Es nebraucu uz Viļņu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu. Es pat neesmu pārliecināta, ka dotos turp, ja par kāda projekta norises vietu nebūtu izraudzīta tieši Viļņa. Tāpēc es neizvirzīju sev mērķi izpētīt, kā Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts tiek ieviests kaimiņvalstī.

Vienkārši gribēju saprast, kā varētu justies viens vidējais eiropietis, kas nejauši vai jauši nokļuvis pilsētā, kas ieguvusi Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukumu, un vai šajā laikā Viļņa kļuvusi citāda.

Dzirdējusi par Viļņas neveiksmēm šā projekta realizācijā, protams, biju daudz. Pēc vērienīgās sarīkojumu programmas atklāšanas gadumijā sekoja, politisku motīvu vadīta, projekta atbildīgās organizācijas direktores un vēlāk arī praktiski visas komandas maiņa un pamatīga budžeta apciprpšana, kas lika jaunajam birojam kardināli atkāpties no iepriekš iecerētā. Rezultātā no programmas pazuda virkne sarīkojumu un, par nelaimi, tieši tie, kas paredzēja plašu iedzīvotāju iesaisti, jo noslēgtie līgumi neļāva atteikies no dārgiem un elitāriem projektiem. Tam papildus bankrotēja Lietuvas nacionālā lidsabiedrība, un pat tiem eiropiešiem, kas, atšķirībā no manis, vēlējās apmeklēt Eiropas kultūras galvaspilsētas piedāvāto programmu, bija grūtības Viļņā nokļūt. Visas šīs neveiksmes, summējoties publiskajā telpā, radīja gluži negatīvu iespaidu par projektu, un pašu Viļņas iedzīvotāju negatīvā attieksme to tikai veicināja.

Par šo nepatiku pret projektu es varēju pārliecināties, sarunājoties ar pašiem lietuviešiem Viļņā. Gide, kas mūs vadāja ekskursijā pa vecpilsētu, kur, starp citu, netrūka tūristu pūļu, uzsvēra, ka viņai par projektu ir kauns un viņai neesot neviena ieguvuma, ko nosaukt. Tikai lieki iztērēta nauda, kas šajos krīzes apstākļos esot nepiedodami. Paši lietuvieši par nozīmīgākām sauc Lietuvas vārda tūkstošgades svinības, jo šogad aprit tūkstoš gadu, kopš Lietuvas vārds pirmo reizi pieminēts rakstītos avotos − Kvēdlinburgas hronikā. “Ar visu to, ka mums ir kultūras gads, tūristu tomēr ir mazāk, tātad nekāds magnēts šī programma nav,” viņa skumji saka.

Iedzīvotāju vislielāko neizpratni izraisījis pasākums “Māksla neparastās vietās”. Kad vienurīt pilsētnieki ieraudzījuši pār Neras upi pārvilktu krāsainu cauruli, ko projekta autori dēvējuši par mākslas objektu, viņu sašutumam nav bijis robežu. Arī žurnāliste Renāte man stāsta, ka viņa nav pratusi izskaidrot paziņām šo “mākslu”. “Tādi projekti diemžēl programmā bija vairāki, tāpat kā plašām tautas masām nepieejami sarīkojumi, un cilvēki aizvien asāk iestājās pret Eiropas kultūras galvaspilsētas projektu kopumā,” skaidro Renāte. Bet 20 gadu vecais ministrijas ierēdnis Tomass uzsver – projekts dod daudz iespēju, grūtāk veicas tikai ar prasmēm to izmantot. Viņš, jauns cilvēks būdams, skatās uz daudzām norisēm brīvāk un priecājas par piedāvāto programmu un iespēju baudīt daudzveidīgas kultūras norises. “Protams, krīzes situācijā var likties, ka tā ir lieka naudas tērēšana, bet vai ir slikti, ja pat šajos laikos pilsētā viss notiek,” saka lietuvietis.

