Silts ceturtdienas vakars. Koncertdārzs “Pūt, vējiņi!”. Knauši. Alus. Frī kartupelīši ar majonēzi. Sarkana svece uz galda. Mazliet kodīgi dūmi no blakussēdētāja cigaretes. “Cēzars Caune!” savā ironiskajā tonī iesaucas Eduards Pāvuls. Ir pirmais brīvdabas kino vakars, un rāda “Cepli”. Šādu ceturtdienas vakaru ar latviešu kino klasiku šovasar Liepājā būs vismaz desmit.

Filmas vien neiet skatīties

Šis ir otrais gads, kad Aivis Neimanis Liepājā organizē brīvdabas kino vakarus. Pērn viņš darbojies viens, ar kādu Rīgas firmas vārdu. “Darīju visu, sākot no tā, ka flaierus vajag izdrukāt, beidzot ar to, ka ekrāns jāuzliek,” atceras A.Neimanis. Šogad ap sevi sapulcinājis vēl bariņu entuziastu un Liepājā nodibinājis uzņēmumu SIA “Appart”.

“Ideja nokrita no zila gaisa, goda vārds,” par pirmsākumiem saka A.Neimanis un piebilst, ka tas bijis pirms gadiem pieciem un nav dzirdējis, ka jebkad iepriekš Liepājā kas tāds būtu bijis. Brīvdabas kino vēsturiski nāk no ASV, kur 30.gados radās drive-in. A.Neimanis apgalvo, ka ideju no amerikāņiem nav pārņēmis. Parkā atpūties un iedomājies – ja tagad pamanītu, ka tiek rādīts kino, gribētu piesēst, paskatīties. “Kāds uzpīpē, kāds iedzer alu, kāds vienkārši parunājas ar pazīstamiem cilvēkiem. Pilnīgi brīvi lai būtu,” toreiz iecerējis A.Neimanis. Un tā arī notiek. No seansa sākuma līdz beigām aptuveni trīs stundu garumā nosēž tikai retais. Cilvēku plūsma ir liela. Vidēji vienā vakarā, kā rāda arī pagājušā gada pieredze, brīvdabas kino apmeklē 200–400 cilvēku.

Koncertdārza “Pūt, vējiņi!” apsaimniekotāja SIA “Liepājas Sporta un kultūras pils” valdes locekle Dace Gruntmane piekrīt, ka brīvdabas kinoseansus lielākoties apmeklē jaunieši, un novērojusi, ka viņi nāk nevis tusēt, bet skatās filmas. Protams, ir arī tusiņu lietas, bet tas nav noteicošais.

“Tas mazāk ir kino, vairāk – tusiņš. Sarunas, tikšanās ar draugiem, kino ir mazliet pakārtots,” atzīst Liepājas Pedagoģijas akadēmijas projektu vadītājs Atis Egliņš-Eglītis. “Taču kino nav atvirzīts pavisam otrajā plānā, vienkārši – tikai tā dēļ vien neeju. Vietas izvēle ir laba – prom no pilsētas burzmas. Ja apnīk, ir parks, jūra, kur atpūsties, pastaigāties.”

Gribētu redzēt kādu mūziklu

Tā kā paralēli filmu vērošanai notiek sarunas ar draugiem un citas aktivitātes, repertuārā iekļautas labi zināmas kinolentes, lai sižetam var pieslēgties jebkurā brīdī – “Ceplis”, “Pie bagātās kundzes”, “Cilvēka bērns”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Zvejnieka dēls”, “Mans draugs nenopietns cilvēks” un cita latviešu kino klasika, arī multiplikācijas filmas “Fantadroms”, “Zaķīšu pirtiņa”, “Spēlēju, dancoju”. Vēl tiek solīta dokumentālā filma “Svētku anatomija”. “Mēs nerādīsim tādas filmas, kas vairāk ir barība dvēselei,” apgalvo A.Neimanis, tomēr pieļauj, ka varētu demonstrēt arī kādu labu ārzemju mazbudžeta filmu.

Nepieciešamību rādīt šāda veida kino apliecina arī skatītāju gaume. “Gribētu Liepājā redzēt Eiropas mākslas kino. Daudz labu filmu līdz mums nenonāk, kaut festivālos tām bijuši labi panākumi, iegūtas balvas. Vēl kādu mūziklu labprāt noskatītos – “Mūzikas skaņas”, “Operas spoku”. Tikai ne bojevikus un komerciālās filmas,” vēlmes klāsta A.Egliņš-Egītis. Viņš gan atzīst, ka arī latviešu kino klasika patīk: “”Limuzīnam Jāņu nakts krāsā” pagājušajā gadā visu laiku runājām līdzi citātus.”

Lai gan šīs sezonas programma ir izveidota, A.Neimanis norāda, ka vēl iespējamas izmaiņas gan datumos, kad vienu vai otru kinolenti rādīs, gan pašā repertuārā. Tomēr ne reizi vien pēc seansa dzirdēts jautājums – kas būs skatāms nākamreiz? “Reklāmas lietas ir padārgas,” pamato D.Gruntmane. Tomēr organizatori sola dažas dienas pirms iknedēļas seansa dalīt flaierīšus ar programmu visam mēnesim.

Kinovakaru apmeklētāji lielākoties ir tīņi un jaunieši līdz gadiem 25, daudzi no viņiem izrādītās filmas redz pirmo reizi. “Televīzijā viņi diez vai skatītos klasiku, kas patiesībā ir jāzina katram. Seansiem ir arī kultūrizglītojoša funkcija,” spriež D.Gruntmane. Tomēr A.Neimanis neuzskata, ka ir uzņēmies izglītotāja lomu: “Katram sava dzīve, gudra galva, lai domā, ko grib redzēt, kas interesē. Es daru to, kas man patīk. Gribu parādīt no savas puses, ar ko esmu izaudzis, ko esmu redzējis.” Un viņam nemaz nešķiet savādi, ka ir jaunieši, kuri vēl nekad nav redzējuši, teiksim, “Limuzīnu“: “Tikpat labi kāds var brīnīties, ka es nezinu tādu un tādu vecu mūziku, kas varbūt ir leģenda. Ir krasa atšķirība starp deviņdesmito gadu sākuma jauniešiem un tiem, kam tagad ir padsmit – kādu latviešu kultūras jomu katrs pārzina vai nepārzina.”

Ieejas maksas nekad nebūs

Lai gan seansi ir bezmaksas, brīvdabas kino vakaros cilvēku nav tik daudz, ka “Pūt, vējiņi!” būtu stāvgrūdām pilni. “Liepājnieki nenovērtē lietas, kas viņiem tiek piedāvātas par velti. Ieejas maksa it kā dod pievienoto vērtību, taču patiesībā tā nav,” uzskata A.Egliņš-Eglītis un domā – ja būtu jāsamaksā kaut 50 santīmu, cilvēku būtu vairāk. Taču A.Neimanis uzsver: “Tas nav peļņas avots. Nekādu reklāmas paužu tur nebūs. Tad zudīs tā īpašā sajūta. Un es neesmu no tiem sargsuņiem, kas apvilks lenti un sargās, lai kāds neiekāpj par velti. Tik liela auditorija, cik ir tagad, ir pietiekami. Ja būs vairāk, tad jau sāksies tirgus.”

Finansējumu – aptuveni 400 latu par katru seansu – dod Liepājas dome. Kafejnīca “Balta bize”, kura apgādā kino skatītājus ar uzkodām un atspirdzinājumiem, palīdz segt reklāmas izdevumus. Nākamgad iecerēts piesaistīt kādu ģenerālsponsoru. Ar laiku varētu tikt piedāvātas papildu izklaides iespējas, kas gan neaizēnotu galveno – kino.

Seansi jūnijā sākas ap pulksten 22. Ne viens vien dzirdēts gaužamies, ka tas ir par vēlu, jo nevar aiziet kopā ar bērniem un pašiem arī laikus jāiet gulēt, jo nākamā ir darbdiena. A.Neimanis skaidro, ka pavēlā vakara stunda izvēlēta tehnisku iemeslu dēļ – jāgaida tumsa, lai uz ekrāna vispār kaut ko varētu saskatīt. “Ja ir vairāk naudas, var iegādāties stiprāku projektoru un rādīt agrāk. Bet vai tas atmaksājas? Diez vai,” spriež SIA “Appart” vadītājs un sola, ka ar katru nākamo mēnesi seansi varētu sākties par pusstundu agrāk, jo pēc Jāņiem vakari atkal kļūst tumšāki. Šogad kinovakari iecerēti līdz pat 9.augustam. Tomēr, ja laika apstākļi ļaus, iespējams, termiņš tiks pagarināts līdz vasaras beigām. Pagājušogad tā arī bijis.

A.Egliņš-Eglītis uzskata, ka brīvdabas kino vakariem jākļūst par tradīciju.

Galvaspilsēta pasaka nē

Pagaidām Liepāja ir vienīgā vieta Latvijā, kur brīvdabas kino seansi notiek regulāri. Kas līdzīgs 2003. un 2004.gadā bijis Rīgā. Krasta ielā tika piedāvāta iespēja skatīties filmu, neizkāpjot no mašīnas, raksta ziņu aģentūra LETA. Attēls tika projicēts uz četrstāvu mājas lieluma 22 metrus plata un 13 metru augsta piepūšamā ekrāna. Seansa laikā tika piedāvāta iespēja veikt pasūtījumus pie viesmīles, kura strādā, braucot ar skrituļslidām. Brīvdabas kino piedāvāja SIA “Drive In”. Vēl pēc gada šādas izklaides iespējas vairs nebija.

