Pēc nepilnas nedēļas kalendārs vēstīs par ziemas sākšanos, taču
pagaidām tā šogad mums gājusi garām ar lielu līkumu. Tuvojas Ziemassvētki, un
laika ziņotāji ar sniegu neiepriecina, bet tik ļoti tos negribas aizvadīt bez
baltās, skaistās sniega segas, bez pikošanās prieka, bez nobrauciena no kalna
ar ragavām vai slēpēm, bez sniega smaržas un varbūt arī lāsteku garšas.

Sniegu pašiem sagādāt varētu nebūt viegli, taču, lai svētku brīvdienas
un ziemas laiks nešķistu skumjš, katrs varam līdzēt. Vispirms jau varam mēģināt
ziemu uzburt savā iztēlē. Par ziemas sajūtu parūpējies Liepājas muzejs, kas
sarūpējis skaistu krājuma gleznu izstādi ar ziemas tematiku pilsētas un lauku
ainavās. Bet mēs iesakām doties uz bibliotēku vai pie grāmatu plaukta un ziemas
noskaņu sevī ar burtiem ielasīt. Gada tumšais laiks un jo īpaši brīvdienas ir
īstais laiks, kad ierausties mīkstā ērtā krēslā un palasīt klusītēm pie sevis
vai skaļi saviem tuviniekiem. Tādēļ ierosmei piedāvājam ļoti pazīstamu un mazāk
zināmu darbu fragmentus visdažādākajās ziemas vai Ziemassvētku noskaņās.
Sajutīsit mīksto sniegu, ziemas auksto elpu un ilgoto svētku īsto noskaņu.

Dziļā ziema

(fragments)

Janvāra beidzamās dienās sāka snigt un, kā iesāka, tā pusotras nedēļas
bez apstājas. Sniga lēnām, lielām pārslām kā lakatiem, piesniga pēdu, divas,
tad jau savas četras – durvis vairs lāgā nevarēja attaisīt. Bet tas vēl tikai
sākums. Vienu nakti uznāca atkusnis, taisni lietus lija un brangi placināja
sniegu. Uz rīta pusi atkal sāka salt, pārsala tāda sērsna, ka cērt kaut vai ar
cirvi. No meža izkūpa bieza migla, no istabas akas stabu vairs nevarēja
saskatīt, koki piesarmoja neredzēti, pat durvis iekšpusē apklājās ar veselu
sniega kārtu. Pret vakaru jau sniga atkal, ar vēju un puteņiem, visu nakti un
vēl divas dienas bez apstājas un aprimas. Sūnu Ciema būdas iegrima līdz
pažobelēm, sētas mieti sen bij pazuduši, uz jumtiem sagula tādas kupenas, ka
spāres krakšķēja, dūmi nenāca vairs pa skursteņa galu, bet no sniegā iekausētas
dobes. Uz kūti un aku bij taisni jāizrokas, gar takas malām sakrājās augsti
vaļņi, bet, atpakaļ nākot, grava jau atkal bij pilna. Sniegi piesniguši un
atkušņa piesaldēti, bērzi baltiem lokiem izliecās pa egļu spraugām laukā,
dziļāk mežā koki lūza brīkšķēdami.

Reiz tur augšā tomēr pietrūka. Vienu dienu vēl nomigloja atkusnis, tad
mākoņi palika tukši, beidzot aizgrima pavisam prom. Un tad atkal sāka salt,
spēcīgi, neatlaidīgi, arvien vairāk un ciešāk. Dienu balta saule tā zibināja
sērsnas klajumā, ka acis apsarmoja un skropstas sasala kopā. Naktīs debess
zvīļoja neredzēti lielām, baismīgām zvaigznēm, bet mēnessirpis bij sasalis
gluži sarkans un tik smaili noasinātiem galiem kā cūku kaujamam duncim. Lausks
ārdījās kā negudrs, nobiedētie suņi pierautām astēm līda istabā, un, kad tos ar
krāsns kruķi izčakarēja no pagultes, ārā tie gaudoja tik nelabi, ka pavisam
nevarēja aizmigt. Vārnas veseliem mākoņiem metās uz jumtiem sildīties, irbes
nāca līdz pašai istabas priekšai, pa sērsnu mētājās nosaluši zvirbuļi, sīļi un
žagatas ložņāja ap logiem, meklēdamas ko noraut, pūces vaidēja kā cilvēki grūtā
slimībā, bet vistas neparko nenāca laukā, kad aiznesa pie kūts durvīm izkratīt
prusaku pielīdušās lupatas.

