Pirmdiena, 26. septembris Kurts, Knuts, Gundars
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Viņš nebija zudis kultūrai

Viņš nebija zudis kultūrai
Foto: Jānis Gintners
21.11.2013 15:58

Uļa Gintnere, vēstures maģistre, Liepājas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja

Pēc tam, kad 1991. gada jūlija nogalē Liepājā pienāca sensacionāls sūtījums – izstādes katalogs ar virsrakstu “Michael Pankoks” –, nepārprotami liecinot, ka koktēlnieks pēc pazušanas 1944. gada oktobrī nav gājis bojā, bet radis patvērumu Šveicē, 1993. gada vasaras izskaņā uz turieni devās trīs Liepājas muzeja darbinieki – Uļa un Jānis Gintneri un Silvija Ģibiete, lai ar Šveices draugu atbalstu piecās darbam atvēlētajās dienās uzsāktu tēlnieka 32 mūža gadu izzināšanu un viņa radošā mantojuma apzināšanu Šveicē. Kad pagājuši jau 20 gadu, atmiņas par šo notikumu, tajā iemantoto un uzzināto joprojām dzīvas.

Aiziešana
Pase – dokuments, kas apliecina personību un pavalstniecību. Latvijas Republikas pase nr. 014517, vācu robežpolicijas zīmogs tajā iespiests 1944. gada 28. oktobrī. Citas pases viņam vairs nebūs. Šī saņemta Nīcas pagastā 1928. gada 11. janvārī. Turpmāk visi viņa dokumenti tiks rakstīti svešās valodās.

Pēdējais – pēc 55 gadiem – 1983. gada 11. janvārī. Tas ir paziņojums par nāvi – Todesmeldung. Tā bija viņa bēru diena. Viņa pelni tika iekaisīti Kūras krematorija kopējā kapā, bet atmiņas par viņu ieslēgtas draugu sirdīs.

Latvijas Republikas pasē rakstīts: “Miķelis Andreja d. Pankoks. Dzīves vieta – Nīcas pagasta Veckupša mājas.”

1983. gada 11. janvāra diena Šveices pilsētā Kūrā Graubindenes kantonā nebija apmākusies. Spīdēja saule. Viņa vienmēr gaidītā un visuvarenā gaismas, siltuma un dzīvības devēja saule. Vecāku kapa piemineklī ierakstītā, paša darbos iekaltā un iegrieztā. Kapličā nedaudzos bēriniekus Elizabeti Laueneri, Paulu un Ireni Hungerus, Leticiju Konradi un kādu Valdhauza Psihiatriskās klīnikas darbinieci uzrunāja Martins Frēlihs. Noslēguma vārdi skanēja: “.. apglabāsim Miķeli Pankoku mūsu zemē. Mūsu pilsēta dāvāja viņam patvērumu. Taču viņš un viņa darbi mums ir snieguši vairāk, nekā mēs spējam darīt viņa labā. Miķeļa Pankoka darbi pārdzīvos viņu un arī mūs…”
Ko Martins saka, tam jāpaliek, jo katram vārdam ir sava vieta, jo stipra ir doma un skaista ir pārliecība. Jo viss ir secīgs un sakārtots. Kaut ko mainīt spēj un drīkst vienīgi laiks, šis lielais vērtētājs, šķīrējs un vienotājs.

1993. gada 31. augustā Kūras krematorijas kopējā kapa vietā, kur iekaisīti Miķeļa Pankoka pelni, deg no Latvijas atvesta balta svece.

“Mēs tevi esam atraduši…
pēc daudziem gadiem tu atkal dzirdi latviešu valodu. Tavi darbi ir tur, kur tu tos atstāji. Un turpina dzīvot. Gluži tāpat kā Tu.
Tu dzīvo arī šeit, savu draugu namos, kuros tu nekad neesi bijis, tomēr esi dzīvojis un dzīvo. To cilvēku namos, kuriem piemīt retā spēja saprast vārdos nepasakāmo,” saku šos vārdus latviešu valodā, iekaisot Šveices zemē no Jūrmalciema līdzi paņemtās baltās jūrmalas smiltis.

Katrs uz kapsētu atnākušais atnesis līdzi kādu tēlnieka skulptūriņu. Un viņš atkal ir kopā ar tām.

Zargansa ir neliela pilsētiņa Sanktgallenes kantonā. Tepat netālu ir Austrija un Lihtenšteina. Šeit, pie Elizabetes Laueneres un Martina Frēliha, mīt vairāk nekā 100 Miķeļa Pankoka skulptūriņu, ar savu kluso spēku ienesot senajā celtnē Zargansas pils pakājē īpašu noskaņu un raksturu. Tā ir vientulība un virtuves nazis, kas noslēgtajā klīnikas dzīvē radīja šīs rokām skaramās domas. Tieši Elizabetes stingrā pārliecība bija tā, kas sargāja Pankoka mākslinieka identitāti. Tieši viņa ne mirkli nešaubījās par Pankoka garīgo veselību. Tieši Elizabetei viņš allaž bija mākslinieks radītājs.

