Organiski iekļaudamās Liepājas muzeja pagalmā zem zaļojošu koku zariem
un saules apspīdēta, vizuāli pievilcīgā skulptūra – viena no Latvijas simboliem
Brīvības pieminekļa staltā sievietes tēla interpretācija – raisījusi daudz
jautājumu. Vai tiešām esam tik ļoti Austrumu un citu kultūru ietekmēti? Vai
savu stalti stingro latvietību esam pazaudējuši vai varbūt tā ir vien iluzors
sapnis? Vai tavas spožās zvaigznes, Latvija, jau pārņēmusi rūsa? Vai tas
nozīmē, ka mūsu gara spēks izsīkst? Bet kāpēc daļai ar šo nenoformulējamu
siltumu starojošo tēlu ir vieglāk identificēties nekā ar to, kas neaizsniedzams
slejas Brīvības pieminekļa galotnē? Uz kurieni galu galā mūs ved šis laiks?

Tie ir daži jautājumi un interpretācijas, ko šis attēlā redzamais
laikmetīgās mākslas darbs raisa. Bet kas gan ir laikmetīgā māksla un kāds ir
tās uzdevums? Laikmetīgā māksla ir māksla, kas radīta tagadnes laikā, proti, ir
laikmetīga mums – skan viena no vienkāršākajām definīcijām. Varētu šķist, ka
tādā gadījumā laikmetīgajai mākslai ir pieskaitāms viss, kas tapis šodienā.
Taču arī tā gluži nav – laikmetīgā māksla runā par laikmeta aktualitātēm
politikā, sabiedrībā, mākslā, reaģē uz tām, pievērš uzmanību un reflektē par
tām. Tomēr laikmetīgā māksla, šķiet, nav pakļaujama stingrai definīcijai.

“Vieglāk atbildēt, vai ir dzīve uz Marsa,” par laikmetīgo
mākslu un tās iespējamo formulējumu kādā intervijā pirms astoņiem gadiem
laikrakstā “Latvijas Avīze” sacīja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja
laikmetīgās mākslas krājuma glabātāja Astrīda Rogule. “Ir milzīga drosme
vai arī pilnīgs prāta trūkums uzņemties laikmetīgās mākslas interpreta
lomu.” Šie vārdi nav zaudējuši aktualitāti arī šodien. Taču lai
definīcijas paliek teorētiķiem un pētniekiem. Būtiskāk, vai un kā šāda māksla,
ko mums piedāvā ne tikai izstāžu zālēs, uz kurām doties varam neizvēlēties, bet
arī uz ielas, kur no tās nevaram izvairīties, mūs ietekmē.

Mēneša garumā Liepājas pilsētvidē bija izvietoti laikmetīgās mākslas
tēlniecības objekti – atzīto tēlnieku Gintera Krumholca “Rozes
vārdā”, Aigara Bikšes “Libau-Halifax-Libau”, tāpat arī Egona
Peršēvica personālizstādes daļa – skulptūra bez nosaukuma Liepājas muzeja
pagalmā. Visskaļāko rezonansi raisīja pēdējie divi, jo apspēlēja trauslus, par neaizskaramiem
uzskatītus tematus. Viena daļa izteica vēlmi, lai šādi objekti pilsētu bagātina
ne tikai īslaicīgās akcijās, bet ikdienā, citi nevarēja sagaidīt, kad tos
aizvāks.

Turpinājumā bez aicinājuma kādam piekrist vai to nosodīt piedāvājam
divus atšķirīgus kultūras aprindu pārstāvju viedokļus, kas tikai rāda, cik
dažādi uztveram mākslu, cik dažādas ir mūsu pieredzes un zināšanas un kā tās
ietekmē to, kā redzam pasauli sev apkārt un kā uztveram mākslinieku stāstītos
stāstus. Bet mākslinieks Egons Peršēvics piedāvās savu redzējumi,
interpretāciju laikmetīgās mākslas jēdzienam.

Simboli ir neaizskarami

Sandra Vensko – rakstniece, Latvijas
Rakstnieku savienības Liepājas biroja vadītāja:

– Raugoties uz laikmetīgās mākslas objektiem pilsētvidē, pirmajā mirklī
ir interesanti un aizraujoši, bet jautājums ir – kāda ir mākslinieka atbildība
un ko viņš grib panākt ar tādiem mākslas objektiem? Runāšu lielākoties par
diviem tēlniecības darbiem – Aigara Bikšes “Libau-Halifax-Libau” un
Egona Peršēvica skulptūru muzeja pagalmā.

Kādēļ mākslas darbos ir jāizmanto simboli, kas cilvēkiem nozīmē kaut ko
svarīgu? Mana izpratne par simboliem ir ieaudzināta un nemainīga – ka ir
lietas, kas ir neaizskaramas. Tās ir kaut kas tāds, kas mūs tur kopā – tas ir
garīgums. To mākslinieks varbūt nevar sagraut, bet viņš ar saviem darbiem var
ievainot. Un man ir aizdomas, ka šie darbi ievaino cilvēka pašcieņu vai
pašvērtējumu. Viņš gribot negribot kļūst manipulējams.