(Andrejs Upīts. “Sūnu
ciema zēni”.)

Ziema

(fragments)

Māte man spēja dot tikai nepieciešamākos apģērba gabalus, tāpēc ar
bargo ziemu es nevarēju būt nekāds tuvs draugs. Es viņu redzēju tikai notālēm,
vai un pa logu, vai arī uz brītiņu sētsvidū izskrējis. Tomēr es sekoju tai
dienām un stundām ar tādu pašu uzmanību kā vasarā, laukā būdams. Oh, kā dažu
brīdi krita sniegs lieliem pikiem, it kā tos kāds būtu tur augšā sataisījis
kādam sevišķam gadījumam. Neilgā brīdī visiem olnīcas stabiem bija apaļas,
baltas cepures galvā, un visi koku žuburi kļuva resni un balti. Un tad piepeši
sniegs mitējās. Mākoņi atvāzās. Debesis kļuva dzelteni sārtas un zeme vēl
krāšņāka, jo tā bija gaišāka par debesīm. Mākoņi aizslīdēja. Norima vējš. Saule
kļuva pavisam sarkana, un sniegs centās viņai visu pakaļ darīt. Tad saule
aizlaidās. Nu sniegs pārvērtās pavisam: kļuva zils, ņirbīgs kā viļņi un drīz
vien satumsa pavisam. Pieņēmās aukstums. Kad mēs vēlā vakarā abi ar māti
izgājām ārā, tad pie debesīm lipinājās kā zilas uguntiņas neskaitāmas zvaigznes.
Un skaties tikai: arī sniegā zibēja mazas, pavisam mazas zvaigznītes. Es
noliecos, meklēju… Nekā! Tikpat viegli tad es varēju paņemt kādu no tām
augšā.

Sals dažreiz turējās ļoti ilgi. Es varēju tikai acumirklī izšauties
laukā, un tad bij jāmanās atkal istabā. Sevišķi no rīta, – tad degunā dūra kā
ar adatām, kad vilki dvašu. Logi aizsala no apakšas līdz augšai. Kamēr pusdienu
vārīja, pa to laiku logi kusa un tecēja, – bet, tiklīdz istaba vairs nebija
garaiņu pilna un plīte izdzisa, tie acīm redzot atkal pārvilkās ar līkumainām
puķēm, un pēc neilga laika puķes pārvērtās par tīru sniegu.

Gadījās, ka vakarā sagriezās briesmīgs sniega putenis.

Visu nakti tas svilpa un kauca ap mūsu veco istabu, kā iekšā lūgdamies.
Mēs gulēdami apsedzām galvas, lai paglābtos no aukstās vēsmas, kas staigāja
pavisam svabadi pa istabu, un lai nedzirdētu tik stipri nejaukās kaukšanas…
Bet no rīta pamodušies, mēs nedzirdējām vairs nenieka. Istaba likās silta. Logi
bija atkusuši. Cik patīkami!

Bet, kad ļaudis gribēja uz stalli tikt, lai lopus apkoptu, tad
ieraudzīja, ka bez rakšanas nav iespējams no istabas laukā kļūt. Putenis bij
strādājis tik cītīgi, ka savienojis sniega kupenu ar istabas jumtu, veikli
izvelvēdams savu balto mūri. Tad mēs ņēmām lāpstas un izrakām lielu alu, pa
kuru tikām laukā no sava apcietinājuma.

(Jānis Jaunsudrabiņš.
“Baltā grāmata”.)

Ziemsvētki mežā

(fragments)

Balti, balti nāca Ziemsvētki. Vējputeņi griezās līdz pašam jumtam.
Būdas ierakās sniegā līdz pat pelēkām logu acīm, kurās dzirkstīja jautras
liesmas. Bet iekšā bija silti un labi. Krāsnis tvīka un garoja, un brūni
plāceņi kūpēdami rindām vien gūlās uz mūra, uz galda, uz soliem, uz gultām.

Pietvīkušu seju saimniece līkājās ap krāsni un nemaz nemanīja, ka viens
plācenis izkrita viņai no rokām un garām mežinieku apsalušām pastalām, kuri
patlaban nāca pa durvīm iekšā, izripoja ārā. Sētā gan viņu gribēja noķert suns,
kurš, gaidīdams svētku kumosa, nosalis berzējās pie durvīm, bet viņš nedevās
rokās un kūpēdams ripoja no kalna lejā, mežā iekšā.

