16.septembrī Liepājas un visas Latvijas kultūras dzīvē iekrāsojās ar spilgtu un nozīmīgu notikumu – Liepājas Simfoniskais orķestris koncertzālē “Lielais dzintars” atklāja savu nu jau 136. sezonu.

Iepriekšējā sezona – gana daudzveidīga

Atskatoties uz Liepājas Simfoniskā orķestra iepriekšējo sezonu, jāatzīmē, ka tā bijusi gana daudzveidīga kā programmas, tā arī viesmākslinieku ziņā. Blakus tādiem akadēmiskās mūzikas “zelta repertuāra” darbiem kā P. Čaikovska uvertīra fantāzija “Romeo un Džuljeta” un Ceturtā simfonija, V. A. Mocarta Koncerts klavierēm un orķestrim La mažorā un M. Musorgska cikls “Izstādes gleznas”, izskanēja arī mazāk zināmi ārvalstu un Latvijas komponistu opusi, kā arī vairāku laikmetīgo komponistu darbu pirmatskaņojumi. Kopā ar orķestri 135. sezonā uzstājās Vestards Šimkus, Armands Siliņš, Mati Turi, Egils Siliņš, Ints Dālderis, Raimonds Pauls, Reinis Zariņš, Marko Ilonens un daudzi citi.

Kā ik pavasari, arī pagājušogad tika rīkots Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls – pirmo reizi ar jaunu nosaukumu, mainītu koncepciju un paplašinātu iekļaujamā repertuāra un piesaistīto izpildītājmākslinieku klāstu. Jau šā gada pavasarī festivālā blakus darbiem, kas rakstīti solo klavierēm vai klavierēm ar orķestri, dzirdējām arī koncertus divām klavierēm, skaņdarbus stīgu kvartetam, pūšaminstrumentu kvintetam un korim. Līdzīgs princips tiks ievērots arī XXV Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā, kura programma pagaidām gan vēl nav publiskota. Turklāt arī šajā vasarā Liepājas Simfoniskais orķestris rīkoja ikgadējo festivālu “Liepājas vasara”, kura ietvaros notika astoņi repertuāra ziņā ļoti daudzveidīgi koncerti. Tika aizsākts arī jauns koncertcikls “Liepājas skaņas Rundāles pilī”, kurā uzstājās gan Liepājas Simfoniskais orķestris vācu diriģenta Luca Kēlera vadībā ar orķestra pirmo vijoļu grupas koncertmeistari Līgu Baltābolu kā solisti, gan arī nu jau plašāk atpazīstamais “Liepājas stīgu kvartets”. Pagājušajā sezonā orķestris rīkoja arī koncertciklu bērniem “Muzikālās pasakas”, un ir iecerēts šo virzienu turpināt arī 136. sezonā, bērnu un jauniešu auditorijai piedāvājot ciklu “Atklāšanas noslēpumi”, kas aizsāksies jau 6. oktobrī ar koncertu “Lielajā dzintarā”.

Programmā viena autora darbi

Jaunās orķestra sezonas atklāšanas koncerts 16. septembrī aizritēja izcilā krievu komponista Sergeja Rahmaņinova zīmē. Programmā bija divi izvērsti opusi: pirmajā daļā izskanēja Otrā simfonija, bet otrajā – Trešais klavierkoncerts jaunā un talantīgā pianista Georgija Osokina interpretācijā. Šāda prakse – kompilēt programmu tikai no viena autora darbiem, nav visai izplatīta un arī Liepājas publika to uztvēra visai dažādi. Tomēr, pavērojot Liepājas Simfoniskā orķestra koncertu programmu klāstu, redzam, ka līdzīgs princips ievērots jau vairākkārt: festivāla “Liepājas vasara” ietvaros koncertā “Ziemeļu gaisma” skanēja Ērika Ešenvalda darbi, bet festivāla noslēgumā dzirdējām tikai Volfganga Amadeja Mocarta mūziku. Pavisam drīz plānoti arī Imanta Kalniņa un Pētera Vaska jubilejas koncerti. Attiecībā uz sezonas atklāšanas koncertu jāatzīst – lai arī, iespējams, programmas izvēle varētu būt bijusi citāda, gan orķestrim, gan arī diriģentam un solistam izdevās šo notikumu padarīt patiesi neaizmirstamu.

