Visos laikos Liepājas teātrī bijušas būtiskas divas lietas – mūzika un izrādes bērniem. Pasaka par ņipro skroderīti tapa jau profesionālā teātra pašā sākumā. Izrādes lielākiem un mazākiem bērniem iestudējuši visi režisori, klasiķi un avangardisti, Mūrnieks un Kroders, Klētnieks un Rijnieks. Bet teātris ir gaistošākā no mākslām. Dekorācijas tiek demontētas un izmantotas citos uzvedumos, tērpi, tāpat kā aktieri, spēlē nākamajā lugā. Pēc pabalējušām afišām vai programmiņām visai maz var spriest par to, kas valdīja uz skatuves un zālē. Laimīga tā izrāde, par kuru palikušas atmiņas. Jo tās izrādes palaikam liecinājušas par režisoriem pat vairāk nekā viņu lieluzvedumi.

Sarkangalvīte uz divriteņa

Zaļa dzīve bērniem bija Nikolaja Mūrnieka laikā – pie teātra darbojās leļļu ansamblis, kas ik sezonu iestudēja vismaz pāris uzvedumu mazajiem. Bet arī paša Mūrnieka kontā ir iestudējums jaunajiem skatītājiem – V.Kaverina romāna “Divi kapteiņi” (1947) dramatizējums, tāds Žila Verna padomju variants. Šajā izrādē droši vien režisora romantiskais pasaules skatījums varēja izpausties spilgtāk nekā pieaugušajiem domātās izrādēs, kas drīkstēja paust tikai striktu sociālistiskā reālisma garu.

Tomēr, ja izsludinātu konkursu par visu laiku labāko izrādi bērniem, skatītāji laikam gan kronētu Briknera “Sarkangalvīti un vilku” (1979) Oļģerta Krodera režijā. Anitas Kvālas Sarkangalvīte braukāja ar divriteni un sportiskā rūdījuma dēļ spēja tikt galā ar veseliem trim Vilkiem – Juri Skursteni vēlāk nomainīja Māris Pūris, bet lomu paguva nospēlēt arī Ivars Lūsis. Izrādes mūžs ilga turpat 15 gadu, un kolēģi atļāvās mēļot, ka Anita Kvāla ar Sarkangalvītes lomu svinēs arī savas pirmās apaļās jubilejas. Tagad atliek tikai brīnīties, ko tik režisors neatļāvās darīt. Nojauca “ceturto sienu” tā, ka put: aktieri iesaistīja uzvedumā bērnus, sajauca cēlienu un starpbrīžu kārtību, un visi kopā pa teātri meklēja Vilku. Bet galvenais – mainīja pašu pasakas morāli, liekot bērniem šaubīties par absolūti labo un pilnīgi slikto, iežēloties par Vilku un piedot viņam. Un te jau ir Kroders tīrā veidā! Turklāt pēc mēneša pirmizrāde bija romantiskajam “Ernanī”.

Antona omlete un Nezinīša lidojums

Man pašai līdz sirds dziļumiem patika Valda Lūriņa iestudētais Kestnera – “Punktiņa un Antons” (1985), teatrāls un asprātīgs katrā skatuves mirklī. Četri nopietni vīri frakās solīdi sekoja darbībai un tēloja visu, ko tik ievajadzējās, skolotājus un bārddziņus, miesniekus un taksometrus, bet Jānis Bīne ar leļļinieka pieredzi vēl vadīja arī Punktiņas takšeli Pifku. Tomēr skaistākais brīdis izrādē bija kulinārijas paraugstunda, ko Jāņa Makovska Antons pasniedza Maritas Lūriņas Punktiņai. Antons cepa olu kulteni: solīdie vīri skatuves malās turēju baltus katliņus, “čaumalas”, starp kurām puikas rokās vijās, locījās un piņķerējās visparastākās dzeltenās matu lentes, bet iespaids par sparīgu olu putošanu bija pilnīgs! Tik brīvs un par saviem spēkiem pārliecināts Valdis Lūriņš būs vēl tikai “Šveika” iestudējumā.

