi pieaudzis mazs puika.

Vēl kādu brīdi viņi pasēdēja uz mola. Ar skatienu pavadīja sauli, kas, iekrītot aiz horizonta, atstāja sārtas debesis. Kad kļuva vēss, meitene taisījās uz promiešanu.

– Es vēl pakavēšos, – puika sacīja.
– Vai nav pārāk vēls, lai ilgāk šeit uzkavētos?
– Neuztraucies, ar mani viss būs kārtībā, – puika pasmaidīja. – Man sarunāta tikšanās ar brāļiem.
– Brāļiem?
– Jā, bet viņi man tādi vējaini. Pa vienu ausi iekšā, pa otru tālēs zilajās.
– Ak tā?
– Par vienu brāli man ir aizdomas, ka tas tagad varētu ķircināt gājējus uz tramvajtilta. Noteikti plivina meiteņu īsos bruncīšus.
– Ja? Tavs brālis gadījumā nav…?
– Ir, ir. Par draiskuli viņu dēvē. Tu viņu pazīsti?

Meitenes sejai pārslīdēja smaids.

– Viņš man reiz ausī čukstēja. Tevis dēļ…
– Jā, to viņš māk!
– Viņš mani smiltīs iezīmēja.
– To viņš solījās man iemācīt!
– Labi, atā!
– Līdz nākamai reizei! – puika nospurdzās.

Meitene devās mājās. Vēsais gaiss viņā radīja vēlmi ātrāk nokļūt galamērķī un pagatavot karstu liepziedu tēju. Pāri tramvajtiltam meitene devās ātrā solī. Viņa nepievērsa vērību čukstiem un liegiem pieskārieniem. Vairs nē…

Naktī meiteni pamodināja spožs pilnmēness šķīvis uz palodzes. Istaba mirklī pārvērtās. Likās, tā elpo un no kaktiem skan klusas balsis:

Kādas dienas vakarā meitene pie jūras gāja. Jūra mutuļoja, kauca. Kur tai sākums, kur tai beigas? Vēsām plaukstām viņu skāva, skūpstus dāvāja līdz rītam. Vētraini, svelmaini, neganti skaisti! Saule kautri sārto vaigu pagrieza un dusēt gāja, samta segu pāri pārsedzot…

Meitene skrēja. Pludmales kārklos, kājas šūpinot, viņu jau gaidīja vējš.

– Ai, tu mana jūras meitene, nemiera gara meita. Sveika!
– Sveiks!
– Tu traucies un dzenies pēc… Hmm, pēc kā tu dzenies, mīļā mana?
– Es…
– Kad tu piekusīsi, es tevi ieaijāšu. Manā klēpī tu dusēsi, saldā.
– Pļāpa.
– Tiešām. Jāsaka kā ir – manā klēpī tu dusēsi, sāļā, kaprīzā, spītīgā, mežonīgā, mana mīļā.
– Šonakt zibens ar mākoņiem un jūru sarunājas, – meitene pieglaudās vējam.
– Nāc pie manis, es tev padziedāšu.

Meitene ērti iekārtojās vēja skavās un viņš dziedāja.
– Vēja pavediens smalks piesien krastā. Piesien, sasien un gūstā tur. Uz mūžu, uz dzīvi, uz mirkli… Līdz nākamam vilnim tur. 

Agnese Matisone,

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz