Ko par sabiedrību stāsta lietoto preču veikali, kas arī Liepājā rodas cits aiz cita? Vai tikai par to, ka sabiedrība ir nabadzīga? Jā, tas ir ļoti būtisks aspekts. Taču ne vienīgais.

Ir cilvēki, kas šajā tendencē saredz gan zaļas dzīvošanas ideju, gan šādā veidā izteiktu vajadzību atgriezties pie laika pārbaudītā aizvien jaunu un jaunu lietu un iespaidu grābšanas vietā.

Dārzeņi ir dziļāk telpās

Tas saucas vienkārši “Veikals” un atrodas Rīgas ielā. Koka māja, uz lieveņa puķupods. Un man ir skaidrs, ka tas ir tieši lietotu mantu, nevis jebkā cita veikals – tieši tie un nevis, piemēram, svaigas maizes vai grāmatu veikali tagad ir mazumtirdzniecības jomas pirmrindnieki. Tā patiešām izrādās. Maksādama 70 santīmu par piespraudi ķirzakas formā – hei, bet kas tas par materiālu, taču ne sudrabs?! – domās piezīmēju, ka šis ir no interesantajiem. Pārdevēja stāsta, ka apkārtnes bērni te reizēm nāk vienkārši paspēlēties ar rotaļlietām.

Par humpaliņu pārtapusi vieta, ko ļaudis vēl atceras kā grāmatnīcu. Lietotas drēbes un apavus pārdod kādreizējās ēdnīcas telpās, pat nosaukums tas pats. “Antikvārs. Dārzeņi. Pārtika” – dārzeņi un pārtika dziļākās telpās, priekšplānā ir vecas lietas. Saimniece stāsta: būšot vēl, sortiments iešot plašumā, šī pagaidām tikai vienas ģimenes kolekcija. Vecas mēbeles, karotes, padomju laika regālijas. Ja raktu, gan jau kaut ko izraktu, bet diez vai lielas vērtības.

Ar pildspalvu uz dēļa ieskrāpēts “Komisijas veikals”, iekšā apmēram tā, it kā kāds izpārdotu savu gadu desmitos krāto mantību un pieķertu šo to vēl no kaimiņa klāt.

Ar dizainu te neaizraujas

Dažam neizdodas. Tikai īsu laiku pastāvēja veikaliņš “Viesistaba” Pasta ielā. Arī tur grāmatu plaukta saturs bija atceļojis no kādas kundzes bibliotēkas.  Sākot no Latvijas laiku Brēma “Dzīvnieku pasaules” izdevuma, beidzot ar Aleksandras Mariņinas detektīviem krievu valodā. Bet tur bija vēl diezgan daudz kā, gan jauna, gan lietota. Jaunas gleznas ar ainavām un lietotas koka rotaļlietas, piemēram. Labas lietas labiem cilvēkiem – tāds aicinājums bija veikala logā – laikam nebija īsti pieprasītas. Un veikaliņu slēdza, nepiepildīta tā arī palika saimnieces doma turpat veikalā varbūt ierīkot šaha spēlētāju un grāmatu lasītāju stūrīti.

Tagad tāds ideālistu veikaliņš varētu būt “Otrās elpas” tīkla pārstāvis Liepājā – tas ir labdarības viekalu tīkls. Tas ir vēl viens īpatns akcents Graudu ielā. Vēl ap pēdējo gadsimtu miju tā bija rosīga tirdzniecības iela, nu pa daļai kļuvusi par lietotu mantu veikalu rindu. Kādi divi jau paspējuši beigt pastāvēt. Tikmēr apavu veikals pievedumu dienās aizvien ir piebāzts. No lietota peldkostīma līdz lietotam ritenim – to visu var Graudu ielā nopirkt.

Veikalu turētāji ar interjeru un eksterjeru gan pārāk neaizraujas. Piemēram, “Veloribā”, kur lietotie Holandes riteņi, ir tās pašas neērtās durvis, kas tur bija vēl kafejnīcas “Nīca” laikos pirms gadiem desmit, tā pati krāsniņa, tik nu jau norūsējusi, un flīzes. Kam gan dizains lietotu preču pārdotavai? Pietiek ar lietotu telpu. Vai ar unificētu plašumu un pakaramo rindām, kā “Degās” vai “R.D.A”.

Tāpēc man tā iekrita acīs puķupods uz lievenīša Rīgas ielā.

Meitai kleitas vairs nevajag

Humpaļu kultūra dažādos aspektos – tas būtu pētīšanas vērts temats, piekrīt māksliniece un kultūras pētniece Signe Pucena. 

Piemēram, kāpēc pret lietotas mašīnas pirkšanu cilvēkiem ir daudz mazāk aizspriedumu nekā pret lietotu drēbju iegādi. Varbūt tās ir tradīcijas, kas liek taupīt un sataupīt. Kādreiz mammas taupīja kleitas meitām, viena paaudze nodeva mantas nākamajai. Tagad tas vairs nav vajadzīgs, arī tāpēc, ka meita mātes kleitas, visticamāk, ne par ko nevilks. Bet second hand veikalā pie vajadzības nepieciešamo atradīs. Mainās attieksme pret lietām kopumā.

Dzīve un lietu aprite iet uz priekšu aizvien ātrāk, un nav vairs lietā tās vērtības, kas bija senāk.

