liepajniekiem.lv
Baiļu nebija
Kad pa radio izskanēja aicinājums cilvēkiem 13. janvārī doties uz Tautas frontes organizēto protesta manifestāciju Rīgā, Daugavmalā, saimniecības ļaudis daudz nedomāja.
Imants Dāvidsons sēdās pie mikroautobusa “Latvija” stūres un kopā ar vēl 11 vīriem devās ceļā. Tā diena arī kļuva par sākumu notikumiem, kas palikuši atmiņā uz mūžu.
“Valdīja neaprakstāma sajūta – cilvēku masa, sarkanbaltsarkanie karogi, dziesmas.
Man līdzi bija arī fotoaparāts, un staigājiu fotografēdams, bet saglabājušās tikai dažas fotogrāfijas. Kad paziņoja, ka Viļņā noticis slaktiņš un cilvēki krituši, tad palika tā jocīgi, un sapratām, ka tas viss ir pa īstam,” Imants atceras.
Pēc manifestācijas vīri atgriezās mājās, taču ilgi neuzkavējās. Jau nākamajā dienā, 14. janvārī, ar saimniecības dispečera atļauju, paņēmuši degvielu, atkal sēdās mikroautobusā un brauca uz Rīgu, jo nu cilvēkus aicināja uz barikādēm.
Liepājas rajonam bija paredzēta vieta pie Doma baznīcas, bet tur aizstāvju pietika, tāpēc viņus novirzīja uz Dzirnavu ielu – pie starptautiskās telefoncentrāles. Tajā vietā Imants bija līdz 20. janvāra rītam.
“Mums bija ēšana līdzi pašiem, bet tur uz vietas nāca rīdzinieki un piedāvāja tēju, kafiju, maizītes, arī aicināja uz saviem dzīvokļiem sasildīties.
Visu organizēja Tautas frontes cilvēki, un mēs viņiem uzticējāmies,” Imants teic, ka lauciniekiem barikādēs bija liela loma.
“No mūsu saimniecības tehnika nebrauca, tā bija no Rīgai tuvākām vietām, bet 14. janvārī jau bija saceltas barikādes un sadzīts iekšā transports. Tas atradās arī pie centrāles, kur bija vēl sakrauti dzelži un salikti prettanku eži.“
Sākumā cilvēki jutušies labi, dziedājuši, bet 15. janvārī prieks izgaisis, jo notika Interfrontes mītiņš.
“Varēja redzēt, ka tramvaji pilni, visi cilvēki līksmi.
Virs pilsētas sāka riņķot helikopters, un pārņēma dīvaina sajūta, bet baiļu nebija.
Kad mītiņš beidzās, tad interfrontisti vairs neizskatījās priecīgi. Mēs jau bijām sagatavojušies – ja nu kas, tad kausimies. Pa rokai citam bija koka miets, citam – kaut kas no dzelžiem,” Imants tad būtu kāvies pirmo reizi mūžā, bet tajā brīdī bijis vienalga, galvenais – nepadoties.
Sieva Indra palika mājās, gaidīdama trešo dēlu. Uztraukums bija abiem, bet viņi to daudz neizrādīja.
“Tajā laikā galvā bija tikai viens – jāiztur.”
Ticība, ka Latvija var atgūt neatkarību, dzima tieši tur, redzot tūkstošiem cilvēku. “Ja tik daudzi grib, tad citādi nemaz nevar būt,” saka aizstāvis.
20. janvāra rītā viņi devās mājup, jo bija sarunāts, ka vietā brauks nākamā maiņa. Tikai vakarā, skatoties televīziju, atklājās, ka Rīgā apšaude. “Tad gan sirds gandrīz vai neizturēja,” Imantam aizlūst balss.
21. janvāra rītā viņš ar biedriem atkal brauca uz Rīgu. Uz jautājumu, vai Indra necentās atrunāt, viņš atbild: “Tajā brīdī bija uztraukums par Latviju un nekas tāds nenāca prātā.”
Zāļu vietā – pašdarbība
Patriotisms Imantam nav skaļš vārds, un tā jēgu viņš apzinājies vienmēr.
“Mans tēvs Ēvalds ir dienējis Latvijas armijā, saglabājušās fotogrāfijas ar viņu armijas formastērpā. Es dienēju padomju armijā, bet vidējais dēls Kristaps – atjaunotās Latvijas armijā.”