Manuprāt, ir jāpārdomā – kur laikmetīgā māksla atrodas. Kūrmājas prospekts
ir savdabīgs ar to, ka tur ir unikālas celtnes, pilsētas himnas tēli,
ievērojamu cilvēku vārdi, viss vēsturiski notikušais Liepājai iedod garšu un
smaržu. Tātad tai jau ir iepriekšēja koncepcija, kas dod atpazīstamību. Un tad
atnāk ļoti uzvaroša bravurīga tautumeita, kuras koncepcijā, ja iedziļinās, viss
ir aplami. Piesaucot vēsturi, pazīstamu vārdu un uzvārdu, nepārdomāti vai
apzināti ir radīts juceklis. Savukārt Brīvības piemineklis, kurš simbolizē brīvību, kā vārdā lietas asinis tiešā
nozīmē. Nav saprotams, kāpēc muzeja pagalmā nez kāpēc vienam no izcila tēlnieka
darbiem jāatrodas muļķīgā, manierīgā pozā. Nez vai Brīvības cīņu laikā kāds
domāja meditēt vai trenēties jogu?

Es šīs interpretācijas varbūt varu saprast un pasmaidīt, jo man ir
zināšanas. Bet kā šo mākslu skaidrot, piemēram, mazam bērnam? Ja esam garīgi
stipri, šādu mākslu varam atļauties, bet, ja sabiedrība ir trausla kā šobrīd un
ir tik daudz problēmu, kāpēc ir šādas provokācijas? Turklāt šādā mākslā nevar
valdīt paviršība. Un, lai piedod man mākslinieki, abos minētajos darbos es
redzu paviršību un snobismu.

Protams, Liepājai laikmetīgās mākslas izpausmes ir vajadzīgas. Es
iztēlojos dažādus objektus kanālmalā, vecajās pussagrautajās ēkās. Mums varētu
būt brīnišķīgas bagātīgas telpiskas izstādes, bet varbūt tad pilsētai jāskan
tā, it kā lidmašīna būtu nosēdusies. Šajā gadījumā esmu tīri priecīga, ka vairs
nebūs ne viena, ne otra objekta. Tikmēr trešais – Gintera Krumholca “Rozes
vārdā” – gan būtu varējis palikt kā
mūsdienīgs un interesants objekts

Bet, jāatzīst, šajā laikā kaut kas ar cilvēkiem notika. Un tas ir tas
pozitīvais – ka cilvēki domā un nav vienaldzīgi. Jo es jau neesmu ne sašutusi, ne
dusmīga, tas viss tikai liek man domāt.

Pretestība ir īstenības
nepieņemšana

Aivis Neimanis – laikmetīgās mākslas nakts
“Akti naktī” veidotājs:

– Man šķiet, šāda laikmetīgās mākslas objektu izvietošana pilsētvidē,
kāda notika vasaras izskaņā, noteikti ir atbalstāma un veicināma. Rezonanse
bija. Laba vai slikta – tā vienmēr nozīmē, ka publika, liepājnieks domā par
redzēto. Viņš iet garām šīm vietām, viņam patīk vai nepatīk, bet viņš domā.
Vissliktākā attieksme ir vienaldzība. Bet, ja rezonanse ir, tad tas ir pozitīvs
signāls. Esmu tikai par to, lai šādu vides objektu izstādes Liepājā turpinātos.
Un tie varētu būt ne tikai daži objekti, bet, piemēram, vesela akcija, kad
vienu mēnesi Liepāja ir nosēta ar tādām skulptūrām, uz īsu brīdi kļūstot par
Latvijas mākslas objektu Meku. Bet tiem noteikti jābūt kvalitatīviem. Nevaru
sevi nosaukt par mākslas kritiķi, bet savā dzīvē esmu redzējis pietiekami daudz
mākslas un arī mēslu gan Latvijā, gan ārzemēs. Domāju, ka šādi objekti nedrīkst
būt tikai eksperimenta pēc, tiem jābūt līmenī un ar jēgu.

Ir cilvēki, kurus daļa skulptūru aizskar. Bet, manuprāt, tajās slēpjas
patiesība par mums. Man šķiet, tās aizskar tos, kas vēl joprojām uzskata, ka
mēs paši esam balti, patiesi un tīri. Bet lai viņi paskatās sevī, vai tas tā ir.
Tas, ko mākslinieki rāda, ir tīrā patiesība par to, kas ar mums notiek. Šo
mākslu ir radījuši mūsu pašu cilvēki, tieši tāpēc tā ir mūsu spogulis. Kāpēc
Bikšes tautumeita ir melna? Tāpēc, ka laikmets ir tāds, esam izceļojuši visu
pasauli, atgriezušies mājās un vairs neesam tik balti. Pretestība tam ir
īstenības nepieņemšana. Domāju, ar šiem mākslas darbiem mēs nezaimojam un
nenoliedzam savus simbolus. Milda ar trim zvaigznēm izstieptās rokās ir mūsu
mugurkauls, un pie tā ir jāpieturas, bet tai apkārt gan tiešā, gan pārnestā
nozīmē notiek lietas, un nevajag tās ignorēt. Mildai pie kājām urinē
ārzemnieki, kuriem par to uzliek tikai pāris desmitu latu sodu. Uzlikt tādu
sodu par mūsu lielākā simbola apgānīšanu – lūk, tas ir apkaunojoši, nevis tas,
ka mākslinieka interpretācijā noliekam Mildu uz ceļiem un parādām to, kā
Eiropai un visai pasaulei par kaut kādām lietām lūdzamies un izdabājam.

Šīs skulptūras jau nerodas eksperimentos, bet notikumu iespaidā, tām ir
pamats. Tās liek domāt, un tas ir pats svarīgākais.