Ģimeņu patriotisms – atspēriens skolai

R. Goldberga pēc profesijas ir latviešu valodas un literatūras skolotāja un līdz tam, kad sāka vadīt Aizputes pagasta pamatskolu, savā darba dzīvē bija pieredzi guvusi gan vispārizglītojošās skolās, gan izglītības iestādēs ar profesionālo ievirzi, gan arī mazākumtautību skolā.

2016. gadā viņa stājās Aizputes pagasta pamatskolas direktores amatā, nomainot iepriekšējo skolas vadītāju Andri Jansonu.

Viņa atceras, ka galvenais izaicinājums bijis iekustināt vecākus un bērnus būt aktīviem. “Katrā skolā ir padome, kurā darbojas skolēni, skolotāji un vecāki. Aktivitāte bija samērā zema, ko vairs nevarētu teikt par situāciju šobrīd. Toreiz uz skolu bija uzaicināta biedrība no Kazdangas, kura sevi prezentēja, dalījās pieredzē un aicināja iesaistīties. Tas bija tāds kā grūdiens. Izveidojās skolas padome, kas pēc tam arī pārauga vecāku un bērnu jeb ģimeņu biedrībā. Šāds statuss mums ļauj startēt projektu konkursos, lai savai skolai varam iegūt finansējumu, lai uzlabotu apkārtni, ko ne vienmēr varam īstenot ierobežotā skolas budžeta dēļ,” skaidro direktore.

Gadu gaitā sakārtota skolas apkārtne, izveidotas un ierīkotas sētas spēles, iekoptas puķu dobes, tāpat ģimenes kopā dodas pārgājienos, ekskursijās, notiek nodarbības, kurās visi kopā apgūst jaunas lietas. “Saliedējas, kas ir liels ieguvums skolai un tās attīstībai.

Piemēram, vecāki un bērni brīvprātīgi ziedo savu laiku, darbu, prasmes, arī materiālās lietas, lai pašu bērniem vide būtu tīkama, kaut ko atjaunotu vai izveidotu no jauna,” teic direktore.

Kā viens no piemēriem – vecāki ziedoja kokmateriālus, ko izmantoja basketbola groza vairogu atjaunošanā.

Varbūt citiem liekas, ka tie tik sīkumi, bet skolai un vienlaikus arī sabiedrībai kopumā tas ir būtisks atspēriens. “No šādām lietām rodas tas patriotisms. Katram pielikt roku, darīt saviem spēkiem,” pauž R. Goldberga. “Tā sanāk tāda kā darba audzināšana – mācība un terapija. Ja bērns pats kopā ar vecākiem ir piedalījies kaut kā izveidošanā, viņam būs stimuls censties labāk un nekad arī nebojās.”

Direktore piekrīt, ka skaitliski lielās skolās darboties līdzīgi nebūtu iespējams, tajās atkal citāda pieeja.

Daudziem vieta jaunas dzīves sākumam

“Bez dažiem bērniem te ir 100 audzēkņu,” stāsta direktore. Stabils skolēnu skaits jau ir gadiem. “Es jau smejos, ja būtu manos spēkos, skolu pavilktu kādus kilometrus tālāk no Aizputes tuvuma, lai nerastos jautājumi, kā mēs spējam noturēties,” ar humoru saka R. Goldberga.

“Vēsturiski šeit jau pirms 155 gadiem bijusi paredzēta skola ar nelielu klašu skaitu, nelielu skolēnu skaitu tajās. Mums nekad nebūs klasē 25 bērni, jo klašu ietilpība nav tāda.

Mūsu veiksmes atslēgas vārdi ir nelielas klases, kas nozīmē individuālu pieeju, kas ir īpaši nozīmīgi mācībās sākumskolas klasēs. Vari vairākas reizes pieiet pie bērna un apskatīties, ko viņš dara. Viss mācību process ir pārredzams, neviens nav klasē nepamanīts,” uzsver R. Goldberga.

Lielākā daļa audzēkņu ir vietējie no Aizputes pagasta un arī no citām Aizputes apkaimes vietām, taču kolektīvam katru gadu pievienojas vairāki skolēni no bijušā Aizputes novada teritorijas, kā arī skolas vecuma bērni, kuru ģimenes mainījušas dzīvesvietu un tādēļ arī bērniem skolu.

Šajā mācību gadā kolektīvā iejūtas astoņi jaunpienācēji. “Dažreiz ģimenes saskaras ar psiholoģiskām problēmām un ar tām izraisītām grūtībām ģimenē, mājās, skolā. Tās bieži ir problēmas, kas ir pat gadiem noklusētas, bērns nav visu līdz galam izstāstījis. Taču zināms, ka, mainot skolas vidi, bērns var sākt dzīvi – pieredzi un attiecības – no jauna. Un bērns tiek pieņemts,” paskaidro R. Goldberga.

“Iepriekš problēma nav pamanīta vai nav bijis iespējams risināt, jo klasē ir liels kolektīvs.

