liepajniekiem.lv
“Tehnoloģijas ir pārņēmušas jauniešu ikdienas dzīvi, un viņiem no tām ir ļoti grūti izrauties. Līdz ar to viņi neredz un nenovērtē to, kas notiek apkārt,” par ideju stāsta Laura Ozola, kura izrādē spēlēs galvenās varones Montas lomu.
Runā par to, kas uztrauc
Arī teātra vadītāja Landra Valdmane, strādājot par skolotāju, saskārusies ar to, ka bērniem mācību stundā ir grūti koncentrēties, ja uz galda atrodas telefons.
Viņa norāda, ka izrāde ir aptuveni vienas mācību stundas garumā, lai ar to varētu viesoties novada skolās.
“Gribam, lai arī citi jaunieši padomā par to, ka vajag komunicēt arī ārpus telefona.
Man šķiet, ka ir jau tādi, kas vairs īsti nemāk sarunāties ar cilvēkiem dzīvē. Tad nu mēs ar humoru izrādē pasakām to, ko par šo problēmu domājam,” pastāsta L. Valdmane.
Teātris jau šobrīd saņēmis aicinājumu uzstāties Kazdangas kultūras namā.
Skolotāja gan norāda, ka viesizrādes nāksies plānot jauniešiem pieejamā laikā, jo daļa mācās 9. klasē, kas nozīmē, ka viņiem jāgatavojas eksāmeniem.
Pašlaik teātrī darbojas septiņi dalībnieki, kuri jau no mazotnes sapratuši, ka uzstāties publikas priekšā ir viņu aicinājums.
L. Valdmane neslēpj, ka ar izrādi cer iedvesmot arī citus jauniešus pievienoties teātrim.
“Aktuālo tēmu jau ir daudz, un par tām varēsim runāt arī nākamgad. Pirmā tēma, kas nāk prātā un par kuru varētu uzrakstīt lugu, ir tā saucamie saltiņi.
Bet galvenais ir tas, lai ir dalībnieki, kas grib uzstāties,”
pauž vadītāja.
“Ļoti priecājos par to, ka viņi jau ir piešāvušies improvizēt, ja kaut kas aizmirstas. Vienmēr esmu teikusi, ka galvenais ir neklusēt, jo tad neērti sajūtas tieši skatītājs,” L. Valdmane pastāsta, ka teātrī mācās arī ko tādu, kas noder ikdienas dzīvē.
Īsti skatuves cilvēki
Viena no iestudējuma dalībniecēm Beāte Jasaite stāsta, ka pati ikdienā daudz laika pavada pie viedtālruņa ekrāna.
“Pēc tam, kad sākām veidot lugu, centos vairāk piedomāt pie tā, lai samazinātu laiku, ko pavadu lūkojamies telefonā. Bet īsti jau nesanāk,” viņa nedaudz kautri atzīst.
L. Valdmane komentē, ka daudziem ir atkarība no viedierīcēm.
Beātei publikas priekšā patīk būt jau no bērnības, un viņa labprāt vienmēr iesaistījusies gan deju pulciņos, gan apmeklējusi arī mūzikas skolu, lai tikai būtu iespēja biežāk uzkāpt uz skatuves.
“Man aktiermāksla vienmēr ir interesējusi.
Kopā ar Lauru mazākajās klasītēs darbojāmies skolas teātra pulciņā,” viņa atminas.
Pulciņš gan neesot darbojies visai ilgi, tāpēc meitenes bijušas spiestas meklēt alternatīvu – abas vairākkārt tēlojušas rūķus Ziemassvētku pasākumos.
Šī gan būs piecpadsmitgadīgās Beātes pirmā nopietnā izrāde, taču lielu uztraukumu meitene nejūt.
“Īstenībā es aktiermākslu labprāt apgūtu profesionāli. Šobrīd gan ir arī citas lietas, kuras labprāt izmēģinātu, bet nojaušu, ka skatuve vienmēr būs kā rezerves variants,” pauž jauniete.
Arī galvenās lomas atveidotājai Laurai kļūt par aktrisi esot bijis ilggadējs sapnis. Tagad jauniete smejot atzīst, ka sapni aizstājušas domas par praktiskākām profesijām.
“Man patīk būt publikas priekšā, un pieļauju, ka tas nemainīsies.
Vienmēr jūtos gandarīta, kad ar savu uzstāšanos varu kādu iepriecināt,” stāsta Laura.
Viņa kopā ar vēl vienu teātra dalībnieku Markusu Bitenieku nereti vadot pasākumus Aizputes vidusskolā un pilsētas kultūras namā.
Viens atved līdzi citu
Markuss sevi dēvē par īstu skatuves cilvēku – viņš tur jūtoties kā zivs ūdenī.
“Zinu, ka ir daudzi cilvēki, kuriem ir bail uzkāpt uz skatuves vai publiski uzstāties, bet man tas patīk. Varu gan vadīt pasākumus, gan attēlot dažādus varoņus,” pastāsta Markuss.
Puisim šī nebūšot pirmā izrāde, kurā viņš piedalās, bet jau kāda ceturtā. Savu aktiermākslu aizputnieks pilnveido četrus gadus, no vienpadsmit gadu vecuma.
Lai gan Markuss vēlas apgūt medicīnu un kļūt par ārstu, viņš ir pārliecināts, ka brīvajā laikā atradīs veidu, kā turpināt darboties radoši.
“Iespējams, iestāšos deju kolektīvā vai dziedāšu korī,”
prāto jaunietis.
Viņš paaicinājis teātrī darboties arī vienpadsmitgadīgo Gustavu Jakovicki. “Pirms tam neko tādu nebiju mēģinājis, bet, manuprāt, diezgan ātri sapratu, ka man šis patīk un arī sanāk. Protams, ir bail, bet ticu, ka viss izdosies,” pārdomās dalās izrādes jaunākais dalībnieks.
L. Valdmane pastāsta, ka Jāņos Aizputes tirgus laukumā viņa ar amatierteātri “Skabarga” izrādījusi lugu, kurā bijuši vajadzīgi vairāki jaunieši. Tā arī daži ieguvuši nopietnāku pieredzi uzstāties.
Viens no šiem jauniešiem bija sešpadsmitgadīgais Norlands Rudzītis, kas šobrīd ir viens no teātra dalībniekiem. Jaunietis atveido savas mammas Intas Rudzītes varones dēlu.
“Tas likās ļoti forši. Protams, bija varbūt brīži, kad piemirsās teksts vai kaut kas sajuka, bet man ļoti patīk, ka teātrī var improvizēt. Tādos brīžos pašam uz vietas ir jāizdomā, ko tu teiksi tālāk, lai tas saskan ar sarunu vai ainu. Un neviens tev īsti nevar palīdzēt.
Improvizācija ir mana mīļākā daļa no teātra mākslas,”
pastāsta Norlands.
Lai gan mamma nav bijusi tā, kas viņu pamudinājusi iesaistīties jauniešu teātrī, došanās uz viņas mēģinājumiem viņam likusi saprast, ka pats vēl kādreiz labprāt atrastos mammai blakus uz skatuves.
“Šis vairāk ir kā hobijs, bet uz skatuves es noteikti plānoju palikt – kā mūziķis. Šobrīd es spēlēju gan bungas, gan ģitāru, bet vēl nevaru nolemt, uz ko tieši vairāk fokusēšos nākotnē.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