Stāsts par atklāšanu
Kūrā pie Paula un Irenes Hungeriem glabājas 23 tēlnieka darbi, skaisti, apgaroti, tehniski pilnīgi izstrādāti, veidojot patiešām skaistāko Miķeļa Pankoka darbu kolekciju Šveicē.

“Vecmeistars Pauls Hungers” – to mēs izdzirdējām no Martina Frēliha, un šis apzīmējums atklāj kādu nopietnu sakarību. Tieši Pauls Hungers bija cilvēks, kurš Valdhauza klīnikas pacientu Pankoku Kūras sabiedrībai atklāja kā tēlnieku Pankoku. 70. gadu sākumā Hungera kungs, strādājot savā dārzā, palūdzis palīgā kādu strādnieku no ielas pretējā pusē esošās būvmateriālu noliktavas. Tā šis vīrs, reižu reizēm palīdzot, ieminējies, ka Valdhauza klīnikā kāds slimnieks gatavojot no koka ļoti skaistas figūriņas. Hungera kungam tās noteikti jāredz. Tā ar Miķeli Pankoku sastapās Pauls un Irene Hungeri. Jau no pirmās tikšanās reizes izveidojās pārliecība, kas, gadiem ritot, tikai nostiprinājās – Miķelis Pankoks ir cieņas vērts cilvēks.

1975. gada 25. martā Pauls Hungers filmēja kādu no klīnikas apmeklēšanas reizēm. Tā ir apmēram trīs minūšu gara epizode Hungeru ģimenes hronikā: Irene Hungere ar dēlēnu Tikuno un Miķelis Pankoks. Viņš tikko izslimojis bronhītu un anēmiju vieglā formā. Ziemas tēlniekam vienmēr bijušas smagas, bet ir pavasaris, un sirmgalvī pamazām atgriežas sīkstais dzīvības spēks. Viņš kā parasti ģērbies žaketē, galvā berete. Pankoks smaida un ir manāmi apmulsis, tas samanāms arī kustībās. Tikai tad, kad rokās ir koka tēls un nazis, viņš top pārliecinošs un drošs.
  
Uz Jeruzalemi sevī
Valdhauzā Miķelis Pankoks sāka veidot madonnas. Viņš to darīja labprāt un ar dziļu izjūtu. Kad kāds ārsts palūdzis pagatavot viņam skaistu krēslu, tēlnieks tālāk par atzveltnes šķērsi nav ticis. Bet, kad itāļu strādnieks, vairākas sezonas strādādams klīnikas remontdarbos, palūdzis Pankokam madonnu, kokgriezējs to viņam pagatavojis. Pēc tam vēl piecas – itāļa kuplajai ģimenei. Tad vēl un vēl. Klīnikā mākslas terapijas ietvaros viņam Ziemassvētku tirdziņam jau gatavās izfrēzētās koka formās bija jāiegriež Bībeles ainas: silīte, Dievmāte, gani… Šī nodarbošanās bija viens no veidiem, kā allaž nomaļus un savrup esošo Pankoku piesaistīt sabiedrībai. Hungeru nama salonā pie sienas ir zīmējums, kuru nama saimnieks darinājis pēc kāda sena attēla. Tas rāda ceļu augšup – uz Jeruzalemi. Vairums cilvēku iet pretējā virzienā – lejup.

Miķeļa Pankoka ceļš veda uz Jeruzalemi. Uz Jeruzalemi sevī. Un atklāsme, kuru viņš šajā gaitā piedzīvoja, piepildīja viņa darbus.

Par slimību

Valdhauza Psihiatriskā klīnika. Mūsdienīga medicīnas iestāde. Pacientus šeit ārstē ne tikai ar medikamentiem. Atveseļošanas metode nosaka maksimālu slimnieku tuvināšanu normālai dzīvei. Liktenis Miķelim Pankokam tiešām bija labvēlīgs, jo viņš dzīvojis psihiatriskajā klīnikā, kurā logi ir bez restēm. Viņam nebija jāmīt aiz durvīm, kurām nav roktura, bet ir tikai slēdzene. Viņš drīkstēja turēt rokā ne tikai karoti, bet arī nazi. Pēdējos desmit gados, ritot modernizācijas darbiem, klīnika stipri pārveidota. Maz kas palicis tādā izskatā, kādā tas bijis Pankoka dzīves laikā. Mākslas terapeites Evas Lemanes un slimnieku kopēja Pirovines kunga pavadībā nepilnā pusstundā tveram tās pasaules telpiskās dimensijas, kurā 32 gadus dzīvoja Miķelis Pankoks. Dr. Benedikts Fontane bijis ilggadējs klīnikas galvenais ārsts, ārstējis arī Pankoku. Kā pacientu viņš tēlnieku saņēmis, kā saka, ar gatavu diagnozi – šizofrēnija. Un tikai tagad garajā sarunā Fontanes kungs, liekas, tā pa īstam pārliecinās, ka Pankoks patiešām bijis mākslinieks, ka viņam Latvijā ir daudz darbu un notikušas daudzas izstādes. Cienījamais ārsts pieļauj domu, ka Miķeļa Pankoka vīzijām varēja arī nebūt šizofrēnisks raksturs un ka tās izraisījusi mākslinieka spēcīgā radošā iztēle.

