Allaž ļaužu pilna ir šī vieta. Un kā ne – tirgus taču. Pētertirgus turklāt. Nosaukts ne jau par godu Krievijas caram Pēterim I, vai – kur vēl trakāk – Pēterim Stučkam, kā dažkārt gadījies dzirdēt. Tirgus nosaukumu ieguva no blakusesošās Pētera ielas, kas savukārt tā nosaukta Kurzemes hercoga Pētera Bīrona vārdā. Agrāk, kad tirgus bija atvērts ne katru dienu kā patlaban, tas bija notikums. Pilsētnieki nopietni nodevās nepieciešamās pārtikas iegādei. Protams sapucēti, jo varēja sevi parādīt un uz citiem paskatīties, jo te pulcējās liels ļaužu pulks. Ne velti pilsētas soda sieksta atradās tepat blakus – pie Annas baznīcas un grēkāzim smagāks par fiziskajām ciešanām bija tā laika sabiedrības nosodījums.

Tirgū apsprieda jaunumus un apmainījās ar informāciju. Lielai daļai baumu rašanās vieta bija tieši šeit. Ne velti radies teiciens muld kā tāda tirgus sieva.

Pilsētā populāro vietu izmantoja arī valstiski patriotisku pasākumu veikšanai. Bruģētais laukums bija ērta vieta karaspēka parādēm gan pirmās brīvvalsts laikā, kad leģendārajam pulkvedim Ķūķim tieši šādā veidā nācās nelojālākiem pilsētas iedzīvotājiem un sveštautiešiem rādīt, kurš ir saimnieks jaunajā Latvijā, gan arī pēc neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu vidū, kad liepājnieki atkal varēja skatīt paši savu armiju.

Pašlaik vietā, kur agrāk kā lielgabalu stobri gaisā slējās tirgoties atbraukušo laucinieku ratu dīseles, ir automašīnu stāvvietas. Transportlīdzekļi tagad citi, modernāki. Taču vieta savu sūtību nav mainījusi. Ikdienas iepirkšanās tirgū un to ieskaujošajos veikalos, parunāšanās un apmainīšanās ar jaunākajām ziņām kļuvusi par liepājnieku dzīves pilnīgi neatņemamu daļu.

Gan jau tirgū kāds aprunās arī citviet pilsētā sastaptos mīmus, kādu vārdu iepīs par jauno Kesenfelda viesnīcu un tajā atvērto mākslas galeriju, apspriedīs, ko kino noskatījies un kādu grāmatu izlasījis. Cita tirgus sieva teiks, ka viņas mazbērniem, kas tepat blakus rosās, tirgojot ķiršus, tas gaidāmais pludmales festivāls vien prātā un uz mēles. Bet vēl kāds mutīgs pircējs atminēsies aizvadītos Zvejnieku svētkus un senos laikus, kad vēl vīri prata kārtīgas zivis no jūras izmānīt…

Var nepiekrist ciniskajam teicienam, ka dzīve ir tirgus, bet tam, ka tirgus ir dzīve, nepiekrist grūti.

Starp cenu un vērtību nepamaldīties novēl arī “Kultūras Pulsa” veidotāji

Foto no Jura Raķa privātkolekcijas