Var būt arī tā, ka bērns labi mācās, viss ir labi ģimenē, bet, īpaši pusaudžu vecumā, kļūst par balto zvirbuli un grūti savu vietu izcīnīt, bet te viņš veiksmīgi iekļaujas,” turpina direktore.

“Viņam te rodas iespēja sevi parādīt un pierādīt, kļūt saprastam! Un izdodas!” uzsver skolas vadītāja. Direktore ir arī gandarīta, ka pasākumos visi vecāki uz skatuves var ieraudzīt savas atvases. “Tas ir prieks no visām pusēm. Vecāks lepojas, bērns priecājas, un otrādi!”

Kolektīvs nemainās

“Man sāp sirds ne tikai kā skolas vadītājai, bet kā Latvijas iedzīvotājai par lauku reģioniem. Piemēram, kad brauc uz Jūrkalnes pusi caur Gudeniekiem – ir apgabali, kur nav nevienas mājas. Vai tā ir Latvijas nākotne? Jā, dzīve koncentrējas pilsētās, bet valstiski ir jādomā, kā veicināt dzīvi laukos. Brīvdienu mājas vien ārpus pilsētām nebūs risinājums,” pauž R. Goldberga, kad sarunas temats pieskaras apdzīvoto vietu un lauku skolu likteņiem.

Taču Aizputes pagasta pamatskola ir stabila ne vien ar skolēnu skaitu un iedibinātām tradīcijām, bet arī ļoti stabilu kolektīvu.

“Kadru mainības praktiski nav! Mums ir vairāki skolotāji un tehniskie darbinieki, kuri paši šeit mācījušies, un tagad pašu skola ir viņu darba vieta.

Daži skolotāji te ir mācījušies, un visu mūžu viņiem šī ir vienīgā darba vieta,” stāsta direktore.

Skolotāji un tehniskie darbinieki arī iesaistās aktivitātēs. Pirmajā stāvā uz sienas uzgleznots koks, katrā zarā atrodas skolā esošie skolēni un skolotāji: pirmajā zarā 1. klase, otrajā 2. klase utt. To izveidoja 2019. gada absolventi kopā ar vizuālās mākslas skolotāju, sētā ēkas ir ar krāšņiem vizuāliem noformējumiem, zīmējumiem un dekorācijām.

“Es ļoti lepojos ar saviem kolēģiem. Mūsu visu starpā galvenie principi ir atbildība un cieņa vienam pret otru, pat ja rodas domstarpības,” teic direktore. Un pie kopsaucēja nonāk vienmēr.

Interese par valsts aizsardzību

“Mums būtiski ir tas, lai bērni laiku pēc skolas nepavada telefonos un datoros vien, bet izkustas un kaut ko iegūst sev!” skaidro direktore par pulciņu un interešu izglītības piedāvājumu.

Jau gadiem skolā populārs bērnu un jauniešu vidū ir sporta spēļu pulciņš. “Mums ir ansamblis, bet kora vairs nav, nesanāk. Tagad mazākajās skolās reti kur ir koris, lai gan agrāk bija katrā,” zina direktore.

Interese audzēkņiem ir par veloapmācību jeb jauno satiksmes dalībnieku pulciņu, kā arī datoriku. Direktore arī palepojas, ka skolā ir 3D printeris, savukārt mācību procesa nodrošināšanai pilnīgi visa skola apgādāta ar portatīvajiem datoriem un planšetēm.

Taču vienlaikus direktore piebilst, ka beidzot izdevies atrisināt problēmu ar interneta stiprību. “Nebija līdz mums atvilkts optiskais kabelis – tieši tur, kur to vajag visvairāk. Tagad salika raidītājus.”

Divās klasēs ir interaktīvās tāfeles, bet katrā klasē pa projektoram, saglabātas vecās brūnās tāfeles, uz kurām rakstīt. Bez tām joprojām nevar iztikt, ir labs un neatņemams rīks, kas nozīmīgs rakstīšanas veicināšanā.

Savukārt pirmo gadu skolā noorganizētas jaunsargu apmācības. Uz tām pieteikušies vairāk nekā 20 pamatskolēni.

Instruktores Annas Teteres vadībā jaunieši apgūst gan teorētiskās zināšanas par armijas un valsts aizsardzības lietām, gan arī praktiski darbojas ārā. “Bērnus saista būt dabā, orientēšanās, maskēšanās,” secina direktore.

Viņa novērojusi, ka mājās ģimenes šajā saistībā arī pārrunā kara situāciju Ukrainā, iespējams, tas arī rosina uz lielāku interesi un atsaucību uz šo aktivitāti. “Kad Ukrainā sākās karadarbība, visiem skolā skaidrojām situāciju un izveidojām arī stendu ar Ukrainas karogiem. Stends stāvēs tik ilgi, kamēr Ukraina atkal būs brīva un iestāsies miers!” uzsver R. Goldberga.

18Skatīt galeriju

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.