Brīnišķīgi izģērbušies, tur koki sagaidīja Ziemsvētkus. Vecām eglēm bij
lieli, balti lāčādas kažoki, bērzi līdz zemei nokārušies garām pērļu virknēm.
Mazās eglītes bij uzmaukušas pāri acīm baltas, pūkainas cepures un zaļos
pirkstiņus sabāzušas mīkstos, jaunos sniega cimdos. Vējš bij nostājies, koki
stāvēja klusu. Plācenis, kurš visur bij gaidīts, brīnījās, ka neviens nenāk
viņam pretim. Viņš ripoja caur mežu un ieraudzīja dūmus kūpam.

Mežā bija maza mājiņa. Tur zaķis darīja alu no saldiem rudzu asniem un
gaidīja viesus. Plācenis ievēlās pār slieksni istabā un apstājās pie durvīm.
Bet neviens nenāca viņam kažoku novilkt. Zaķis cilāja misas kausu un slaucīja
ar ķepu putas no ūsām. Pati rīkojās ap galdu. Mazais Jānītis gulēja sūnu
gultiņā un platām acīm gaidīja Ziemsvētkus.

(Kārlis Skalbe.)

Doles salā

(fragments)

Dienas dūmaku pamazām nomaina vakara krēsla. Atkal mazlietiņ snieg.
Pāri ceļam aizlido dižraibais dzenis ar priedes čiekuru knābī. Tam, lai paēstu,
gada īsākajās dienās nākas strādāt arī pa krēslu…

Sniegs krīt arvien straujāk, aizvien lielākām un aizvien slapjākām
pārslām. Gandrīz jau līst. Sabiezē tumsa.

Mēs ar Andri ejam klusēdami. Ierāvušies zem kapucēm. Pēdējā šīgada
pastaiga. Gads tūlīt būs galā. Un grāmata galā. Sajūta laba, kā jau pēc
padarīta darba. Un tomēr mazliet pat skumīgi. Pa šo gadu esam labi kopā
saraduši…

Nu nekas. Citu gadu darīsim citus darbus…

Mežs beidzas. Klajuma viņā malā redzamas ugunis.

Aiz tām ir aizsprosts, tālāk šoseja, Doles stacija, vilciens, Rīga.
Tālāk vēl dažas krēslainas dienas, tad – Ziemassvētki. Gaismas atgriešanās.
Jauns gads.

Nav nekādas vainas brist tumsā, ja priekšā saskati gaismiņu.

(Jānis Baltvilks.
“Divpadsmit pastaigas dabā”.)

Ziemassvētku atmiņu sarmā

(fragments)

Decembris. Frontes līnija lokās kā kamara uz karstas pannas. Mājas logi
aptumšoti, iekšā pieticīga gaisma no kvēpekļa šāviņa čaulā un nelielas eglītes
istabas stūrī. Zaldāti nozāģējuši pēdējos elektrības stabus. Zāģē krūšu
augstumā, lai nav jānoliecas. Malka sausa un labi deg. Dziest ugunskurs, un
ogles plēn, tikai ne piefrontes mežā (ir tāda dziesma), bet bēgļu pamestajos
pagalmos. No labības šķūņiem palikuši tikai neaizsniedzamie skaidu jumti. Sienu
dēļi sakurināti.

Ar tumsiņas iestāšanos klāt arī svētku vakars. Tagad var atbraukt arī
kāds viesis, jo klususi iznīcinātāju rūkoņa, kas tepat no Svēdermāju laukiem
zemā ieskrējienā aizdrāžas uz fronti, raudama zirgus pakaļkājās, tik tikko
neskarot mūsmāju jumta kori.

Niknā kanonāde pieklususi. Tikai vēji atvilnī tālus bumbu un šāviņu
grāvienus no Džūkstes un Lestenes puses… Varbūt tāpēc ap zaļo kociņu diez kā
neskan mūsu “Klusa nakts”. Vēl nodziedam “Mūžam zili…” un
sēžamies pie svētku galda. Galdgalā nolikts šķīvis un glāzīte, taču nav paša
saimnieka.

(Modris Zihmanis. “Igreks
un Iksa”. )