Apmēram 120 dejotāju vecumā no nieka trim līdz krietniem brieduma gadiem gan mazām pastaliņām, gan ar lielām kurpēm 3.maijā pulksten 17 uz Liepājas Latviešu biedrības nama skatuves izstāstīs 55 gadus garu “Deju kurpes stāstu” – Tautas deju ansamblis “Vaduguns” svinēs savu jubileju un dāvinās tajā tautas deju prieku skatītājiem.

Uz vienas skatuves uzstāsies sešas “Vaduguns” tautas deju grupas: mazie iesācēji, kuriem burtiņš “r” varbūt vēl nepadodas, bet dejošana jau padodas, un par viņiem mazliet garākie, kuri varbūt vēl neprot lasīt un vēl nemācās skolā, bet dejot gan jau prot. Dejos arī skolēni Harija Potera fanu vecumā, un jaunieši, un vidējā paaudze – ļaudis, kuriem daudz kas cits dzīvē droši vien ir nācis un gājis, bet deja palikusi, daudziem – no tā paša triju gadu vecuma.

“Vaduguns” latviešu tautas deju gara uzturētāja jau trīsdesmit piekto gadu ir deju skolotāja Valda Grīnfelde, kura arī pati ir pašu mazāko dejotāju ņipro danču autore. Mūsdienu bērni ir atraktīvāki, dzīvelīgāki, kustīgāki, bet no viņiem arī vairāk var panākt, atzīst skolotāja, sacīdama, ka gan tādēļ, gan tādēļ, ka arī pašai patīk možas, straujas dejas, vismazākajiem dejotājiem izvēlējusies ļoti dzīvespriecīgu mūziku. Gadu gaitā tautas deju horeogrāfija mainījusies, pirms gadiem trīsdesmit tajās bijis vairāk baletiskuma. “Deju kurpes stāsts” būs gan stāsts par dejotāju paaudžu pēctecību, gan arī tajā varēsim redzēt dejas, kādas tās tika iestudētas kopš 20.gadsimta 70.gadiem – līdz 21.gadsimtam.

Kas gan ir latvietis, ja neprot dziedāt “Bēdu manu lielu bēdu”? Kas gan tas par latvieti, kurš neprot dejot “Sudmaliņas” un “Pastalniekus”? “Latviešiem tautas deja nepieciešama gara attīstībai, jo mēs esam dziedātāju, dejotāju tauta, tā ir mūsu identitāte. Nekāda krīze mūs neiespaidos, ja mēs ievērosim mūsu tautas tradīcijas, dziedāsim un dejosim,” saka Valda Grīnfelde.
Ņemiet draugus un radus, un ejiet uz “Deju kurpes stāstu”. Ieejas maksa – prieks. Bez naudas.

Nora Driķe