Abi Sergeja Rahmaņinova (1873–1943) monumentālie opusi tapuši 20. gadsimta pirmajā desmitgadē, laikā, kad komponists pēc gandrīz trīs gadu garumā ilgušās radošās krīzes atkal bija atsācis komponēt. Tajos spilgti jūtamas izcilā krievu skaņraža stila raksturīgākās iezīmes: simfonisks attīstības vēriens, ieceres dziļums un viengabalainība, melodiskums, ritmikas bagātība, harmoniju krāsainība un mūzikas dziļi nacionālais raksturs.

Rahmaņinova Otrā simfonija mi minorā Op. 27, tapusi laikā no 1906. līdz 1907. gadam Vācijā, Drēzdenē, un pirmatskaņota Sanktpēterburgā 1908. gada 8. februārī ar autoru pie diriģenta pults. Simfonija veltīta krievu komponistam un muzikologam Sergejam Taņējevam un atšķirībā no Pirmās simfonijas (1897), kas pirmatskaņojumā piedzīvoja pilnīgu izgāšanos un bija par iemeslu ilgstošai komponista radošajai krīzei, tika uzņemta ar sajūsmu un, tāpat kā viņa Otrais klavierkoncerts, tika novērtēta arī ar prestižo Gļinkas prēmiju. Simfonija citu viņa orķestrim rakstīto darbu klāstā – gan instrumentu skaita, gan arī ilguma ziņā – iezīmīga ar savu apjomu: tā ilgst aptuveni stundu un rakstīta trīskāršam simfoniskajam orķestrim. Simfonijas uzbūve atbilst klasiskai – tā rakstīta četrās daļās, tomēr, atšķirībā no ierastā, simfonijas lēnā daļa ir nevis cikla otrā, bet gan trešā daļa. Simfonijas dramaturģija ir ļoti vienota un dziļi filozofiska. Tas panākts, meistarīgi izmantojot orķestra instrumentu tembru krāsu semantiku un tematiskas saiknes starp cikla daļām. Tipiski S. Rahmaņinova lielas formas darbiem simfonija sākas ar lēnu ievadu, kurā zemo stīgu instrumentu siltajā tembrā izskan simfonijas vadtēma, kas vēlāk vairākkārt tiek atkārtota arī cikla citās daļās. Simfonijas malējās daļas atbilstoši vispārpieņemtiem principiem rakstītas sonātes formā, kuras pamatā ir divu gan idejiskā piesātinājuma, gan arī rakstura ziņā pretstatītu tēmu kontrasts un attīstība. Otrā daļa – savdabīgs un visai netipisks “Skerco” – tikai tempa ziņā attālināti atgādina rotaļīgo gaisotni, kādā parasti izturētas klasiķu rakstīto simfoniju skercozās daļas. Rahmaņinovs tajā daudz izmanto polifonas attīstības paņēmienus, un efektīgu dinamizāciju un visā daļā dominējošo drūmo noskaņu pastiprina arī tajā vairākkārt ietvertais viduslaiku korāļa “Dies Irae” citāts. Trešā daļa ir visas simfonijas liriskā kulminācija. Gandrīz vai plakātisks melodiskums rada iespaidu par atmiņu saldmi, par ilgām pēc ideāla, kas tomēr paliek nesasniedzams, jo galveno melodiskā materiāla nesēju – koka pūšaminstrumentu pastorāli – vidusdaļā pārtrauc metālpūšaminstrumentu draudīgie tembri un simfonijas ievadā skanējusī tēma, kuru pārspēkā tēma it kā izšķīst un sadrusmstalojas, lai tomēr atgrieztos daļas izskaņā, bet jau modificētā, klusinātā un tumšāk ietonētā veidolā. Simfonijas fināls kopumā ir spilgtu tembru un jūsmas caurstrāvots. Tajā ieskanas gan trešās daļas melodiskā tēma, gan simfonijas pirmās daļas ievada motīvi, kā atgādinot par zudušo ideālu, un tomēr komponists izvēlas ciklu noslēgt triumfējoši, efektīgi un optimistiski.

Jāsaka, ka Liepājas Simfoniskā orķestra un diriģenta Atvara Lakstīgalas lasījumā šis darbs izskanēja ļoti pārliecinoši. Lai arī dažviet traucēja atsevišķu instrumentu un instrumentu grupu iestāšanās dinamiskais balanss un brīžiem varēja vēlēties lielāku ritmisko precizitāti (īpaši izstrādājumu posmos un ceturtās daļas noslēgumā), tomēr jāsaka, ka tādu mirkļu bija pavisam maz un mūziķiem izdevās atklāt šo nebūt ne vienkāršo, vairākplānu stāstu emocionāli spilgti un ar izpratni. Īpaši jāatzīmē koka pūšaminstrumentu grupas niansētā un savstarpēji sabalansētā spēle, kā arī altu un čellu tembrāli piesātinātais sniegums.

