Ventspils novada Jūrkalnes pagastā izveidotajā pop-up mākslas telpā “jūrK” laikmetīgās mākslas programmas izstāžu ciklā nupat noslēdzās arī Kriša Salmaņa ekspozīcija “Doma piepilda telpu”.

Ārēji izstādes vienīgais taustāmais objekts, kas nav uzskatāms par mākslas darbu, ir telpā novietota kartona kaste, kurā Kriša Salmaņa veidoti bukleti – papildinājums izstādei.

Mākslinieka izstādes ideju skaidro šī projekta izstāžu cikla kuratore Odrija Fišere:
“Šī izstāde tika veidota speciāli Jūrkalnei. Speciāli šai telpai, un mākslinieka mērķis ir bijis parādīt mākslas pasūtītāja – radītāja – patērētāja mijiedarbību. Katrai iesaistītajai personai šī darba tapšanā ir sava loma un funkcija, un konkrētās izstādes gadījumā pasūtītājs Linda Sīle ir vērsusies pie manis kā pie kuratores, un savukārt es esmu uzaicinājusi mākslinieku Krišu Salmani radīt darbu šai izstādei, bet mākslinieks ir gājis vēl tālāk, turpinājis šo ķēdīti un pasūtījis šo darbu citam cilvēkam – Annai Salmanei, bet izstādes pavadošo tekstu viņš ir pasūtījis portālā “ss.lv”.”

Savu ieceri par darba pasūtīšanu citam cilvēkam precizē autors: “Mēs novedām līdz absurdam to, kas ir jau no baroka laikiem. Vienīgais, pie kā šī progresija var novest, ir, ka mākslinieks atsakās arī no tā sava vienīgā ieguldījuma. Nesaka: “Gleznojam bumbiņas! (par Demiena Hērsta spot paintings – aut. piezīme)”. Nesaka neko. Vienkārši saka: “Man vajag tajā datumā darbu”.”

Mākslas darbs – tukša telpa, kas nav tukša. To ir piepildījusi Annas Salmanes doma.

Ideja, kas liek pārvērtēt priekšstatus par mākslu, kas liek no jauna definēt robežas mākslas darbam.

Izstādes atklāšanai sekoja mākslas zinātnieces Ingas Bunkšes lekcija “Doma piepilda telpu” un diskusija, kas aktualizēja tādus jautājumus kā pilsētas un lauku kultūras izolētība un savstarpējas tolerances trūkums.

Viens no atklāšanas pasākuma apmeklētājiem, žurnālists un arhitekts Juris Lipsnis uzdeva jautājumu: “Ja nebūtu Krišs uztaisījis šo izstādi, bet gan es, vai tad arī būtu māksla, vai nē? Vai Krišs ir mākslinieks un tāpēc tā ir māksla?”

Ir cilvēku grupas, kur šādu jautājumu vairs nav, jo ir pierasts pie mākslas darbiem, kas runā valodā, kas sen vairs neizmanto triepienus, toņu nianses un līniju izsmalcinātību, bet gan kā prioritāti izvirza ideju. Prāta radītu ideju, kuras materiālais izpildījums var papildināt to, noslēpt vai vienkārši attaisnot iebildumu, ka laikmetīgā māksla vairs nav māksla, bet gan filozofijas virziens. Tas ir domāšanas veids, kura attaisnošanai un saistībai ar mākslu pielikts kāds telpisks objekts, video materiāls vai skaņa.
Kā šāda veida darbi iekļaujas Jūrkalnē?

Komentāri no iepriekšējo izstāžu apmeklētājiem pauž dažādus viedokļus par mākslas telpā “jūrK” redzēto, taču visprecīzāk Jūrkalnes iedzīvotāju reakciju raksturo kāds komentārs, kas izskanēja par Lauras Prikules un Evas Vēveres izstādi jūnijā: “Tur vēl remonts notiek. Izstādes būs vēlāk.”

Vai to nosaukt par cilvēku neizglītotību, aprobežotību? Vai varbūt tā ir pazīme, ka laikmetīgajai mākslai vai vismaz tai daļai mākslas darbu, ko Latvijā ir pieņemts definēt ar šo jēdzienu, ir zudusi saikne ar plašāku sabiedrību. Tā kļuvusi par “mākslu mākslas dēļ.”

Diskusijā, kas sekoja izstādi papildinošajai mākslas zinātnieces Ingas Bunkšes lekcijai “Doma piepilda telpu”, Krišs Salmanis pauda savu izpratni par mākslas mērķi: “Ar to jau tā māksla ir lieliska. Tai nav nekāda mērķa un uzdevuma. Ja grib, var izdomāt kaut ko savam darbam vai kaut ko ar to mēģināt panākt. Bet būtībā tā ir bezmērķīga mērķtiecība.”

Tāpat diskusijā izskanēja doma, ka varbūt lielākie ieguvēji no šāda izstāžu cikla patiesībā ir nevis reģiona iedzīvotāji, bet gan mākslinieki, kam ir dota iespēja ieraudzīt savu darbību citā kontekstā, iespēja mācīties no vietējo cilvēku vērtībām. Kā atbildes reakcija uz šo izskanēja izstādes tapšanā iesaistītās Annas Salmanes replika: “Un tagad es kā pilsētniece jūtos aizskarta.”

Nenoliedzami, ka pārdomas, ko izraisījusi Kriša Salmaņa uzdrīkstēšanās veidot šādu izstādi Jūrkalnē, ir vērtība. Taču vai šajos prāta labirintos nav pazudušas tās vērtības, kas joprojām mīt cilvēkos šeit – Jūrkalnē, Alsungā vai jebkurā citā miestā, tālāk no Rīgas?
Līdz ar to paliek atvērts jautājums, vai ir nepieciešams šīm divām kultūras telpām – pilsētai un laukiem – tuvināties? Tuvināties, lai mijiedarbības rezultātā rastos atziņas kā bagātība abām iesaistītajām pusēm. Vai tomēr turpināt eksistēt kā līdz šim – divas izolētībā dzīvojošas pasaules: centrs un reģions. Pilsēta un lauki.

Uzziņai
10. augustā Jūrkalnes iedzīvotājiem un viesiem būs iespēja iepazīt Kates Krolles un Ata Jākobsona darbu “Patiesība ir vienkārša”.