Pērn uzņēmums iesniedza Rīgas domei projektu “Brīvdabas kino Vērmanes dārzā”, lūdzot 13 tūkstoš latu finansējumu, lai filmas pilsētas centrā varētu demonstrēt, nepieprasot ieejas maksu. Projekts gan atbilda Rīgas 2006. – 2012.gada attīstības programmas mērķim “Garīgi bagāta sabiedrība”, tomēr tika noraidīts.

Tajā pašā laikā 2006.gadā veiktā tirgus un sabiedriskās domas izpētes centra SKDS aptauja pierādījusi, ka lielākā daļa Rīgas iedzīvotāju – 81,3 procenti – atbalsta brīvdabas kino demonstrēšanu par pašvaldības līdzekļiem kādā no pilsētas parkiem.

Citur Latvijā brīvdabas kino līdz šim bijis kā viens no notikumiem pilsētas svētkos vai citos sarīkojumos. 

Izgudro jau pirms kara

Auto kino jeb drive-in tradīcijas uzplaukuma laiks bija ASV 50.gados. Drive-in kinoteātru vēstures mājaslapā www.driveintheater.com  teikts, ka šāda veida filmu demonstrēšanu izgudroja Ričards M.Hollingsheds. Tehniku viņš izstrādāja, savās mājās Ņūdžersijā, Tomasa avēnijā, pakarot palagu kā ekrānu dārzā un eksperimentējot. Pirmais brīvdabas kino seanss notika 1933.gada 6.jūnijā, kad izrādīja filmu “Wife Beware”.

Pēc Otrā pasaules kara drive-in kinoteātru skaits strauji palielinājās. 1948.gadā ASV to jau bija 820, dažos varēja novietot pat 400 mašīnu. Brīvdabas kinoteātri kļuva par atpūtas centriem, piedāvājot izbraucienus ar minivilcieniņiem, izjādes ar ponijiem, vizināšanos ar laivām, talantu šovus, minigolfu un dzīvnieku priekšnesumus. 50.gados daudzi kinoteātri bija atvērti jau trīs stundas pirms filmas sākuma, kas apmeklētājiem deva iespēju ņemt līdzi arī bērnus. Drive-in īpašnieki sāka piedāvāt arī pusdienas, ēdienkartē parasti iekļaujot ceptu cāli, sendvičus, hamburgerus, picu.

Taču 80.gados drive-in panīka, jo parādījās lielās kabeļtelevīziju kompānijas un kasešu videomagnetofoni. Brīvdabas kinoteātri Amerikā sāka atdzimt 90.gados. Tika uzstādīti ekrāni ar dažādām ekstrām. Šajā laikā drive-in tipa kino skatīšanās izplatījās arī okeāna otrā krastā. 1999.gadā viens tika atvērts Krievijā, vēl arī Spānijā un citās valstīs. 

Mūsdienās brīvdabas kinoteātri ārvalstīs kļuvuši par nozīmīgu izklaides industriju. Piemēram, Kanādas lielākas drive-in, kas atrodas Oukvillā, demonstrē multiplikācijas filmu “Šreks 3” un mākslas filmu “Karību jūras pirāti: Pasaules malā”, redzams “The 5 Drive In” kinoteātra mājaslapā internetā. Apmeklētājiem, kuri vecāki par 13 gadiem, ieejas maksa brīvdienās ir 11 dolāri, 6 – 12 gadu veciem bērniem – divi dolāri, bet tiem, kuri ir jaunāki par pieciem gadiem, par biļeti nav jāmaksā. Darbdienās ieejas maksa pusaudžiem un pieaugušajiem samazinās aptuveni uz pusi.

Uzziņai

Drive-in kinoteātris – sastāv no milzīga ekrāna, projicēšanas iekārtas un lielas automašīnu stāvvietas. Ekrāns var būt gan balti nokrāsota siena, gan ar tēraudu nostiprināta, ierobežota struktūra. Dažos kinoteātros starp ekrānu un pirmo auto rindu ir bērnu rotaļlaukumi.

No http://en.wikipedia.org 

Ilze Lanka,

No sliktiem laika apstākļiem brīvdabas kino vērotāji varētu paslēpties koncertdārza “Pūt, vējiņi!” nojumē. Tomēr līdz šim seansa laikā lietus ne reizi nav lijis.