Patiess muzikāls baudījums

Koncerta otrajā daļā skanēja viens no vispopulārākajiem un vienlaikus arī tehniski vissarežģītākajiem S. Rahmaņinova darbiem – Trešais klavierkoncerts re minorā Op. 30, kas tapis 1909. gada vasarā. Ir zināms, ka pirmatskaņojumā to kopā ar Ņujorkas simfonisko orķestri izpildījis pats autors un Jozefs Hofmans, pianists virtuozs, kuram darbs veltīts, šo klavierkoncertu tā arī nekad nav publiski spēlējis. Tik tiešām – tas ir skaņdarbs, kas pieprasa no solista ne vien tehnisku spozmi, bet arī dziļu izpratni un patiesu emocionālu atklāsmi. To atzīst arī koncerta interprets Georgijs Osokins, kura sniegumu mums bija laime baudīt piektdienas koncertā, un tomēr tieši viņš izvēlējās Liepājas Simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertā izpildīt šo Rahmaņinova opusu. Šajā, tāpat kā pārējos trīs S. Rahmaņinova klavierkoncertos, jūtama autora simfoniķa tvēriens, kas, īpaši jau formas monumentalitātes ziņā, to tuvina simfonijas žanram. Trešajā klavierkoncertā līdzās liriskiem un žanriskiem elementiem ietverti arī asi konflikti un patiesi spraiga attīstība. Koncerta uzbūves viengabalainību pasvītro tematiskās un intonatīvās saiknes starp daļām, un, līdzīgi kā Otrā simfonija, arī šis koncerts, kurā netrūkst dramatisma un dziļu sāpju, noslēdzas optimistiski un dzīvi apliecinoši. Vēlos uzsvērt, ka dzirdēt šo koncertu Georgija Osokina interpretācijā bija patiess muzikāls baudījums. Neskatoties uz savu jaunību, pianists pat ne drusciņas necentās demonstrēt tehnisko varēšanu. Viņa interpretācijā īpaši filigrāni un emocionāli niansēti izskanēja tieši klusinātie fragmenti: 1. daļas sākumā, kadencēs un 2. daļā. Klausoties viņa spēli, radās sajūta, ka tiek austs smalks muzikāls audekls un nebija nevienas dinamikas un piesitiena spēka ziņā nejaušas skaņas, kas šo sajūtu pārtrauktu. Georgija Osokina interpretācija bija visai neierasta izvēlēto tempu ziņā, un dažviet orķestris nespēja viņu panākt. Neskatoties uz to, kopumā tomēr radās iespaids, ka pianists un orķestris izdzīvo vienotu stāstu. Iespējams, izpratni veicināja arī tas, ka šī bija jau otrā pianista tikšanās ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu A. Lakstīgalu, jo jau 2014. gadā XXII Starptautiskā pianisma zvaigžņu festivāla atklāšanas koncertā viņi kopā spēlēja F. Šopēna Pirmo klavierkoncertu mi minorā Op. 11. Kādā intervijā pats pianists atzīst, ka tieši pēc šīs muzikālās tikšanās viņš īpaši aizrāvies ar Šopēna mūziku, kas, kā zināms, rezultējies gan gūtajos panākumos prestižajā F. Šopēna pianistu konkursā, gan arī viņa pirmajā soloalbumā, kurā iekļauti Šopēna vēlīnie klavierdarbi.

Jāpiebilst, ka Liepājas publika ļoti augstu novērtēja pianista sniegumu un apliecināja savu atzinību, pieceļoties kājās un applaudējot tikmēr, kamēr pianists palutināja klausītājus arī ar piedevām. Atliek vien novēlēt, lai sezonas turpinājums būtu tikpat spilgts un neaizmirstams kā atklāšana un klausītājiem būtu iespēja ne vien iepazīt jaunus skaņdarbus – kādu šajā sezonā solās būt ne mazums, bet arī kopā ar orķestri, diriģentu un solistiem atklāt ko jaunu jau pazīstamos opusos.