Šogad piedzīvojām
īpaši mīļas un patiesas sirsnības apdāvinātas vasaras
saulgriežu svinības Norvēģijas Bergenas pilsētā. Folkloras
kopas “Atštaukas” dalībnieču trīs dienu ciemošanās
vēl ilgi paliks liepājnieču atmiņās, jo tikšanās ar latviešiem
un jo īpaši liepājniekiem, kas pārcēlušies uz dzīvi Bergenā,
bija tiešām emocionāla.

Vēl ziemā “Atštaukas”
uzrunāja nu jau bijusī liepājniece, kādreizējā Liepājas
tehnikuma pasniedzēja Liāra Ozola ar lūgumu, vai dažas no sievām
nevarētu aizbraukt ciemos. Mēs ļoti nelabprāt dalāmies mazākās
grupās, jo tad zūd mūsu uzstāšanās koncepcija un arī
izpildījums vairs nav tāds, kā to esam iestudējušas un
izlolojušas. Tāpēc izlēmām, ka ceļā dosimies visas. Pusgada
laikā sakrājām nepieciešamos līdzekļus, jo šo braucienu
neatbalstīja neviens no projektu konkursiem, un 19. jūnijā ar
autobusu devāmies uz Bergenu.

Ir trīs cilvēki, kuriem
esam īpaši pateicīgas. Rasa Jukone Bergenā izveidojusi biedrību,
kuras mērķis ir palīdzēt latviešiem un jo īpaši bērniem
adaptēties Norvēģijā un saglabāt dzīvas arī latviešu
tradīcijas. Tad lielu paldies par visu koordinēšanas darbu un
uzņemšanu jāsaka Zanei Babrei, bet Liāra Ozola uzņēmās
vissmagāko nastu, izmitinot “Atštaukas” pie latviešu
ģimenēm un ekskursijā atklājot ļoti daudz interesantu vēstures
un kultūras faktu, ļaujot uzzināt par Norvēģijas skaudro likteni
un unikālo pašapziņu, neatlaidību, ar kādu šī tauta atguvusi
savu valodu un nacionālo kultūru.

Latviešu biedrība
Norvēģijā izveidota 2013. gada oktobrī, un tās mērķis ir
darboties Bergenas un apkārtnē dzīvojošo latviešu interesēs,
lai radītu augsni valodas, kultūras, tradīciju un izglītības
pārmantojamībai paaudzēs, lai bērniem palīdzētu ātrāk
adaptēties norvēģu skolās. Biedrības iniciatore un veidotāja ir
bijusī liepājniece Liāra Ozola, kas izveidojusi latviešu bērnu
skolu un strādā tajā. Ozolas kundze uz Bergenu devās pirms diviem
gadiem līdzi savam vīram, kurš tur bija pieņēmis labu darba
piedāvājumu. Līdzīgs ir arī to latviešu stāsts, kas
pārcēlušies uz dzīvi Bergenā un bija ieradušies uz vasaras
saulgriežu svinībām kopā ar folkloras kopu “Atštaukas”.
Mēs uz svinībām aicinājām dienā, kas Norvēģijā bija darba
diena, tāpēc jo īpašs prieks par satiktajiem cilvēkiem, jo zinu,
ka viņiem bija jāmēro tāls ceļš. Mēs izdomājām rotaļu,
kuras laikā aicinājām klātesošos atzīties, no kura Latvijas
novada viņi ir. Visvairāk bija no Kurzemes, un attiecīgi
vislielākais skaits bija liepājnieku. Pat krievu tautības cilvēki
no Liepājas bija ieradušies uz saulgriežu svinēšanu.

Norvēģijā apstākļi
dzīvošanai radīti tā, ka, visticamāk, tur dzīvojošie latvieši
Latvijā neatgriezīsies. Paši norvēģi par sievām ļoti
mērķtiecīgi šobrīd apņem taizemietes, kas esot pacietīgas,
čaklas un mīļas, neesot tik emancipētas. Arī latviešiem tur
klājas labi, lai arī dzīve ir pieticīga, bet tā ir nodrošināta
un mierīga. Tieši miers un labsajūta ir tās vērtības, kuras tur
dzīvojošie latvieši min visvairāk. Ja arī nodokļi ir samērā
lieli, visi zina, kā tos izmanto. Nevienam nerodas vēlme apiet
nodokļu, jo zina, ka pašiem būs jānopērk tikai mugursoma, lai
bērni mācītos skolā, teātra izrādes un koncertus skolēni
apmeklē bez maksas, ceļi Norvēģijā ir teicamā stāvoklī, vide
skaista un sakopta. Un tas nav tāpēc, ka norvēģiem ir nafta, jo
no tās ienākumiem viņi pašlaik tērē tikai 3 %, no pārējā
veido uzkrājumu, un tādējādi sevi ir nodrošinājuši
turpmākajiem 200 gadiem.