Tiesa gan, “Chanel” kostīmiņš gan varētu būt lieta, ko pārmantot paaudzēm, jo tā siluets tomēr ir gandrīz mūžīga vērtība. Īpaši, ja par mazu naudu tas atrasts humpalā. Lielākajai daļai pircēju droši vien ir stāsti par pērlēm, kas atrastas drēbju kaudzēs.

Pirka arī pirms krīzes

Vai nabadzība ir vienīgais iemesls, kāpēc lietoto preču pie mums ir tik daudz? Ekonomiskie apsvērumi ir būtiski, bet tie nav vienīgie, uzskata Signe Pucena.

Un tā nav tikai pēcpadomju telpas specifika. Krāmu veikaliņi ir gan Stokholmā, gan Briselē, gan citur. Un arī citur pasaulē cilvēki mēdz pirkt lietotas drēbes. Turklāt mākslinieki mēdz izmantot lietoto apģērbu ar zīmolu, lai to pēc tam uzlabotu, padarītu interesantāku un tirgotu atkal tālāk.

Arī tā sauktajos pirmskrīzes laikos ļaudis devās uz second hand jeb otro roku veikaliem, lai gan daudz vairāk varēja atļauties nopirkt jaunu apģērbu. Tad jo īpaši viņi tur meklēja oriģinālus un kolorītus tērpus. “Var uzposties, katrai dienai atrast kaut ko savu,” nosmejas māksliniece.

Latvijas problēma vēl ir arī tā, ka trūkst demokrātisku labu apģērbu veikalu tīklu, tādu kā “H&M”, uzskata Signe Pucena. Tāpēc, ja cilvēkam jāizvēlas starp Polijas, Turcijas, Ķīnas zemo kvalitāti tirgū un lietotu, bet labu kvalitāti humpalā, būtu tikai prātīgi ņemt otro. Arī tāpēc, lai šajās zemēs nebūtu nepārtraukti jāražo, tērējot resursus un postot vidi. Vai vienmēr vajag tikai jaunu un jaunu? Varbūt labāk ņemt to, ko kāds jau vienreiz uztaisījis.

Plaukti grāmatām un mūzikai

Arī tāpēc izvēlēsies, ka plašā apģērba un apavu pieejamība ielas padara krāsainākas – aizvien vairāk ļaužu var atļauties labi un interesanti ģērbties.

Antropoloģe Aivita Putniņa jau iepriekš laikrakstam “Kurzemes Vārds” teikusi, ka lietoto preču veikalus neizvēlas tikai naudas dēļ. Arī Rietumos apģērbs daudziem nav tā lieta, kurai būtu jātērē daudz naudas. No lēti iegūtām drēbēm turklāt vieglāk ir šķirties. Ir mainījusies attieksme pret apģērbu, un rodas citas prasības – jauna birka vairs nav tik svarīga, bet nozīmīga kļūst drēbju kvalitāte un ērtums.

Lietotu mantu maisos, kas ceļo uz Latviju no attīstītās Eiropas, aizvien biežāk nokļūst arī grāmatas, mūzikas un filmu diski. Tiem jau iekārto atsevišķus plauktus, jo novērots, ka interese ir. Tā ir vēl viena pievienotā vērtība, runājot par to, vai humpalas un kultūra kādā punktā saskaras.

Uzziņai 

– Humpalas, humpaliņa – folklorizējušies un dziļi iesakņojušies sarunvalodas jēdzieni, kas nāk no 90. gadu sākuma. Vispirms to pilnā vārdā dēvēja par humanitāro palīdzību, tad valodnieki to izlaboja uz “humāno palīdzību”.

– Visdažādāko humāno palīdzību – gan pārtikas, gan medikamentu, gan apģērba veidā sniedz ārzemju valsts struktūras un dažādas sabiedriskās organizācijas.

– Tagad līdz ar pircējiem, kam lietoto preču veikali ir vienīgais finansiāli iespējamais risinājums, ir arī tādi, kam pērļu meklēšana šādos veikalos ir kļuvusi par hobiju.

– Eiropā ir veikalu tīkli, kas savāc jaunu un lietotu apģērbu pārdošanai – tā tas arī pēc tam nonāk Latvijā, kur tās iepērk mazumtirdzniecībai. Vēl viens ceļš ir veikalu tīkli, kas no zīmolu veikaliem savāc neizpārdoto produkciju, lai atbrīvotos vieta jaunās sezonas precei.

– Nozarei ir arī tumšā puse, kad Latvijā no Eiropas nonāk maisi ar apģērbu un citām lietām, ko eiropieši ziedojuši labdarībai un atstājuši noteiktās vietās, likumnepaklausīgi ļaudis tos vienkārši nočiepj, lai pēc tam pārdotu.

Dina Belta,
 

Egona Zīverta foto

Lietotu mantu veikalos pircēji apzināti vai neapzināti meklē arī kvalitāti un stabilitāti. Laikā, kad, piemēram, mobilais telefons fiziski nespēj kalpot ilgāk par pāris gadiem, var ieinteresēt lietas, kas kādam jau piederējušas un vēl gatavas pāriet jaunās rokās.

Lietotu preču veikali ienāk vietās, kuras bijuši spiesti atstāt to iepriekšējie saimnieki. Bieži vien – cik viegli ienākuši, tik viegli arī no tām aiziet. Tāpat kā pašas lietotās mantas – lēti un viegli. Un Liepājas ielas kļūst skumji tukšas.