Uz tā paša līksmā viļņa atradās arī Nosova “Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi” (1986), ko iestudēja Nauris Klētnieks. Ērikam Vilsonam Nezinītis ar milzīgo cepuri un vēl milzīgāko izbrīnu par pasaules kārtību un nekārtību uz ilgiem gadiem kļuva par zīmogu. Aldis Kļaviņš Ziedu pilsētai bija radījis burvīgu dekorāciju ar milzīgu puķu – margrietiņu, magoņu, zilo zvaniņu – gleznojumu, kas, knēveļu kompānijai paceļoties ar gaisa balonu, slīga lejup, radot gluži fantastisku lidojuma ainu.

Jaunā nopietnība jeb Teātris kā dzīvesmācība

Deviņdesmitajos gados izrādes bērniem kļuva visai nopietnas. Juris Stobovs iestudēja Lindgrēnas “Ronju – laupītāja meitu” (1990), rādot skarbu klinšu un mežu pasauli, kurā nebūt ne viegli savas karojošās dzimtas mēģināja samierināt Dinas Lācaras Ronja un Māra Pūra Birka. Leldes Stumbres “Divi forši suņi” (1994) Leona Leščinska iestudējumā bija stāsts par draudzību, nodevību un atbildību pret tiem, ko pieradinām. Līdzās IV studijas audzēkņiem, kas spēlēja suņu baru, gracioza un nenotverama slīdēja Veras Šneideres kaķene Ribiņa. Ēriks Vilsons uzveda Laura Gundara “Ansīti un Grietiņu” (1995), nenieka neslēpjot no Grimmu pasakas skarbuma un pat sadisma.

Liepājas teātris runāja ar saviem vēl tikai topošajiem skatītājiem tik nopietni, kā neviens cits Latvijā. Līdzīgā intonācijā tolaik strādāja bērnu teātri Skandināvijā, uzskatot par savu pienākumu neslēpt no bērniem, ka dzīve, arī mazos gados, nebūt nav tikai rožu lauks, bet grūtības ir iespējams pārvarēt, bēdas – izsāpēt. Šajā laikā Liepājas režisoriem un aktieriem vairākkārt bija iespēja viesoties Dānijas bērnu teātra festivālos, un kādu ierosmi sniedza tur redzētais. Varbūt arī pārmaiņu laiks bija gana skarbs un atstāja savu nospiedumu.

Katrā gadījumā tieši 90.gados meklējamas saknes Jura Rijnieka izrādēm tīņiem, vēl vienai savdabīgai Liepājas teātra firmas zīmei. Nekur citur šī spurainā un nepakļāvīgā auditorija nav bijusi tik klusa un uzmanīga, kā “Disko cūku”, “Trauslā ledus” un “Akmeņu” izrādēs.

To, ka dzīve ir sarežģīta un zaudējumi var būt neatgriezeniski, stāstīja arī Ivars Lūsis, iestudējot “Kaķīša dzirnavas” (2003). Jo Edgara Pujāta Kaķītis Miltu melderis gan varēja neticēt ļaunuma uzvarai, bet gaišā dzirnavu pasaule bija un palika saplosīta.

Tikko iestudētā “Sniegbaltītes skola” savā ziņā ir atgriešanās 80.gadu bezrūpībā. Georgija Laundau taisnprātīgo ludziņu Ivars Lūsis iestudējis sirsnīgi un priecīgi, aktieri spēlē tieši tik vienkārši, cik vienkāršas ir “Sniegbaltītes” mūžīgās patiesības – esi labs, un citi būs pret tevi labi, mācies, un tev veiksies. Vai tas būtu apliecinājums, ka Latvijā sākas jauni laiki?

Pirmās atsauksmes par “Sniegbaltītes skolu” liecina, ka šī izrāde var kļūt tikpat populāra kā savulaik “Sarkangalvīte un vilks”.