Pirmā izstāde un muzeji
Tā notika 1977. gada ziemā, laikā no 22. janvāra līdz 12. februārim, Hansa Rudolfa Gredingera mākslas galerijā Kūrā. Gādīgu roku un dāsnu siržu vadīti, Miķeļa Pankoka darbi ienāk Šveices kultūrā. Gredingera kungs atklāj klīnikai neglaimojošu patiesību – visi Pankoka darbi nākuši no privātkolekcijām, no klīnikas – neviens. Tur Pankoks joprojām bija tikai pacients.

Gredingeru ģimenē ir tikai viens tēlnieka darbs, jo H. R. Gredingeram pietrūcis drosmes lūgt Pankokam vairāk. Tik dziļi viņš izjutis tēlnieka pieķeršanos saviem darbiem un vēlmi sajust tos savā tuvumā.

Bindnera mākslas muzejā Kūrā glabājas 44 Miķeļa Pankoka skulptūras. Muzeja direktors Beats Štucers šo kolekciju ieguvis Valdhauza klīnikā jau pēc tēlnieka nāves. 1988. gadā tēlnieka darbi bija eksponēti Zēdamma kultūras centrā Pfefikonā. Tur tos ievēroja Mišels Tevo no muzeja “Collection de l’Art Brut” Lozannā. Abi kungi griezušies Valdhauza klīnikā ar lūgumu nodot Miķeļa Pankoka darbus glabāšanā muzejos. Kolekcija tika sadalīta pēc skaita, mākslinieciskās kvalitātes un motīviem līdzvērtīgās daļās starp Kūras un Lozannas muzejiem. Lielākā daļa darbu ir tēlnieka mūža beigu posma veikums. Tajos jaušams roku nespēks un acu vājums, bet ne domas un iztēles pagurums. Tieši par pēdējiem Pankoka darbiem Martins Frēlihs viņa bērēs runāja: “Viņa .. skulptūras ilgāk aplūkojot, jūtams aizvien lielāks pravietisks spēks. Visvairāk tas izpaužas pēdējās, plaknē veidotajās skulptūrās, kas .. vairs nav tik perfektas, bet, tieši tās aplūkojot, šķiet, ka viņš jau ieskatījies viņsaulē, kur zemes perfekcijai vairs nav nozīmes.”
Mūs vieno atziņa – gadiem ilgi zudis dzimtenei, Miķelis Pankoks nekad nebija zudis kultūrai.

Atdzimšana

2013. gads. Atkal vasaras izskaņa. Starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus”. Tajā – režisora Pētera Krilova jauniestudējums “Galdnieks un klusums”. Monoizrāde. Miķelis Pankoks – aktieris Andis Strods. Un vērtējums: “P. Krilova iestudējums mani pārsteidza un sajūsmināja divkārt. Vispirms – A. Stroda ārkārtējā skatuves eksistence. Es domāju, ne tikai teātra, bet dzīves kontekstā. Cik bieži tad vispār gadās tā, ka satiecies ar ko absolūti slēgtu, bet radošas enerģijas piepildītu? Klusumu kādā ļoti senā un aizmirstā vārda nozīmē – kā potencialitāti, kā tapšanas apsolījumu absolūtā tukšumā, kā bezgalīgu nozīmju virkni. Cilvēks kā bezgalīga nozīmju virkne. Vai tad tas nav…, gribēju rakstīt – skaisti, bet nē, ne tik sekli… neparasti. Negaidīti. Aizmirsti. Ļoti, ļoti optimistiski.

Otrkārt, sajūsmina P. Krilova atļaušanās, rotaļīgais miers un pārliecība, ar kādu tiek lauzts teātra rāmis. Dzīvs, topošs teātris. Runa jau nav par to, cik tuvu aktieris nonāk skatītājam, kādu materiālu režisors izvēlas, kādā telpā iestudē. Būtiski, cik viegli, bez jebkādas pretestības te salūzt dramatiskā teātra rāmis, izstumjot darbības centrā skatītāju.” Tā raksta teātra kritiķe Zane Radzobe.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz