Latvijas
Nacionālā bibliotēka “Gaismas pils” ir atklāta. Tās
tapšanas ceļš no idejas līdz iemiesojumam vietā un telpā bijis
garš, grūts un sarežģīts. Taču tagad ikvienu ēkas apmeklētāju
pārņem gaišas izjūtas un tikai retajam ir šaubas par tās
lietderību. Vēl gan pēc visu veidu atklāšanas svētkiem ir
jāpaiet laikam, lai varētu pa īstam spriest, kāda ir Nacionālās
bibliotēkas ikdiena, atzina liepājnieki, kam jau bijusi iespēja
gūt pirmos iespaidus.

Gaiši un plaši

Kaut
arī “Gaismas pili” būvēt sāka samērā nesen –
2008. gadā, ēkas ideja aizsākās daudz agrāk – pirms 25
gadiem ar trimdas latviešu arhitekta Gunāra Birkerta pirmajām
skicēm 1989. gadā, kad Latvija vēl bija nebrīvē. Un šogad
augusta izskaņā un septembra sākumā pēc vairāk nekā diviem
gadu desmitiem ar dažādiem publiskiem sarīkojumiem, kā Novadu
dienu, oficiālo atkāšanu un bērnu karnevālu, “Gaismas pils”
sāka savu dzīvi.

No
ārpuses monumentālā un smagnējā ēka iekšpusē ir pārsteidzoši
plaša un gaiša. Plašumu rada gan sienas izmēra milzu logi
lasītavās, gan iespēja gaismai ielauzties caur ēkas slīpā jumta
pašu kori, gan atvērtais vestibils, kas cauri stāviem ēkas centrā
veido tukšumu un ko no stāva uz stāvu savieno kāpņu virtene, kas
mazliet rada asociācijas ar nīderlandiešu grafiķa Morisa
Kornēlija Ešera sirreālajām kāpnēm. Lai apmeklētāji neapjuktu
ceļojumā pa stāviem, katrā no tiem ir aktuāla cita krāsa, kas
veido saskaņu starp telpu nosaukumiem virs ieejas durvīm un
mīkstajās mēbelēm. Turklāt krāsas izmantojums kļūst par stāva
akcentu, citādi visai neitrālajās telpās ar gaiša koka
kvalitatīvām mēbelēm. Pat papīrgrozi lasītavās ir dizainā
pieskaņoti pārējām mēbelēm telpā. Ēka ir pielāgota ikvienam
apmeklētājam. Varbūt vienīgi ne ļoti gariem basketbolistiem un
viņiem līdzīgajiem, kuri viegli ar galvu varētu ieskriet stikla
izvirzījumos pie griestiem pirms ieejas lasītavās, taču visādi
citādi ir domāts, lai bibliotēkas apmeklētājs gūtu patīkamus
iespaidus.

Jāradina bērni

Novadu
dienā Liepājas pilsētu pārstāvēja, ar sevi iepazīstināja un
iespaidus guva daudzu kultūras jomu pārstāvji. Lielu interesi
raisīja Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas bigbends.
Skolas metodiķe Irita Kalēja, kas pavadīja audzēkņus,
pastāstīja, ka Novadu dienas steigā par vietu izdevies tvert tikai
virspusējus iespaidus. “Pirmais iespaids ir ļoti grandiozs,”
viņa atzina un pastāstīja, ka pamanījusi arī trūkumus. “Ļoti
lēns lifts dienesta pusē. Tā kā mums ir daudz instrumentu, kamēr
tos novācām, pagāja 40 minūšu,” viņa sacīja. Taču tas
nav pārmācis milzu iespaidu par ēku. I. Kalēja ar ģimeni
vai vidusskolas audzēkņiem noteikti vēlētos aizbraukt vēlreiz,
mierīgi izstaigāt ēku un izpētīt tās izkārtojumu, piedāvājumu
un dzīvi ikdienā.