Tikai 21. augustā, kad pilnībā atjaunoja valsts neatkarību, smagums no sirds novēlās – brīvība bija atgūta.
Imants jau sen ir pelnītā atpūtā, taču vārds mierīgs viņam nepiestāv. Dzied ansamblī “Mežābele” Durbē, dejo senioru deju kolektīvā “Trumpe” Lieģos, makšķerē, filmē un piedalās atceres pasākumos.
Sieva Indra tur vīram līdzi – dzied sieviešu korī, dejo un ir kopā ar Imantu visās aktivitātēs. “Ko tad mājās sēdēt?” viņš nosmej.
Padomju saimniecības laikā viņš bija arī motokrosa braucējs – sāka 1975. gadā Durbē, vēlāk pārstāvēja padomju saimniecības “Liepāja” komandu.
Imants nedzer zāles, nesmēķē, graķīti iemet paretam.
“Dziedu, dejoju un makšķerēju – tās ir manas zāles,”
viņš saka.
Un, ja jautā, kas šodien iepriecina visvairāk, atbilde ir vienkārša: iespēja kustēties, būt cilvēkos un justies vajadzīgam.
Novēlēt viņam vajagot “veselību, bet galvenais – lai mierīgas debesis”. Tie ir vārdi, kas skan klusi, bet 35 gadus pēc barikāžu laika joprojām ir īpaši spēcīgi.
Hronists un makšķernieks
“Imants ir cilvēks, kuru grūti nepamanīt sabiedriskajā dzīvē,” saka Jānis Ruško; abi kopā dejo, dzied un makšķerē.
“Pirmām kārtām viņu ļoti interesē visa kultūras dzīve, un viņš mums ir gandrīz kā hronists.”
Imants regulāri fiksē notiekošo – filmē un dokumentē pasākumus, kuros piedalās pats un citi. Uzņem video materiālus, pieraksta atmiņai, kur un ko darījuši, kur dziedājuši, kur dejojuši.
“Viņš piefiksē visu – kur bijām, ko darījām. Tādā ziņā tiešām ir neaizstājams,” silti saka Jānis un piebilst: “Viņš ir kaislīgākais makšķernieks, kādu es pazīstu, viņam ir liels azarts.”
Šī kaisle izpaužas visa gada garumā – pavasarī, tiklīdz Bārtā atveras ūdeņi, Imants ir uz vimbām. Ziemā viņš dodas uz ezeriem zemledus makšķerēšanā, rudenī brauc uz jūru, bet vasarā Durbes ezerā makšķerē līņus, karpas un zandartus. Brauc arī uz Saku, Pāvilostu – vienmēr kustībā un ceļā.
Lielākie lomi – 6,4 kg līdaka un 1,35 kg asaris. Pēdējais loms – divi asari uz Durbes ezera ledus.
“Pašdarbībā Imants ir uzticams un vienmēr piedalās, nekad nevienam neatsakot, ja ko lūdz,”
turpina Jānis.
Lai gan viņus vairāk vieno kopīgi vaļasprieki, nevis cieša ģimeņu draudzība, abu pazīšanās ilgst jau apmēram desmit gadu.
“Ar viņu ir viegli kontaktēties, patīkami būt kopā, ļoti atsaucīgs – ja kādam vajadzīga palīdzība ar santehniku, elektrību vai kādu sadzīves lietu, vienmēr ir gatavs izdarīt. Un arī meistarīgs – daudz ko prot.”
Imants ir ar veselīgu humora izjūtu un savā ģimenē – ļoti gādīgs, atbildīgs. “Es redzu, cik ļoti viņš rūpējas par savu dēlu,” Jānis piebilst.
Vizītkarte
Imants Dāvidsons
- 76 gadi.
- Dzimis Nīgrandē.
- Arodskolā ieguvis metinātāja profesiju.
- Padomju saimniecībā “Liepāja” strādājis par mikroautobusa šoferi, kinomehāniķi, katlumājā ar gāzes apkuri – par operatoru, elektriķi, santehniķi.
- 53 gadus laulībā.
- Aktīvs pašdarbnieks.
- Makšķernieks kopš sešu gadu vecuma.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