Klausoties Liāras Ozolas
stāstījumā, sapratu, ka mūsu tautām likteņi bijuši līdzīgi
skarbi, bet tieši padomju gadi Latvijai bijuši izsķirošie
salīdzinājumā ar Norvēģiju, ka varējusi atkopties un atgūt tik
ļoti neieciešamo pašapziņu. Daba ir skarba, krustneši iznīcināja
visus rūnu rakstus, kas nozīmēja norvēģu valodas iznīcību, tad
nāca dāņu kundzība un tad vēl zviedru laiki, tikai 1906. gadā
Norvēģija atguva savu neatkarību un no jauna izveidoja savu
valodu. Norvēģi savas tradīcijas mācējuši nosargāt un uztur
dzīvas ikdienā, skolu izlaidumos liela daļa meiteņu tērpjas
tautas tērpos nevis tāpēc, ka liek, bet tāpēc, ka viņas
patiešām jūtas lepnas par savu tautu. Norvēģi atbalsta savus
ražotājus un veikalos iegādājas pašmāju produkciju, kaut arī
tā ir dārgāka. Valsts svētkos to apliecina ar bērzu zariem,
kurus tur rokā, pulcēšanās vietās un gājienos.

Norvēģi dzīvo pēc
satversmes, kas vēl pirms 200 gadiem uzrakstīta dāņu valodā.
Satversmes pamatprincips ir vienlīdzība un to viņi stingri ievēro
arī mūsdienās, tāpēc nevienam neesot vēlme īpaši izcelties ar
lielāko māju, dārgāko mašīnu vai citām ārišķīgām lietām.

Bergena ir pilsēta
Norvēģijas dienvidrietumos, osta Ziemeļjūras krastā. Tā ir otra
lielākā Norvēģijas pilsēta. Bergenu sauc par pilsētu starp
septiņiem fjordiem un septiņiem kalniem.

Bergena tiek uzskatīta
par ļoti muzikālu pilsētu, jo tur dzīvojis Edvards Grīgs.
Bergena
uzņem daudzus starptautiskus mūzikas un kultūras festivālus visa
gada garumā. Muzeji, mākslas kolekcijas, baznīcas un fascinējoša
arhitektūra piešķir Bergenai unikālu atmosfēru. Saudzējot seno
un izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, ir izveidota Grīga
koncertzāle. Te
muzicē pasaules vecākais Bergenas filharmonijas orķestris
“Harmonien”, kas dibināts 1765. gadā un savu slavu
turpina spodrināt. Grīga zāle ir unikāla ar savu akustiku un
skaisto tehnisko risinājumu – skatuves aizmugure ir stikla siena,
kas skatītājiem dod iespēju klausīties mūziku un vērot skaisto
Bergenas kalnaino dabu, kas paveras aiz stikla.

Nacionālais teātris,
kuru dibinājis vijolnieks Ūle Bulls 1850. gadā, iestudē
galvenokārt tikai norvēģu autoru darbus. Atpazīstamākais ir,
protams, Hendriks Ibsens, kurš pirmos sešus gadus bija teātra
direktors. Viņa piemineklis uzstādīts pie teātra ieejas. Bergenā
ir daudz pieminekļu izcilām Norvēģijas personībām.

Skvēri un apstādījumi
ir Bergenas īpašā rota. Šeit tiekot stādīti tādi augi, lai
pilsēta visu laiku smaržotu. Kad ieradāmies Bergenā, sajutām
skaisti saldo smaržu gaisā, un deguns nepievīla – mums labi
zināmais vītenis “Saldais mīļais” sastādīts ļoti
dāsni, lai reibinātu galvu. Bergenā ir loti daudz puķu dobju un
katru gadu tiek stādītas savādākas, visām jāsmaržo. Vakaros,
piemēram, interesantu smaržu rada dobēs augošā tabaka.

Bergenā ir daudz zīmīgu
vietu, kur sarunāt tikšanos, skvēru, kur pulcēties, daudz
strūklaku, kurās čalojošais ūdens, ziedu aromāti un kaut kur
vienmēr dzirdamā mūzika rada prieku dzīvot un iedvesmo.