Pēc
I. Kalējas domām, bibliotēkā ir stipri jādomā par to, kā
piesaistīt jauniešus vecumā no 15 līdz 25 gadiem. Jauniešu
intereses nepietiekamība ir vispārēja problēma. Arī Liepājā.
Mūzikas skolas metodiķe norādīja, ka Nacionālā bibliotēka ir
vieta, kur vest bērnus ekskursijā. “Ir vēl viens apskates
objekts. Vairs nebūs jāved tikai uz Zooloģisko dārzu, “Laimas”
šokolādes fabriku vai Televīziju.” Viņa arī izteica cerību
ka, iepazīstoties ar bibliotēkas piedāvājumu, interese par to
varētu rasties potenciālajos nākotnes studentos, kuru ceļš vedīs
Rīgas virzienā.

Ar
bērniem situācija ir ļoti cerīga, ir pārliecināta Liepājas
Centrālās zinātniskās bibliotēkas Projektu koordinācijas
nodaļas vadītāja un metodiķe Anita Zūna, kas bija reģionālā
koordinatore bērnu domrakstu konkursam “Kā atmodināt
Saulcerīti”. Tā
izskaņā 2000 bērnu piedalījās karnevālā un masku gājienā,
kas no Vecrīgas veda uz “Gaismas pili”. Tā bija bērnu
iespēja iepazīties ar jauno Nacionālās bibliotēkas ēku.
“Nebijis notikums Latvijā,” uzsvēra A. Zūna. Tas
ļāvis mainīt priekšstatu par to, ka bērni nelasa. “Tas vien
jau ir ļoti daudz, ka viņi pabija jaunajā mājā. Citi varbūt būs
studenti un nākotnē tur sēdēs dienām, bet ir jau arī tādi
bērni, kam šī iepazīšanās bija pirmā reize un tāda arī
paliks,” prātoja metodiķe.

Arī
A. Zūna, lūgta dalīties iespaidos par ēku, atzina, ka tā ir
grandioza un ļoti gaiša, ar arhitektoniski spilgtām vietām un
skatu pa logu uz Vecrīgu kā gleznā. “Ēka ir ļoti ērta.
Tajā domāts par lasītāju,” viņa pastāstīja, ka
iekārtojumā akcentētas arī nacionālās vērtības, piemēram,
pirmā stāva grīdas flīzes izliktas dreļļu rakstā.

Būtiski,
ka Nacionālā bibliotēka kļuvusi atvērta, uzsvēra A. Zūna.
Tagad visu apskatei pieejams Dainu skapis, unikāli krātuves
eksemplāri Alekseja Apiņa reto grāmatu un rokrakstu lasītavā.
Beidzot mūsu nacionālā bagātība ir pieejama vienkopus, agrāk tā
bija izkaisīta pa sešām ēkām Rīgā. Metodiķe arī bilda, ka
tādu māju iedarbināt uzreiz nav iespējams un ir jāpaiet laikam,
lai ēka sāktu strādāt ar pilnu jaudu, tikai tad varēsim
ieraudzīt, kā tā funkcionē un kāda tā ir. “Ar šo
bibliotēku mēs ejam līdzi pasaules elpai, kas ienāk informācijas
aprites jomā, krājuma saglabāšanā,” viņa sacīja.

“Bibliotēkas
strādā tīklā, un Zinātniskā bibliotēka nav izrauta no visa
valsts mēroga bibliotēku tīkla,” skaidro A. Zūna un
metaforās raksturo “Gaismas pili” kā bibliotēku tīkla
veidotā ķermeņa sirdi. “Un, ja sirds nestrādā nemaz vai
strādā slikti, tad kā jūtas ķermenis? Domāju, visu Latvijas
bibliotēku asinsrite tagad paātrināsies.”

Simboliski

Latvijas
Nacionālās bibliotēkas oficiālās atklāšanas dienā pabija arī
Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauniešu koris
“INTIS”, kas izmantoja izdevību pēc koncerta Rīgas Domā
apmeklēt bibliotēku. “Būt tajā pasākumā bija absolūti
mūsu pašu iniciatīva,” pastāstīja kora dalībniece Signe
Šteinberga. “Mēs izdomājām, ka vajag, un pēc koncerta vēl
koncerttērpos aizbraucām, iegājām iekšā, palūdzām, lai fona
mūziku pagriež klusāk, un nodziedājām “Gaismas pili”.”
Koris izpelnījies filmētāju un fotogrāfu uzmanību, tam palūgts
dziesmu “Gaismas pils” nodziedāt fonā eksperzidentes
Vairas Vīķes-Freibergas intervijai Latvijas radio.

“Ļoti
skaista, plaša, gaiša, tīra un moderna,” S. Šteinberga
dalījās iespaidos par ēku, taču detalizēti visu izpētīt nav
iznācis laika. Viņa sajutusi, ka labprāt vēlētos tur pavadīt
laiku klusumā ar grāmatu rokās un Daugavas un Vecrīgas skatu aiz
loga.

Uz
jautājumu, kādu viņa redz “Gaismas pils” virsuzdevumu un
mērķi, Signe atbildēja, ka šīs vietas būtība izteikta dziesmā
“Gaismas pils” – nerakstītajā himnā ar Ausekļa
vārdiem. “Tajā jēdzieniskais kodols ir ārkārtīgi stiprs un
skaidri nodefinēts, tā ka ēka un dziesma man ir nedalāmi
jēdzieni.” Kora “INTIS” dziedātāja uzsvēra, ka nav
no to cilvēku pulka, kas rēķina, cik mūsu grūtajos apstākļos
šī ēka ir izmaksājusi, bet labi apzinās tās garīgo un
nacionālo nozīmi. “Ja mūsu tautai ir ar ko lepoties, tad tās
ir mūsu gara mantas. Ar šo vērienīgo celtni mēs varbūt beidzot
parādām pasaulei, ka paši ar sevi lepojamies,” viņa sacīja.

Ar
līdzīgām izjūtām jauno Nacionālo bibliotēku uztver bijusī
Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas vadītāja Aina
Krauče, kas bijusi starp tiem, kas “Gaismas pils” tapšanā
devuši vairāk nekā citi. Vairākus gadus A. Krauče darbojās
LNB Atbalsta biedrībā. Tai visus šos gadus bijusi liela loma, un
tās darbs bijis informēt par bibliotēkas nepieciešamību, vākt
ziedojumus, ieinteresēt mecenātus.

Bijusī
Liepājas bibliotēkas vadītāja Rīgā nebija viesojusies vairākus
gadus. Kad beigusi darboties Atbalsta biedrībā, vēl noritējušas
sarunas ar privātīpašniekiem, kuru ēkas atradās vietā, kur bija
paredzēts būvēt. Bet par konkrēto būvniecības vietu A. Krauče
tolaik nav zinājusi, tāpēc bijusi patīkami pārsteigta, ka tā ir
līdzās Daugavai. “Kad piegājām, es redzēju, ka bibliotēka
ir tāda, kādu bijām izsapņojuši. Man patiešām bezmaz asaras
nobira,” emocionāla bija Kraučes kundze. Viņa uzreiz
ievērojusi stiklotās telpas, plašumu un gaišumu. “Mani
ārkārtīgi iespaidoja ātrijs. Varbūt tas ir subjektīvi, jo
uzdāvināju vīram veltīto grāmatiņu un tagad redzēju, kur tas
ir,” A. Krauče pastāstīja, ka tomēr vēl nevarot visu
apjēgt, jo gūts tikai ātrs iespaids caurskrienot. Viņa noteikti
turp dosies vēl, kad bibliotēka būs sākusi strādāt pa īstam,
taču, pēc A. Kraučes domām, tā noteikti ir vieta, kur satikties
– cilvēkiem ar grāmatām, ar mūsu vēsturi un šodienu, un
citiem cilvēkiem.

UZZIŅAI:

1992. gads
– pieņemts Latvijas Republikas likums “Par Latvijas Nacionālo
bibliotēku”.

2000. gads
– LNB celtniecības atbalstam izveidota UNESCO Starptautisko
ekspertu padome.

2002. gads
– Latvijas Republika pieņem likumu “Par Latvijas Nacionālās
bibliotēkas būvniecību”.

2008. gads
– sākta būvniecība.

2014. gads
– “Gaismas pils” atklāšana.

Avots:
www.lnb.lv