Edīte Tišheizere,

Skatītāju iemīļotākās bērnu izrādes Liepājas teātrī

Līga Ratniece-Kadeģe

Ļoti priecājos, ka Liepājas teātrī nu ir “Sniegbaltītes skola”, jo man ar to saistās jaukas bērnības atmiņas. Man šī raidluga bija pieejama plates formātā, ko reizēm pat vairākas reizes dienā klausījos. Vēl tagad varu no galvas skaitīt tās fragmentus un dziedāt dziesmiņu par meža zvēriem, kas dodas uz skolu katrs savā gaitā, un vēl vilcēns, kas izdemolē skolu tikai tādēļ, ka tajā nemācās, taču kā izmainās, kad tiek pieņemts skolā.

Apsveicami, ka Liepājas teātris neaizmirst bērnus un katru sezonu rada arī izrādi bērniem. No pēdējā laika lugām man patika “Kristāla kurpīte”, nedaudz netradicionāla un spilgta pieeja tradicionālām lietām. Šī izrāde ievērojami atšķīrās no tās “Pelnrušķītes”, ko skatījos savā bērnībā Liepājas teātrī. Vēl man noteikti palikusi atmiņā “Sarkangalvīte un vilks” ar Juri Skursteni vilka lomā, kas skrēja cauri skatītāju zālei un brauca ar divriteni. Un atceros arī “Pauku un Šmauku” ar jauko dziesmiņu: “Uz augšu pacelt ķepiņas, uz leju nolaist ļipiņas!”

Atis Egliņš-Eglītis

Ja man jārunā par Liepājas teātra bērnu izrādēm, kas visspilgtāk palikušas atmiņā, tad tā noteikti ir “Ronja – laupītāja meita” ar Dinas Lācaras atveidoto Ronju, foršām dekorācijām, piedzīvojumiem pilnu stāstu, laupītājiem un ķērcošajām harpijām, no kurām man pat bija nedaudz bail. Protams, Ērika Vilsona Nezinītis arī ir viens no maniem bērnības varoņiem. Atbilžu meklēšana uz dažādiem jautājumiem nevienu bērnu neatstāja vienaldzīgu, un vēl man palikuši atmiņā “Pifa piedzīvojumi”. Tolaik biju šīs grāmatas fans un tas gaišais un pozitīvais stāsta starojums lieliski iegūlies atmiņā. Esmu pārliecināts, ka šādas jaukas bērnu izrādes, kas mazajos skatītājos veido pirmo priekšstatu par teātri, ļauj iepazīt sākotnēji svešu vidi un pamazām vien saslimdina ar teātra mīlestību. Bērniem ir vajadzīgs tāds mazs sapnis, tādēļ ļoti svarīgas ir arī jaukas dekorācijas, tērpi un patīkama mūzika.

Dace Grīnberga

Pusaudzes gados pati piedalījos izrādē “Princis un ubaga zēns” ar Imanta Kalniņa mūziku, un šī ir viena no izrādēm, kas palikusi daudzu tā laika bērnu atmiņās. Spēlēju arī “Trīs musketieros”. Man pašai gan vairāk par bērnu teātra izrādēm prātā palikušas muzikālās izrādes. Tā kā mana ģimene dzīvoja teātra mājā, tad uzaugu ar leļļu teātra izrādēm piecdesmito gadu beigās. Prātā palikušas “Makss un Morics” un “Sniega karaliene”. Bet tikpat spilgti atceros izrādi “Uguns un nakts” uz lielās skatuves ar Astrīdu Gulbi Spīdolas lomā un Zigrīdas Rūtiņas Laimdotu. Kā meitene biju iemīlējusies galveno operas un operešu lomu atveidotājos Gulgī, Čatkovskī un Spīgulī. Daudzas no izrādēm noskatījos vairākas reizes pēc kārtas un dziedāju līdzi. Domāju, ka skatuves noformējums, tērpi un aktieri bija tas, kas piesaistīja manu uzmanību, un tieši to pašu izrādēs meklē arī šodienas bērni – skaistas dekorācijas, jauki tērpi un iespaidi.