LETA vēstīja, ka komisija noraidīja vairāk nekā 10 000 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Par labu nāvi – eitanāzijas legalizācija”. No 14 komisijas deputātiem 12 balsoja “pret” un divi balsoja “atturas”. Par šo Mandātu komisijas lēmumu vēl būs jābalso Saeimai.

Sākotnēji komisijas sēdē tika uzklausīti divi medicīnas jomas pārstāvji. Pēc tiem vārds tika dots kristīgo konfesiju pārstāvjiem, no kuriem Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs pauda, ka Hipokrata zvēresta būtība ir dzīvību glābšana, savukārt eitanāzija pārkāpj sarkanās līnijas un ir pretrunā ārsta misijai.

Stankevičs atsaucās uz komisijas sēdē iepriekš uzklausīto mediķu pausto, ka valstī nepieciešams sakārtot paliatīvo aprūpi.

Arhibīskaps kā negatīvu piemēru minēja, ka pirmā valsts, kas ieviesusi eitanāzija, bijusi nacistiskā Vācija, kurā 70 000 cilvēki tika iekļauti sarakstos, kuros bija norādīts, ka šo cilvēku eksistencei trūkstot vitālas vērtības.

Stankevičs norādīja uz merkantilām interesēm, kad eitanāzija ļautu valstij atbrīvoties no “sloga” palīdzēt veciem cilvēkiem.

Viņš uzsvēra, ka tā nav humānas sabiedrības pazīme un atsaucās uz mūžībā aizgājušo pāvestu Jāni Pāvilu II, kurš savulaik norādījis uz “nāves civilizāciju”.

Arhibīskaps pauda, ka šajā jautājumā tiek akcentēta nepieciešamība cilvēku pasargāt no sāpēm, kuras pašlaik medicīna varot remdēt un tā neesot neatrisināma problēma.

Stankevičs cita starpā norādīja, ka, piemēram, ja kāds cilvēks sava veselības stāvokļa dēļ tiek barots ar caurulītes palīdzību, to tad ir jāturpina darīt.

“Mans piedāvājums ir, lai mēs vispār nerunājam par eitanāziju kā tādu. Šis priekšlikums ir kategoriski noraidāms, jo viņš ir nāves civilizācijas (..) piedāvājums,” pauda Romas katoļu baznīcas arhibīskaps, reizē norādot, ka var, piemēram, likumā minēt, ka pacients var atteikties no terapeitiskās forsēšanas jeb “vardarbīgās terapijas”.

Viņš uzsvēra, ka nevar atbalstīt aktīvo eitanāziju, jo tā ir “nekas cits kā slepkavība”.

Tāpat nav pieņemama arī asistētā pašnāvība, akcentēja Stankevičs.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags norādīja, ka luteriskās baznīcas pasaulē izturas noraidoši attiecībā uz eitanāziju. Attiecīgos iemeslus pietiekoši labi ir izskaidrojis arhibīskaps Stankevičs, piebilda Vanags.

Tāpat Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Kaspars Šterns cita starpā pauda, ka piekrīt Romas katoļu baznīcas arhibīskapam un un baptistu draudzes uzskata, ka eitanāzija neatbilstot Bībelei, jo cilvēkam neesot tiesības noteikt savu vai citu cilvēku nāves dienu.

Tāpat noraidījumu eitanāzijas legalizācijai izteica Latvijas Pareizticīgās Baznīcas virspriesteris Nikolajs Tihomirovs, sniedzot arī plašāku pamatojumu viņa pārstāvētās konfesijas pozīcijai.

Pirms tam izvērstu redzējumu šajā jautājumā komisijas sēdē pauda arī onkologs, ķīmijterapeits, algologs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs un arī Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas prezidente Iveta Golubovska.

Komisijas sēdē izskanēja, ka daļa no šī jautājuma vairāk kontekstā ar paliatīvo aprūpi varētu tikt apspriesta Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā.

Kā ziņots, par šo Mandātu komisijas lēmumu, kas noraida eitanāzijas legalizēšanas iniciatīvu, vēl būs jābalso Saeimai.

Kādā no iepriekšējām sēdēm komisijas deputāti uzklausīja iniciatīvas “Par labu nāvi” pārstāvi Pēteri Buku, kurš aicināja parlamentāriešus virzīt tālāk skatīšanai Saeimā iniciatīvu par aktīvās eitanāzijas legalizēšanu.

Buks atzīmēja, ka eitanāzija ir ar nolūku izraisīta nāve, lai izbeigtu nenovēršamas sāpes un ciešanas.

Tai jābūt brīvprātīgai un diagnostiski pamatotai. Iniciatīvas pārstāvis atzīmēja, ka eitanāzija iedalās divos veidos – aktīvā un pasīvā.

Pasīvā eitanāzija paredz ārstniecības metožu ierobežošanu vai pārtraukšanu, proti, ārsts pēc pacienta lūguma vienkārši ļauj pacientam nomirt.

Savukārt aktīvā eitanāzija ir apzināta nonāvēšana pēc pacienta vai tuvinieka pieprasījuma, ievadot vai iedodot nolūkam paredzētus medikamentus.

Buks norādīja, ka Latvijā jau esot pasīvā eitanāzija, kad, piemēram, pieņem lēmumu pārtraukt ārstēšanu, taču to neregulē nekādi normatīvie akti. Vienlaikus viņš atgādināja, ka iniciatīva pārstāv tieši aktīvās eitanāzijas legalizēšanu.