Man neizdevās pabūt nevienā konkrētā projekta programmas pasākumā, tomēr tas nenozīmē, ka neizbaudīju pilsētas kultūras piedāvājumu. Patīkami, ka it visur ir informācija par notiekošo un vari izvēlēties kaut ko tieši sev jebkuras nedēļas nogalē. Vēl ir lietas, kas ir vērtības pašas par sevi – neskaitāmie dievnami un neparastā arhitektūra vecpilsētā, piemēram, lēti pusdienojām iepretim vecākajam Viļņas namam, pie kura bija apmetušies pāris ielu muzikantu. Arī rajons, kurā ir izveidojusies tāda kā “neatkarīga mākslinieku republika” piesaista ikvienu kā šogad, tā pirms gada un pēc pieciem. Jo šajās šaurajās vecpilsētas ieliņās valda brīva un nepiespiesta gaisotne, kurai nav nepieciešams pielikt kāda projekta “birku”. Tātad viss notiek, ja gribi redzēt un piedalīties. Vai tu dodies uz Eiropas kultūras galvaspilsētu vai kādu parastu pilsētiņu ar savu unikālo kultūras piedāvājumu.

Ko no tā visa mācīties Liepājai, kas, iespējams, kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu 2014.gadā? Vispirms jau to, ka viss notiks tā, kā paši to vēlēsimies – ja gribēsim uz projektu skatīties kā uz lieku naudas tērēšanu, tad tādu to arī redzēsim. Ja ieraudzīsim iespējas, tad būs svarīgi tās nepalaist garām. Ja gribēsim pasākumos piedalīties paši, tad visas durvis būs atvērtas. Ja gribēsim tikai ar liepājnieku lepnumu radiem un draugiem gar acīm vicināt krāsainus bukletus, sakot, ka pie mums viss notiek, arī tas būs iespējams. Ja no projekta ieviesējiem sagaidīsim profesionālu darbu, tad negribēsim redzēt amatos politiskos ielikteņus, bet, ja pašvaldībai būs citas prioritātes, tad nāksies vien pašiem sev atzīt, ka šo projektu nevis nevarējām, bet negribējām pacelt. Bet svarīgākā mācība, manuprāt, tomēr ir cita – interesantai kultūras programmai ir vajadzīga ideja un darbošanās, nevis Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukums vai kādi citi tituli. Un svarīgākais, kas jāsaprot pašiem, vai šo programmu paši sev un Liepājas viesiem vēlamies piedāvāt.

Viļņa − Eiropas kultūras galvaspilsēta – 2009

Vīzija − nākotnes Eiropas galvaspilsēta, kas ir atvērta cilvēkiem, kultūrai un inovācijām.
Misija − radīt jaunu Eiropas kultūras pieredzi, kurā kultūra ir mūsdienu dzīves sastāvdaļa un ikviens indivīds ir tās radītājs.

Kultūras galvaspilsētas gada mērķis ir veicināt dialogu un toleranci Eiropā un citās pasaules daļās, kā arī pacelt kultūru kā modernas sabiedrības vērtību un virzošo spēku pilsētu attīstībā, kas izcels Viļņu kā vienu no modernākajām un dinamiskākajām pilsētām Centrālajā un Austrumeiropā, kas pasaulē pazīstama kā mūsdienu kultūras pievilkšanas centrs, pilsēta ar unikālu un atpazīstamu identitāti, kas atvērta jaunām idejām un ieguldījumiem.

Uzziņai
2010. gadā Eiropas kultūras galvaspilsēta būs – Pēča Ungārijā, Rūras reģions Vācijā un Stambula Turcijā, 2011. gadā − Tallina Igaunijā un Turku Somijā, 2012. gadā − Maribora Slovēnijā un Guimaraesa Portugālē, 2013. gadā − Košice Slovākijā un Marseļa Francijā.

Anda Pūce,

Pjotra Romančika (ELTA) foto

Vlada Urbanaviča darbs “Krastmalas arka” izraisīja vislielāko Viļņas iedzīvotāju sašutumu.